Stāstu un nostāstu no šīs sērijas par tēvu bija bez gala daudz un dažādu, no kuriem neatceros gandrīz neko. Pieņemu to, ko izdevās saklausīt un atcerēties.
Te beidzās stāsts par manu tēvu, sākās mans – beztēva ceļš šajā pasaulē.
Mūsu katra būris veidojas jau agrā bērnībā. Tā saka.
To, cik patiesībā smagas sekas visā manā turpmākajā dzīvē būs atstājis šis mans dzīves periods, to es nevarēju zināt.
STARP BĒRNĪBU UN SKOLAS GADIEM
ATBRĪVOTĀJU IELAS DZĪVE
Juku jukām krīt, plosās un tiek aizpūstas no manu atmiņu koka notrauktās lapu paliekas…
Mani pirmie Siguldas dzīves gadi pagāja Atbrīvotāju ielā 15.
Mīļo tētiņ…
“Mīļo, tētiņ”, draudzenīte Inta sacīja – “gribu krāsainās konfektītes…”.
Vaļēju muti skatījos. Kā tā var teikt uz to milzīgo, ūsaino onkuli, es nošausminājos….. Bet, kad arī mani uzcienāja ar brīnum saldajiem, mazajiem zirnīšiem, kas tik patīkami viļājās pa muti tā, ka bail bija kādu norīt, nodomāju: varbūt, visi onkuļi nav vienādi. Ir arī tādi, kas nekaujas. Ir tādi, kas pērk zirnīšus…
Tai meitenei, laikam, onkulis nebija onkulis, bet bija tēvs. Bet, kas tas ir „ īstais tēvs”? Vai tas, kas vienmēr ir kopā ar draudzeni, viņas mammu, māsām un brāli? Tas, kas nekad neiet projām? Tas, kas nes mājās naudiņu? Pārāk daudz bija jautājumu manai mazajai galvai. Un nevienas atbildes. Kā vienmēr.
To atcerējos, kad biju jau „ liela» un gāju pirmajā klasē, kad stāvēju klases priekšā, kaktā, kur skolotāja bija mani nolikusi. Nesapratu – kāpēc….
Skolotāja bija bērniem likusi pastāstīt par saviem tētiem. Bērni stāstīja – cik liels, labs ir tētis, visu pērk, nemaz nerājas – nu, vienīgi mazliet, kad kāds lielāks nedarbs pastrādāts. Palīdz mammai, paskaidro nesaprotamos skolas mājas darbus…
Bet kad pajautāja man, tad es knibināju kleitiņas malu un klusēju. Es nezināju, ko lai saku. Man to tētu bija daudz, par kuru lai stāsta? Vai tēti bija tie svešie onkuļi, kuri laiku pa laikam apmetās mūsu mazajā dzīvoklītī? Kuriem es tikai maisījos pa kājām un kuri man nekad nepirka krāsainos zirnīšus…
Briesmīgi gan bija tie onkuļi. Varbūt, tikai mani «tēti» dzēra un kāvās? Māte raudāja, kad viņi dzēra un skandalējās….Kad kāds tēvs – onkulis aizgāja, tad māte atkal raudāja.
Tad bija cits onkulis – tēvs, kurus gan es nekad tā nesaucu. Par to vienmēr dabūju kāvienu no mātes. Vienu reizi atceros – stipri gan dabūju. Sēdēju istabas vidū uz grīdas. Spītīgi klusēju, cieši sakniebusi lūpas, lai nebļautu. Māte mani sita ilgi un lika sacīt: «tēvs», kamēr aiz sāpēm jutu, kā sāka tecēt gar kājām silta straumīte. Tik un tā nesaucu to klibo veci par tēvu. Tik un tā!
Pēc tam, radu saietos, māte ilgi smējās un visiem stāstīja par to spītīgo skuķi, kurš sēdēja peļķē, kamēr, vienreiz, kāds radinieks kaut ko viņai tik ļoti uzkliedza, ka no tās reizes māte vairs šo gadījumu nepieminēja. Vai aizmirsa? Es gan nē.
Es nevarēju un nevarēju saprast, par ko viņa mani – tā….
Un tagad – skolotāja – par ko mani – tā….
Svētku skicīte
Torīt ieskrēju pie kaimiņu Intas un – apstājos! Ko tādu nebiju ne redzējusi, ne dzirdējusi….un – kur gan es būtu varējusi redzēt tādus brīnumus…
Inta gulēja gultiņā un smaidīja. Bet tā gultiņa! Tā gultiņa bija apspraudīta ar puķītēm! Ar visām tām puķītēm, kuras auga pļavās aiz mājām.
«Celies nu, Intiņ!», teica viņas mamma un aicināja dzert tēju. Ieraudzījusi manu pārsteigto ģīmīti, viņa sacīja: „ Intai šodien dzimšanas diena!»
Mēs dzērām tēju un ēdām pankūkas. To, ka tēja bez cukura un pankūkas plānas – to jau mēs nemanījām….Mēs svinējām SVETKUS!
Mūsmājās tādu nekad nebija. Man, laikam, arī nebija dzimšanas dienas, tā nodomāju. Bet nebija arī nekādu tur jubileju, ne Ziemassvētku, ne Jaunā gada. Bija iedzeršanas. Jābrauc pie onkuļa Daniēla (tas – mātes brālis), vai pie tantes Monikas (mātes māsa) – tur būs kaut kāda dzeršana… Tusiņš, tagad tā sacītu.
Ar Jaunā gada svinēšanu pirmo reizi sastapos tikai skolas laikā. Tas – pirmajā skolas gadā. Bija liela egle, izsniedza katram bērnam pa dāvanu paciņai. Kā es gaidīju šīs paciņas! Tur iekšā bija viens mandarīns – tas bija kaut kas īpašs un neparasts. Neredzēts! Tur bija cepumu paciņa un konfektītes – tādas, ar bārkstīm un pat viena īpaši garda – saucās šokolāde. Neko tādu, nekad iepriekš nebiju saņēmusi.
Bet dzimšanas un vārda dienas? Par tām es uzzināju, iepazinu un sāku svinēt tikai tad, kad jau mācījos vakara vidusskolā. Klases biedri svinēja.
Cita skicīte
Tāds, nu pavisam neaudzināts, noskrandis, ielas krancītis biju. Dzīvoju savā vaļā un mācīja mani ielas dzīve, pareizāk – cilvēki, kuri gadījās ceļā. Iesprostota uz 24 stundām mazajā dzīvoklītī, kad māte aizbrauca uz Rīgu darbos. Strādāja viņa “uz dzelzceļa”. Kad ārā bija vasara, es meklēju izeju no sprosta, kā tāds dzīvnieciņš, un to atradu.
Ja labi padomā, šī īpašība, meklēt izeju, man ir bijusi, acīm redzot, iedzimta. Cik vien sevi atceros, vienmēr esmu nospraudusi mērķi un uz to gājusi, neskatoties ne uz citu cilvēku neticību, atrunāšanu vai izsmieklu. Kas tas bija – neatlaidība vai spīts? Vai viss kopā?
Mūsu māja atradās netālu no stacijas. Ziemas naktīs, es mēdzu iziet tumsā un doties turp – māti sagaidīt pārbraucam no darba, no Rīgas. Tas varēja būt ap 10—11 vakarā. Kā es zināju laiku? Vai nojautu, vai jau pazinu pulksteni? Neatceros. Tikai skolā gan tad vēl negāju.
To atminos, ka ziemas mētelīša man nebija. To vienmēr lūdzos no Ņinas. Labi, ja ceļā negadījās viņas māte, kura, ieraugot mani, kliedza: “Položi na mesto paļto!” Bet es, galvu ierāvusi kārnajos pleciņos, stāvēju nekustīgi, kamēr briesmas aizgāja tālāk un tad, cik spēka, bailēs drebot, skrēju uz staciju.
Gadījās arī brīnumi. Redzēju kaimiņu krievu meitenei Ariadnai lelli – princesi, kurai bail bija pat pieskarties un man to arī neviens nebūtu ļāvis. Ariadnas tēvs – krievu virsnieks, esot atvedis no citām zemēm. Viņas ar māti te dzīvoja arī tikai vasarās. Atpūtnieces.
Puišeļiem bija pa kādai mašīnītei vai pa kokā izdrāztam zaldātiņam….man – nekā. Nekad, nevienas rotaļlietas, nevienas lellītes. Kā es par tām sapņoju!
Toties, draudzenes Intas lielā māsa Maiga mums taisīja savas lelles. Tās gan bija tikai leļļu galviņas, vai vēl pareizāk – ja mēs ļoti, ļoti lūdzām, Maiga uz baltajām, izlietotajām olu čaumalām prata uzzīmēt tik skaistas sejiņas, kādas es, savu mazo mūžu, nebiju redzējusi. Tās tad arī bija