Tā bija zvejas tīklu aušanas fabrika. Darbs bija smags. Vajadzēja pienest audējām metāla kastes ar metāla spolēm, kurās bija iespolēti, gan rupjāki, gan tievāki, striķi tīkliem. Labi, vismaz, ka strādāt drīkstēja tikai četras stundas. Tas bija par smagu sīkajam, nenorūdītajam meitenes ķermenim un to, ka viņa bija traumējusi mugurkaulu, to uzzināju tikai tad, kad jau studēja Mākslas Akadēmijā un, muguras dēļ, tika atbrīvota no fizkultūras.
Nekādu pusdienu, nekādas ēst gatavošanas, nekā tāda, kam vajadzēja būt ģimenē, protams, man nebija. Bet, kaut ko, taču, es ēdu, kaut ko ģērbu mugurā, maksāju par dzīvokli… Pat nespēju atcerēties, kā ar to visu tiku galā. Toties atceros savu pirmo lielo pirkumu! Tā bija šujmašīna. Tas bija darba rīks, ar kuru cieši tika saistīti tik daudzi manas turpmākās dzīves gadi. Tā bija izeja no bezizejas, kad veikalos nopirkt nevarēja pat viselementārākās lietas.
Soli pa solim apguvu šūšanas iemaņas. Pirmie apģērbi, noteikti, bija šausmīgi, par to esmu pārliecināta! Nebija, taču, nekā veikalos! Nebija audumu. Nevarēja dabūt tērpu piegrieznes. Visu vajadzēja „ izsūkāt no pirksta” – tas ir, izdomāt un uztaisīt ne no kā. Bet, tik ļoti gribējās ko skaistu! Tā, kā grāmatās. Tā, kā citām meitenēm! Un patika zēni! Un es patiku viņiem! Un – iešana uz ballītēm! Kur nu bez tām! … Šo manu, it kā, bezrūpīgo, strādnieku meitenes dzīvi, kā ass pavediens pārtrauca kāds notikums.
DĪVAINA SAGADĪŠANĀS
Gluži nejauši (bet vai nejauši),satiku kādu savu attālu radinieku, kurš uzaicināja mani uz sarunu. No tā visa atceros tikai vienu: jāmācās! Ja gribi ko sasniegt – mācies! Ja negribi mātes likteni – mācies!
Kā viņš spēja manā tukšajā galviņā to ievietot – nezinu, bet rudenī sāku mācīties Rīgas 23. vakarskolā. Nomainīju pāris darba vietas, meklējot ne tik smagu un labāk atalgotu darbu.
Bail pat iedomāties, kā būtu izvērsusies mana dzīve, ja nebūtu šā atgadījuma. Tas jau bija nedaudz augstāks pakāpiens dzīvē. Jauni draugi, savādākas aizraušanās. Bet ballītes turpinājās joprojām. Nu jau biju gājusi slavenās Veltas Kalniņas deju kursos. Klubiņos, tad tos sauca par Kultūras namiem, kurus apmeklēju, daudzi viens otru pazinām. Biju pazīstama ar Pitu Andresonu, tie bija viņa pirmie izgājieni publikas priekšā, ballītēs Draudzības namā. Biju laba dejotāja un sevišķs prieks bija, kad mani uzaicināja pašu pirmo, uz pirmo valsi, pilnīgi tukšā zālē. Tad – kā taureņi lidojām ar partneri, lidojām, lidojām….kamēr telpu piepildīja citi pāri – tad mīcīties vairs nebija interesanti.
Mācības vakarskolā notika četras reizes nedēļā, bet sestdienās un svētdienās paspēju vēl aizskriet uz ballītēm. Nesaprotu, kā es to dabūju gatavu! Dienā – darbs, vakarā – mācības….
Kā pa miglu kūlos dzīvītē uz priekšu, kā pa miglu…. Sāku iepazīt svētkus. Sāku vērot cilvēkus un to, kā tie dzīvo. Izrādījās, ka pastāv citādas ģimenes, savādākas attiecības…. Klases biedri sastāvēja no raibu raibās sabiedrības, tas ir – no dažādiem sabiedrības slāņiem. Bija ļoti situēti un mazāk situēti jaunieši. Un tādi kā es – nekas un ne no kurienes. Plika, kā baznīcas žurka, par tādiem smējās ļaudis. Bet visi bijām kopā, barā un, vismaz es, šīs atšķirības neredzēju. Es neredzēju.
Tika rīkotas dzimšanas dienu ballītes draugu mājās, bagātākie tās rīkoja restorānā. Vienu tādu atceros labi – tas bija mans pirmais šādas iestādes apmeklējums mūžā. Tā bija Zigmunda dzimšanas diena. Restorāns. Puskrēsla. Mistisks apgaismojums. Visi tādi svinīgi. Klusi šķind trauki. Blakus sēdētājs negaidot man jautāja: -Dzintra, kāpēc tu neēd? Dīvaini, pati to nebiju pamanījusi. Es skatījos. Vēroju. Es nemācēju rīkoties ar galda instrumentiem! Es nezināju, ko ar tiem darīt! Es nezināju, kā pareizi jāēd! Tā nebija mājas ballīte, kur neviens neskatījās – ko un kā tu dari. Šo, tik elementāro, dzīves prasību, man nekad, neviens netika mācījis. Jutos šokēta un neveikli. Plus vēl – smīniņi un izsmējīgi skatieni, kur nu bez tā.
Dzīvīte turpināja pasniegt man savas bezmaksas mācību stundas. Bet, vai bezmaksas!?
Joprojām pati šuvu savas kleitiņas. Domāju, ka tās izskatījās visai skumji. Taču, kā nu bija, tā dzīvoju. Ja izdarīju ko nepareizi, ja biju kur kļūdījusies, tad nu – neuztraucies meitenīt, cilvēki izmācīs! Ļoti daudzi – ar labestību un patiesu vēlmi palīdzēt, paskaidrot. Tik pat daudzi – ar izsmieklu. Prasts, neaudzināts skuķis!
DARBA DZĪVE UN DRAUGI
Tāpat, kā bērnībā, kad linu mārkos no sarkanā māla veidoju pīlītes, tā tagad Rīgā, nokļuvu darba vietā, kur taisīja lelles. Gluži neticami! Tā, it kā kāds būtu paredzējis manu nākamo profesiju, par kuru man pašai nebija pat nojausmas.
Lelles! Aizvien vēl tās mīlēju un mīlu joprojām. Tās bija leļļu sagataves. Viss nāca no ceha, kur tās štancēja no zāģu skaidām pa daļām —galviņas, rociņas, kājiņas… Tikai paša lelles ķermenīša nebija. Ķermenis bija auduma maisiņš, kuram vēlāk piestiprināja visu pārējo. Man, ar speciālu masu, nācās apveidot līmējuma vietas. Nākamajā darbnīcā krāsoja sejiņas, nu – gluži kā Maiga bērnībā tās krāsoja olu čaumalu lellēm! Tad pielīmēja sintētiskās zelta bizes. Beigās – ietērpa tautu meitas tērpā. Vesela rokdarbnieču armija izšuva lellēm brunčus un blūzes ar tautiskajiem rakstiem un taisīja kronīšus. Tad redzi nu, kā tu biji radusies, manas bērnības sapņu lelle Smaida!
Kāda sagadīšanās! Dzīvītei bija labpaticies mani novest pie taviem pirmsākumiem, manu lellīt!
Tieši šī darba vieta iezīmēja vislielāko un kardinālāko pagriezienu manā dzīvē. Šeit sāka veidoties mana pirmā draugu kompānija. Manējie. Tie, ar kuriem turpinājās attiecības ilgus gadus, ar dažiem – visu mūžu. Viss sākās ar darba biedreni Elgu. Tā bija draudzīga, ļoti sirsnīga meitene. Tieši viņa ieveda mani savā un savu draugu ģimenēs. Ballītes palika otrajā plānā, līdz izzuda pavisam. Te sākās cita veida saiešanās. Dažādi gājieni, braukšanas vienam pie otra un… tagad sacītu: tusiņi. Tad teica vienkāršāk – dropītes. Tas nozīmēja – draugu sanākšana ar iedzeršanu.
Dīvaina kompānija mēs bijām salasījušies! Puse “mākslinieki”. Tie bija tie, kuri mācījās Lietišķās mākslas skolā. Te bija Artūrs Krauze, Aivars Jansons, Juris Cabulis….Vēlāk arī Reinis Kurzemnieks un Uldis Meņģelis. Un vēl vēlāk Beatrise Dunska un Inta Tiltiņa. Jā, tā pati Inta, mana klasesbiedrene – pasaku princese. Tikai – viņa nebija mūsu barā, viņa bija Beātes draudzene un, kā parasti, turējās savrup. Otra puse —pavāri, oficianti – tie, kuri saistīti ar sabiedrisko ēdināšanu. Mēs, pēckara mūžam izsalkušie bērni, kuriem sapnis bija pieēst pilnu vēderu. Tādēļ daudzi arī izvēlējās profesiju – tuvāk galdam.
Tā, parasti pēcpusdienās, sapulcējāmies kāda drauga darba vietā. Visjaukākais bija vecais Piena restorāns Rīgas centrā. Unikāla, koka celtne – vēl joprojām atceros tā tumšo interjēru un gaisotni, tieši tādu, kādu vēlāk redzēju filmās. Ar laiku to nojauca. Iznīcināja, kā iznīcināja manā zemē daudz ko. Tā vietā tagad slejas stikla un betona monstrs, viesnīca Latvija.
Interesanti, kāda izskatītos Parīze, ja tajā nojauktu visas vēsturiskās, šķietami nemodernās, ēkas!? „ Pienūzī”, tā mēs šo vietu saucām, strādāja Ervīns Valduss un Valdis Balulis. Zēni pasita padusē kādu pudeli ar sauso vīnu, kaut ko no ēdamā – un mēs devāmies kārtējā flederēšanā