Tālāk. Nav apavu. Un atkal – ko darīt? Sapratu, ar čībām vai šņoru kurpēm jau nu neiešu. Mātei pat neuzdrošinājos neko ieminēties. Viņai bija pilnīgi vienalga. Skolas un izlaidumi, ko pati nekad nebija izbaudījusi – viņai nebija saprotami. Tās bija nevajadzīgas greznības, izlaidība.
Aizgāju lūgt izpalīdzību klases biedrenei Maigai. Viņa iedeva savas mātes melnās bezpapēžu kurpes, kuras bija par lielu. Nebija izvēles. Tagad es nebūtu gājusi uz to izlaiduma balli. Tagad…
Tāpat kā joprojām – nekad neeju tur, kur zinu – tā nav mana vieta. Bet man bija tikai piecpadsmit gadu! Es gribēju būt pie visiem! Lai man arī būtu – kā citiem! To, ka man daudz kas nav kā citiem, ka man daudz kā nav, kā visiem – sāku tikai apjaust.
Balle!
Lielā skolas zāle.
Gar malām – krēsli. Zāle nav pārpildīta. Drīzāk tukša. Sēž, stāv neveikli un kautrīgi jaunieši. Zēniem mugurā uzvalki. Visi tādi kā stīvi, kā svinīgi. Meiteņu kleitas pat neatceros.
Pie durvīm, maliņā, kaut kur, sēžu arī es. Domāju, ka mani pat neviens nepamanīja. Tad, es ieraudzīju brīnumu! Īstu brīnumu! Tumšā zāle, atvērto durvju gaišais kvadrāts – un pa to iekšā ienāca feja. Ienāca? Nē! Ielidoja, kā taurenis! Mugurā tērps – gaiši zils, caurspīdīgs, viegls kā pieneņu pūka un tik kupls kā princesei tai pasakā! Vaļā muti – skatījos un skatījos.
Kopā ar mani skatījās visi, kas atradās zālē. Feja nesa rokā sainīti, no kura izkrita kurpīte. Kurpe bija koši sarkana ar tik smalku un augstu papēdīti, kādu savā mūžā nebiju redzējusi. Princese iesmējās dzidriem smiekliem un pacēla kurpīti. Tikai tad attapos, tā taču Inta! Ierāvos dziļāk, pavilku kājas vairāk zem krēsla…. Intu uzaicināja uz deju. Un viņi dejoja. Nē, viņi lidoja. Vieni paši lielajā zālē. Biju dzirdējusi, ka Intai tur, aiz robežām, tajā aizliegtajā zemē Amerikā, esot radi, ka sūtīs viņai izlaidumam balles kleitu, bet es jau nezināju, ka balles kleitas mēdz būt tādas. Ka vispār kaut kas tāds ir pasaulē!
Sapratu, ka esmu lieka šajos svētkos. Šeit nevienam nav gar mani nekādas daļas. Klusiņām izlavījos un devos mājās, savā skumjajā realitātē, no kuras turpmāk centos izrauties visu savu apzinīgo mūžu. Bet izrauties bija grūti. Tā turēja cieši sasaistītu, kā to pasaku milzi Guliveru – ar tūkstoš saitēm piesietu zemei.
Tā sākās mana patstāvīgā dzīve.
…Pēc skoliņas beigšanas, kad klases biedri turpināja mācības vidusskolā, es – veselu gadu sēdēju mājās un auklēju brāli. Man bija piecpadsmit. Tāda nu mums bija gadu starpība.
Kaimiņos, savā privātmājā, dzīvoja klases biedrene Skaidrīte Muzikante ar saviem brāļiem un māsām. Tur bija labi ļaudis. Situēti. Gan ar radiem ārzemēs, gan saistīti ar to pašu Sibīrijas izsūtījumu. Tur bija interesanti. Tur mani neviens neapsmēja.
Lai gan, dzīve savas stundas man pasniedza arī tajās mājās. Reiz, ar Skaidrīti, sēdējām uz soliņa viņu dārzā, spēlējāmies ar kaķēnu. Cieši blakus, celītis pie celīša, kurpju purngaliņi saskārās, lai mincis nenoveltos zemē… Pienāca draudzenes brālis Gunārs, notupās zemē un arī ņēma dalību rotaļās, tad – uzmetis aci mūsu apaviem, it kā pa jokam, apvilka graciozu līniju māsas slaido, smailo kurpīšu, no ārzemēm sūtītu, purngalam, tad – ap manām nomītajām, vecajām klikatiņām… Viņš neko neteica. Neko arī nevajadzēja sacīt, viss bija skaidrs tāpat. Skaidrīte smaidīja, bet es… es atkal ierāvu dziļāk savas kājas zem sola…. Skaties, meitiņ, salīdzini, domā……tā, laikam, būtu sacījusi Dzīve.
Un es skatījos.
Bet izmantoju katru brīdi, kad brālis aizmiga, lai aizskrietu turp. Bieži ņēmu Jānīti līdzi. Reizēm, sagaidīju, kad puišelis aizmiga un aizjozu viena pati. Vienreiz, pārnākot, ieraudzīju mazo uz grīdas guļam, brēcošu. Viņš bija pārrāpies pāri gultas redelītēm un nokritis. Smagi sirds iesāpējās. Pacēlu raudošo mazuli, viņam bija kādi deviņi mēneši, piespiedu pie sirds un abi raudājām. Sacīju: „ Es tevi nekad, nekad vairs nepametīšu vienu!”
Nezinu, kā viss būtu beidzies, bet brālis sāka mani saukt par mammu! To nu mūsu māte gan nespēja paciest un… ievietoja Jāni diennakts bērnu silītē, kura atradās turpat pie mājas, pagalmā un bērnu varēja izņemt laukā, kad vien kāds pārradās mājās. Brālis nebija tāds mežonēns kā es, nemuka projām, bet raudāja gan, ļoti. Neizturami. Mātes skandāli ar patēvu sasniedza kulmināciju. Viņi izšķīrās. Pēc šķiršanās Slaviks vēl kādu laiku turpināja dzīvot mūsu mājā – tas ir, vienā istabā ar mums. Viņa izvelkamais krēsls-gulta atradās līdzās manai kušetītei, ko atdalīja tikai naktsgaldiņš.
Viena epizode. Stāvu pie savas kušetes, kaut ko gludinu. Patēvs – pie sava krēsla. Izvalbītām acīm, kas viņam bija raksturīgi, kaut ko bļaudams man tuvojas… ko es? Ko darīt? Mājas citu cilvēku nav. Vispār jau —bail, taču! Nezinu gan, ko tajā mirklī domāju, ko nē, bet atvēzējos un… situ pa briesmīgo, man tuvojošos ģīmi! Bet rokā man, taču, bija karsts gludeklis. Pati pārbijos.
Tālāk varēja notikt viss kaut kas. Bet nenotika nekas. Pārbijās arī viņš. Tikai kaut kad vēlāk uzzināju, ka mazie, kauslīgie vīreļi tādi ir, kamēr dabū pretī. Es biju tikai nobijusies pusaudze, kura aizstāvējās briesmu brīdī un rīkojās spontāni, bet – vai tad māte to nezināja!?
No tās reizes viņš uz mūsmājām vairs nenāca. Jāteic, paldies Dievam, ka tā! Jo māte, atradusi savu nākamo vīru, aizbrauca dzīvot uz Suntažiem, mazu lauku miestiņu. Ko gan es būtu iesākusi viena ar svešu vīrieti vienā istabā… bail pat iedomāties.
Tā nu paliku šajā pilnīgi tukšajā istabā. Viena. Un kušetīte. Un dažas nagliņas pie sienas, kur uzkārt kādu drēbīti. Kāds dvielis, kāds paladziņš, sedziņa…. Pilnīgi visu savu iedzīvi, kāda nu tā bija, māte bija paņēmusi līdzi jaunajā dzīvē. Mātes māsa Monika esot uzkliegusi: – Nu atstāj, taču, tam bērnan arī kaut ko! Atstāja. Balto virtuves skapīti, kastrolīti, karotīti…. Un – dzērāju Kseņku turpat, blakus. Viņa gan bija paspējusi apprecēties ar tādu pašu dzērāju. Tas bija komisks paskats! Garā, kārnā sieva ar mazo, resno vīreli, kurš sniedzās viņai līdz padusei.
Vēlāk noskaidrojās, ka māte bija izrakstījusies no dzīvokļa (īpašniece), nenoformējot to uz mana vārda. Mani varēja izmest laukā, iztiesāt jebkurā brīdī. Tas nenotika. Tā bija mana pirmā uzvara! Mans pirmais dzīvoklis! Viena plika istabiņa komunālā dzīvoklī!? Jā! Nu, un tad!? Mana! Tā sākās mana patstāvīgā dzīve.
TAUREŅA DEJA MIGLĀ
Kāpēc – deja… deja miglā… Kāpēc – taureņa…
Šo savas dzīves posmu tā nosaucu tādēļ, ka es to, patiesi, nodejoju! Kā taurenis, nedomājot ne par ko, nedomājot par rītdienu…
Kāpēc miglā? Tāpēc, ka viss, ko darīju, tas nebija apzināti, gāju tur, kur ceļi aizveda… kā apstākļi sagadījās… Tie bija tikai kādi trīs gadi – no sešpadsmit līdz astoņpadsmit…… Lai cik trūcīgs, lai cik – nosmiets, pareizs un nepareizs, bija šis manas dzīves sākums, tas bija tāds – brīvībā tikuša zvērēna ceļš – kurš nesaprata – kā dzīvot, kur iet, kā iet un kāpēc, vispār, kaut kur iet….
Viņa dejoja, kā taurenis no zieda uz ziedu – nedomājot, kur trakie un nejaušie dzīves virpuļi viņu aizpūtīs. Ja taurenim,