Ieveda mani stiklotā priekšnamā un nevarēja saprast— kur ir ieeja, kur izeja….. Tad viens formastērps mani pastūma uz priekšu, veda pa gaiteņiem, kuri likās nekad nebeigsies, līdz ieveda kabinetā. Aiz galda sēdēja cits formastērps. Tumšs. Neviena loga. Uz galda tikai galda lampiņā.
Sāka uzdot dažādus jautājumus, uz kuriem visai bravūrīgi atbildēju, kā mežonīgs zirgs, kurš nepazīst ne grožu, ne iemauktu. Ne baiļu. Sāka jautāt par Elgu. Vai mēs esot draudzenes? Jā! Kā mēs pavadām brīvo laiku? Vai Elgai ir draugi ārzemnieki? Nē! Vai viņa kādu ved uz mājam un ar ko satiekas? Nē! Nē! Nezinu! No kurienes man tā drosme bija radusies, bet apjautu to vien, ka jāaizstāv!
Šī tendence – aizstāvēt, man ir pastāvējusi visu mūžu. Pastāv joprojām. Aizstāvēt visu un visus, un… lētticība. Nezinu, nevaru iedomāties, kādi gēni manī to ierakstījuši. Daudz vēlāk Elga pateica, ka es esot viņu izglābusi. Kā tā? Sapratu vēlāk.
Izrādās, viņa bija „ senākās profesijas” pārstāve. “Strādāja” ar ārzemniekiem Vecrīgas restorānos. Stāstīja, ka tika pieķerta, padomju sistēmas tikumības rīkotajā, reidā – kailai tupot uz viesnīcas balkona… Padomju laikā tas bija valsts mēroga noziegums! Padomju ļaudis, taču, dzīvoja laimīgākajā zemē pasaulē – kur visi ceļi bija atvērti. Varas atļautie ceļi. Tikumībai bija jābūt visaugstākajā līmenī!
Uz varas prostitūciju tas neattiecās, tas tautai nebija jāzina. To es saku tagad. Ne tad. Šis notikums nekādā veidā neietekmēja mūsu draudzību. Tik labestīgu būtni, kā Elgu, biju sastapusi pirmo reizi. Visu, ko vēlāk viņa stāstīja, par saviem piedzīvojumiem, es klausījos ar atvērtu muti, kā grāmatu lasot vai kino, ne kā īstenību. Salīdzināju ar sevi – vai es tā gribētu, vai varētu… Iekšēji, kaut kāds cenzors sacīja – nē.
Elga piestrādāja arī par modeli māksliniekiem. Viņa bija tā, kas ieveda mani tik ļoti citādajā pasaulē, pie tik ļoti savādākiem cilvēkiem, ka tas mani… nezinu, vai te vietā vārds – pārsteidza… saviļņoja… satrieca? Šīs tikšanās parādīja, ka pastāv kaut kāda paralēla pasaule – tik milzīgi tālu stāvoša no manas iepriekšējās dzīves, ka aptvert to nespēju. Iepazinos ar gleznotājiem Jāni Alsbergu un viņa draugu Jāni Pauļuku, ar gleznotāju Leo Kokli. Es biju sīks, bet ne kārns meitēns. Plastisks, kā sacīja Pauļuks. Mani aicināja pozēt. Ne par ko! Man bija kauns. Nevarēju iedomāties, ka varētu atsegt sevi kādam vīrietim.
Ieviņi
Alsbergs Jānis dzīvoja kopā ar Ieviņu ģimeni. Ieviņš Andris un viņa sieva Ilona arī bija mūsu kompānijā, tikai neskraidīja ar mums pa pasauli, bija precēti un audzināja meitiņu Ivetu. Andra mamma arī bija bijusi modelis Akadēmijā. Gaisotne šajā mājā bija bohēmas pilna. Tas gan nebija pieņemams Ilonas mātei – kārtīgai un tikumīgai pilsonei. Atkal man tika pievērsti naidīgi skatieni, bet Helēna, Andra mamma, vienmēr aizstāvēja mani. Te mēs bieži viesojāmies, jo arī Reinis Kurzemnieks – Andra brālēns, bija mūsējais.
Šai ģimenei, šai mājai, būšu pateicīga par to, ka parādīja man ģimenes modeli no iekšpuses, ka neatstūma. Aizejot no viņu mājām, jutos kā bezpajumtes suns, kam ceļinieks noglāstīja galvu, iedeva maizes garozu, tad ļāva, lai iet. Reizēm salīdzināju, domāju un raudāju. Ieviņu mājā vēroju, kā ģimenes kopā svin svētkus, kas tas ir – kopīgas pusdienas. Te es mācījos uzvedību un galda kultūru. Protams, stundas man neviens nepasniedza Ar savu piemēru viņi to darīja. Pareizāk sakot, neko nedarīja, tikai es biju laba skolniece tavā skolā, Dzīve.
Es mācījos no visa un visiem. Bet, joprojām paliku tā pati lētticīgā, naivā meitene.
citādā dzīve
Pamazām, šī citādā dzīve ienāca arī manā dzīvē. Es vairs negribēju dzīvot tā, kā dzīvoja mana māte. Vakarskola tika pabeigta. Izlaidumā man mugurā bija pirmā pasūtītā kleita. Tā nebija no spoža atlasa, vai gaisīga neilona, tā bija smilšu krāsas, plāna auduma linu kleitiņa ar smalki, smalki gofrētu svārku daļu. Tajā es jutos ļoti labi, nejutos sliktāk par citām meitenēm un arī nepieciešamību pēc princešu kleitām vairs neizjutu. Kājās – baltas elegantas kurpītes, dabūtas caur pazīšanos. Redz kā! Nu jau bija arī manā dzīvē ienākusi obligātā padomju laiku piedeva – pazīšanās.
Tukšajos veikalos visas labās preces atradās zem letes, dabūt tās varēja tikai, ja bija personīgs kontakts ar pārdevēju. Bet arī te, mazs ērkšķis iedūrās sirdī. Visus apsveikt bija ieradušies radi, vecāki, bet man – kopīgajā izlaiduma bildē, rokā tikai audzinātājas Mihelsones pasniegtā neļķe. Viņa arī bija viens no gaišajiem cilvēkiem manā dzīvē – audzinātāja Mihelsone. Viņa mani vadīja visu vidusskolas laiku, neatlaidās, neatlaida no manis savas stingrās rokas un lika mācīties, mācīties, mācīties… Meklēja mani rokā, kad ilgāku laiku nebiju apmeklējusi mācības, palika pēc stundām un palīdzēja apgūt viņas briesmīgo mācību priekšmetu – fiziku. Paldies Tev, skolotāja Mihelsone, lai arī kur tu tagad nebūtu…
Lūk, šajā vietā gribu iespraust tekstu, no daudzus gadus vēlāk tapuša mana raksta Antas Bergmanes grāmatai “Karoga stāsti”.
LIDO DOMAS…
Ievada vietā.
Vai esi kādreiz bijis vasaras vakarā ūdens malā, kur laiski ceļas migla… vāliem vien… vāliem vien….
Tā apņem tevi no visām pusēm kā mīlestība, apsedz / ieskauj / apskauj… un tu sāc domāt savas tālās domas….
Tā es mēģinu sasaistīt savu saplosīto atmiņu skrandiņas, sasiet vienā dzīpariņā, satīt vienā kamoliņā….
Pa laikam, šis dzīpariņš tik plāns, liekas – tūlīt satrūks… bet laipnā migla paveras un krāsainais, piedodiet – bieži ne tik krāsainais, atmiņu pavediens šķetinās tālāk….
Tad, uzplaiksnī dzirksts! Apdedzina prātu! Saraujos, it kā pirksti būtu skāruši uguni… rokas svilst un dvēsele deg….
Reinis, Uldis un vēl viens Uldis, Andris un Ilona, Elga, Aivars, Ervīns, Dzintra… mūsu bariņš, mūsu nešķiramais bariņš… mūsu visu kopīgā jaunība….
Pēckara paaudzes saplosītās dzīves…. Vai mēs to apzinājāmies? Vai šī apziņa nāca tikai ar laiku? Nezinu. Bet nojautu pilna bija visa pasaule. Gaiss, ko elpojām bija pilns ar šīm nojautām – kaut kas nav labi. Tas, par ko nedrīkstēja ne tikai runāt – domāt nedrīkstēja. Bet mēs, kā sīki mazi žagariņi, kurus dzīvīte sametusi vienā kaudzītē – te un šajā vietā – mēs gruzdējām… nenojaušot, ka varam aizdegties….
Arhīvā
Paņēmu rokās trīs milzu sējumus, trīs milzum biezas, nodzeltējušas grāmatas un divas plānas – „ Уголовное лело Nr. 45010”. Te nu mēs esam, ieslodzīti “čekas” grāmatās uz mūžīgiem laikiem. Trīs, pavisam jauniņo, cilvēku izpostītās dzīves un mēs – pārējie, kā liecinieki / līdzzinātāji / līdzdalībnieki….
Ilgi nespēju saņemties atvērt nobružātos vākus… lēnām atveru… roka slīd pāri lapām ar dažādajiem rokrakstiem izsaucot atmiņā vienu seju pēc otras, balsis, smaidus… Drebošie pirksti pieskaras burtiem, bet liekas, ka noglāsta sejas, no kurām daudzu vairs nav.