Dzīve skoliņā, šķiet, laimīgākais periods manā dzīvē. Kopā mācījāmies, strādājām, atpūtāmies… Puišus es neredzēju, neievēroju, nemanīju – es gaidīju Viņu! Nemitīgi gaidīju vēstules, saņēmu tās ar uzmundrinājuma vārdiem, lai gan, ja gribu būt atklāta, tad tos vārdus, kurus meklēju – kaut niecīgākos mīlestības apliecinājumus, atrast nebija iespējams. Tādu nebija.
MANI “SKOLOTĀJI”
Tad vēl viens “skolotājs” ienāca manā dzīvē. Tas bija teātris. Draudzenes, kurām teātra apmeklēšana bija pati par sevi saprotama, ieveda mani atkal citā pasaulē. Biļetes uz izrādēm dabūt bija grūti, tāpat kā zeķubikses, vai gaļu, vai labu grāmatu. Katra izrāde bija notikums. Teātra atmosfēra, svinīgi ģērbtā publika, bulciņa teātra kafejnīcā… Tie bija svētki! Tas viss ietekmēja un nepalika bez sekām. Gribēju just tādu gaisotni, atmosfēru arī savā dzīvē, vidē, mājā!
Aktiera darbs – liekas, nekā paliekoša. Kā skaņa, kura ieskanas un pazūd nebūtībā. Bet – vai pazūd!? Cik dvēselēs tā ieskanas un paliek? Cik daudziem palīdz saprast un redzēt, to ko paši nemācētu saskatīt? Tas ir darbs, kurš var ietekmēt likteņus.
Mācības nesagādāja grūtības, jo vidusskolu biju beigusi, šie priekšmeti vairs nebija jāapmeklē skoliņā, atlika tikai profesionālie priekšmeti, kas man ļoti patika. Neuzskatīju sevi par talantīgu, visi apmēram bijām vienā līmenī, bet es centos. Un pēdējā, eksāmena darbā zīmēšanā, saņēmu atzīmi “teicami” ar nullīti (piecu baļļu sistēmā) – tas nozīmēja, ka darbs tika saglabāts skolas fondos, kā labākais. Pussolītis augstāk. Turies, meitēn! Tev tik daudz kas vēl būs jāiztur, es teiktu, ja spētu atgriezt laiku.
Vēl viens gaišs notikums no skoliņas laikiem: Pēc katra kursa beigām, mūs nosūtīja praksē – kā nu kuru reizi iegadījās – uz kurieni nu katru. Mani, pēc trešā kursa aizsūtīja uz Operas teātri butaforu cehā – pastrādāt. Pirmo reizi mūžā nokļuvu tajā brīnumu zemē, kuru dzirdēju tālajā bērnībā no melnās radio translācijas kastītes. Viss man te bija pārsteigums. Par visu es priecājos. Staigāju un pētīju namu no iekšpuses, cik nu bija atļauts tādam skolnieciņam staigāt… Šeit pirmo reizi satiku, tā perioda Latvijas Operas zvaigzni Jāni Zāberu. Katrreiz, satiekoties, viņš smaidīja un koķetēja ar jauno meitēnu, tas ir – ar mani. Man jau tas briesmīgi patika! Es izturējos vēsi un vienaldzīgi – ko nu tāds vecis! Nezināju, ka viņš jau bija smagi slims un drīz mēs viņu zaudējām…
Dīvaini! Tā liktenis vadāja mani pa manas bērnības sapņu ceļiem. Vai sagadīšanās? Vai mans Eņģelis zināja, ko dara un gribēja kaut cik iepriecināt. Viņš jau, laikam gan, zināja – kādi sāpju ceļi man vēl ejami. Vēlāk, Operas teātra butafores palīdzēja man izveidot kāzu kleitiņu, vainadziņu un piespraužamas puķītes no kleitas auduma. Katrai puķītei – iekšā pērlīte. Tā bija maza, balta kleitiņa, kuru šuvu, protams, pati. Ak, ja kāds toreiz būtu pateicis – nešuj, meitiņ, pati – nešuj....visu dzīvi nesīsi pati uz saviem pleciem…
Šī sendienu pamācība izrādījās absolūti pareiza!
SĀPJU CEĻI
Un aizlauza, kā jaunu kociņu – saknē…
Pēc skoliņas beigšanas es nedomāju par Akadēmiju, ne par ko citu nedomāju, kā tikai par Aivaru un mūsu kopdzīvi. Es gribēju māju un lielu ģimeni. Vairāk neko, tikai to, kā man nekad nebija bijis. Aivars pārnāca no armijas, iepazīstināja mani ar saviem lauku radiem – māsām, tēvu un māti. Mani uzņēma vēsi – nu – tāds skuķis vien…
Rīgā Aivars sameklēja darbu kombinātā “Māksla” bronzas lietuvē, kur jau bija gājis praksē skolas laikā. Dzīvot pārnāca pie manis, citur jau nebija kur iet. Un te nu atkal Kseņka parādīja savu velna vecenes dabu! Kādu nakti izsauca miliciju. Kaimiņienes ( manā) dzīvoklī esot “pritons”– mauku māja, vīriešus vedot! Mēs, protams, parādījām iesniegumu Dzimtsarakstu birojā – laulību reģistrācijas pieteikumu. Miliči aizbrauca, bet Kseņka līksmoja. Skatījās sejā, ņirdza un neko tur es nevarēju padarīt. Jaunais vīrietis stāvēja, savu lielo galvu noliecis, kā peramais zēns… Jutos apvainota… “У нее любовников до Москвы раком не переставить!”, alkoholiķe ņirdza, rādot uz mani. Iegāju istabiņā, aizvainojuma asaras rīdama. “Aivar, ja es nebūtu sagaidījusi tevi no armijas kā nevainīga meitene, vai tu būtu noticējis viņai!?”– raudot vaicāju un gaidīju mierinājuma vārdus. Nesagaidīju. Viņš klusēja. Sirdi sāka žņaugt sāpes. Pirmais ērkšķis. Cik tādu vēl būs? Daudz, meitēn, daudz! Veselam vainagam būs gana!
Joprojām, strādāju par naktssargu. Kad biju darbā, tad Aivars mājā nenāca, negribēja dzirdēt kaimiņu skandālus. Viņš turpināja apmeklēt tos pašus draugus, ko pirms armijas laikā. Tas bija Brežņeva laiks, kad visu mērīja pudelēs. Tauta slīka alkoholismā. Tas bija iesākums. Ziediņi. Bet, varbūt, ka vairs ne ziediņi, tikai es to nezināju? Jo, fotogrāfijas, kuras jaunais vīrietis pārveda no armijas – tur bija vienas vienīgas uzdzīves ainas – dzeršanas.
Vēl viens, tāds dīvains notikums mūsu kopdzīves sākumā…
Arī tas neatvēra manas acis.
Kādā vakarā, stāvot virtuvītē un gatavojot ēst – izdzirdēju durvju zvanu. Gāju atvērt. Pārsteigta redzēju neliela auguma meiteni, ievīstītu lielā, pūkainā, pelēkā lakatā virs pelēka vatenieka “pufaikas”. Redzamas bija tikai divas milzu melnas acis. Balss zem lakata, krieviski, prasīja – vai te dzīvo Aivars Jansons. Nu – dzīvo gan. Pasaucu Aivaru. Viņš atnāca, saminstinājās, ieveda meiteni istabā. Es, protams, neiejaucos, iegāju atpakaļ virtuvē.
Pēc brīža meitene tika izvadīta laukā. Ne pavadīta, bet – klusi izvadīta pa durvīm. Neuzdrošinājos neko jautāt. Man neviens arī neko nepaskaidroja. Apjautu, kas tās bija par acīm. Tās pašas, kuras raudzījās no daudzajām armijas laika bildēm.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.