Līdz septiņu gadu vecumam nebiju izlasījusi nevienu grāmatiņu. Neatceros, vai vispār mājā bija kāda. Neatceros nevienu pasaku vai šūpuļa dziesmu. Man tādu nebija. Neviens, nekad man netika stāstījis pasakas vai dziedājis šūpļa dziesmas. Ka kas tāds pastāv, uzzināju tikai jau skolas laikā, no citiem bērniem. Viņiem mammas vai vecmammas esot stāstījušas brīnumainas pasakas par prinčiem un princesēm…
Toties atceros, ka pie sienas mums karājās mazs, melns aparātiņš, kurš nekad netika izslēgts un tas saucās: radio translācijas aparāts. Tā bija vienīgā mana saikne ar pasauli. Ar to pasauli, kas aiz loga, kad māte aizbrauca uz Rīgu darbā un es paliku viena, joprojām, uz veselu diennakti. Tāds darbs bija viņai – «uz dzelzceļa» Rīgas stacijā.
Vēlāk, kad jau gāju skolā, audzinātāja reiz pajautāja: – “Ko tad tu, bērniņ, ēd, kad tik ilgi paliec viena?” “Nu, uzvāru zupiņu”, atbildēju. „ Un, kā tad tu to vāri?” -painteresējās skolotāja? Drosmīgi un pārliecināti, ka pareizi, sāku stāstīt: “Vispirms, nomizoju un sagriežu kartupelīšus un ieberu tos ūdenī. Kad kartupelīši gandrīz gatavi, tad ieberu tur gaļas gabaliņus”… Tā bija mana audzinātāja un pirmā angļu valodas skolotāja Riekstiņa, kuru arī vēl aizvien atceros ar sirds siltumu.
Skolotāja ilgi esot bijusi šokā. Laikam jau, tika saukta uz skolu māte, jo – kā gan citādi es, un lielais radu bars, to būtu uzzinājuši. Bet no tā jau nekas netika mainījies.
translācijas aparāts
Taču līdz tai skolā iešanai, kā jau teicu, mans vienīgais sabiedrotais un sakars ar citādo pasauli bija šis mazais aparātiņš, kurš karājās pie sienas, kuru es gan mīlēju, gan ienīdu. Dusmojos tāpēc, ka maz bija to bērnu raidījumu.
Mīlēju tāpēc, ka tur raidīja pasaku lugas, stāstīja visādus notikumus, kurus gandrīz tūlīt arī aizmirsu, bet – tajā brīdī es ar viņiem sarunājos. Runāju pretī, dusmojos, priecājos… Līdz divpadsmit gadu vecumam zināju tik daudzas operas! Un mācēju atšķirt Mario Lansu no Mario del Monako!
Tas bija tas viss, ko radio raidīja.
Neviens jau ar mani par to nepriecājās. Nebija ar ko par to visu parunāt. Māte sacīja: “Atkal tas skuķis kaut ko fantazē! Kas tā par mūziku – bļaustās tikai”. Es jau arī nesapratu, kas par mūziku, bet – patika ļoti.
Un tas skuķis fantazēja, ko citu bija darīt?
Radio ludziņu iespaidā, no vecām kurpju kastēm tika taisītas skatuves. Tika zīmētas un izgrieztas no papīra princeses un raganas un visi citi personāži, kas nu tajā vai citā pasaciņā bija vajadzīgi. Lellītēm sānos tika pielīmētas garas strēmeles aiz kurām tad nu bīdīju un raustīju viņas kā tik patika (pa kastes galos izgrieztām spraugām). Un kur tad vēl sacerēšana! Ja nepatika tas, ko tur radio stāstīja, tad saturs tika mainīts uz nebēdu un tas bija tāds – pareizs un laimīgs!
Man ir jautājuši: – Kas tev to mācīja? Kas parādīja?
Neviens.
Liekas, skolā, vienreiz, bija atbraucis leļļu teātris. No tā arī noskatījos.
…
Vēlākajā dzīvē, reizēm, intervijās žurnālisti ir secinājuši – nu tad redz kur tev tas talants ir sācis attīstīties! Nestrīdēšos! Iespējams gan. Tikai pie sevis skumji esmu nodomājusi: – Varbūt mans talants būtu vairāk attīstījies, ja no pašas dzimšanas kāds būtu lasījis pasakas un – ja mājās būtu kaut viena grāmatiņa… ja kāds būtu iemācījis pašas vienkāršākās uzvedības normas… kaut mazu daļu no tā, ko māca bērniem ģimenēs.
skolā un ārpus tās
Kad sāku iet skolā, man atvērās pavisam jauna pasaule!
Es nevarēju saprast, ko grib no manis matemātikas skolotāja! Kas tie par cipariem, kuri bija jārindo, jāskaita un jāatņem! Tie nepakļāvās cilvēkam nu ne par ko!
Toties – ģeogrāfija bija īsts brīnums! Izrādījās, ka aiz mana pagalma, pat aiz manas pilsētas ir citas pilsētas! Un pat valstis! Un – kāds brīnums, ka Gauja nav lielākā upe pasaulē! Tā straujā un nevaldāmā Gauja, pie kuras skrējām no skolas katrā brīvā brīdī un kura divas reizes gribēja paņemt manu dzīvību.
Vienreiz, atceros, bija tā: Visi, izmetušies tādi puspliki, plunčājas pa ūdeni un saka ka peld. Nu, kas tur liels! Es tak’ arī tā varu! Sacīts – darīts! Brienu un brienu dziļāk, plunčājos un peros pa ūdeni līdz pamanu, ka nav vairs pamata zem kājām un straume sāk nest prom. Biju tik pārsteigta, ka nespēju pat saukt palīgā.Vienā brīdī sapratu, nav labi….roka sniedzās pie peldētāja, kurš bija tepat, blakus un kurš, pamanot mani, aizbrāzās projām… Kaut kāda zemapziņa lika meklēt, kur pieķerties, rokas sasniedza ūdenim pārkārušos kārklu krūma zarus….Tā sapratu, ka plunčāšanās nav vis tas pats kā peldēšana.
Citā reizē Gauja man sagādāja citu pārsteigumu: pēkšņi sāka pazust pamats zem kājām….smiltis kaut kur grima un grima, kā tiku laukā, to es pat neatceros…
Un— tāpat kā visu turpmāko mūžu, man viss bija jāuzzina un jāpārbauda pašai uz savas ādas, pašai ar savu pieredzi, jo nekad nebija blakus neviena, kas paskaidrotu, pamācītu, pasargātu no briesmām, kaut vai ar padomu.
Gadiem ejot, bija gan šis, gan citi gadījumi, kad esmu atradusies uz dzīvības un nāves robežas, esmu sapratusi – ir man stāvējis mans Sargeņģelis blakus. Nu, ir!
Atceros, reiz pamodos no tā, ka mani šūpoja, aiz rokām un kājām satvērušas, māte un mātes māsa Regīna. Biju iznesta ārā, bija auksta ziemas diena. Izrādās, ka māte, sakurinājusi krāsni ar akmeņoglēm, bija par ātru aiztaisījusi šīberi.
Kura no viņām pamodās no tvāna gāzes smakas, kura attapās nest mazo bērnu ārā un šūpot, lai tas sāktu elpot, to vairs neatceros. Paldies, mans Eņģeli!
Par tādiem ikdienas sīkumiem, kuri atgadījās savā vaļā pamestam bērnam, nemaz nav ko runāt! To bija bez gala.
Piemēram, uzrāpties pagalma egles galotnē, nosēdēt tur pusi dienas, līdz saņemt dūšu un norāpties zemē vai – nomesties četrrāpus un iet draudzēties ar kaimiņu ķēdes suni. Kāpēc četrrāpus? Nu, tad taču suns padomās, ka arī es esmu suns! Tas, ka vaigā palika suņa zobi uz ilgu laiku, vai tas, ka vispār varēju palikt bez vienas acs – vai domājat, ka tas atturēja mani no lielās suņu mīlestības?
Protams, ka nē! Tā pavada mani joprojām.
Tikai to, ka esmu savā vaļā pamests bērns, to jau es nezināju. To, ar laiku, man pateica labi cilvēki. Pareizāk – iemeta sejā.
Bez ģeogrāfijas mana lielā un vislielākā aizraušanās, kura mani nekad nav pametusi— tā bija lasīšana. Grāmatas! Skolas bibliotēkā nebija grāmatu, ko nebiju izlasījusi. Tā bija man pavisam nezināma pasaule. Es, kaut kā, atdalīju savu reālo dzīvi no tās dzīves, kura bija aprakstīta stāstos un romānos. Tā taču bija grāmatu dzīve, ne reālā un – nepavisam jau nu ne mana! Ar laiku uzzināju, ka ir ģimenes ar tēviem un mātēm, ar svētkiem un tradīcijām, ar uzvedību un ēšanas kultūru un visu to pārējo, ko sauc par sabiedrību un audzināšanu….Rakstnieki, tie bija kaut kādi gudrie, pārgudrie, kas visu to zināja un stāvēja ārpus manas realitātes.
Gribēju sacīt, ka visu, ko zinu, savā dzīvē esmu iemācījusies no grāmatām. Taču, tas gluži nebūtu taisnība! Lielāko daļu