Drausmīgākais tas, ka Slaviks bija lielījies – vēlāk dzīvošot ar meitu. Māte zināja un, paldies Dievam, ar to rēķinājās un uzmanīja. Atceros to dienu, kad viņa pārveda brāli mājās no dzemdību nama. Ielika tādu mazu kvekšķošu sainīti gultā. Brālis Jānis. Patēva kaušanās, Kseņkas dzeršana – skandāli, skandāli, skandāli…
Tāds bija manas dzīves sākums Rīgā.
skolas gaitas Rīgā
Skolas gaitas turpināju Andreja Pumpura pamatskolā.
Ja provinces mazpilsētā Siguldā es arī sastapos ar klases biedru izsmieklu par manu izskatu, apģērbu (droši vien, arī uzvedību), tad te —galvaspilsētā, kur līmenis, tomēr, bija nedzudz cits – es to izbaudīju pilnā mērā.
Joprojām —vienīgais jaunais skolas un svētku apģērbs man bija skolas forma ar divām baltajām krādziņām un diviem priekšautiem – melno ikdienai un balto svētkiem. Es pat neatceros, ko vilku mugurā mājās. Veļa, higiēna? Neviens, neko netika mācījis vai stāstījis. Arī meitenes savā starpā par to nerunāja. Nebija pieņemts. Rakstnieki, par to laiku, raksta visu kaut ko, bet nekad ne par to, kā tad tie ļautiņi dzīvoja īstenībā, ikdienā, no kuras nevar nekur izsprukt. Piemēram – kā rīkoties tad, kad ir mēnešreizes!? Tagad neviens nespēj pat iedomāties, ka nebij biksīšu ieliknīšu, ka, elementāri, pieklājīgu veļu nebija iespējams (nopirkt?), nē —dabūt!
Padomju laikos reti kad varēja ko nopirkt. Pārsvarā, visu varēja tikai dabūt, caur pazīstamiem. Pārmaksājot. Bet tādiem darba zirdziņiem, kā manai mātei nebija smalku sakaru. Un nebija arī ne naudas, ne saprāta. Bija labi, kā bija. Izejot no tās nabadzības, kurā bija augusi un dzimusi – jau tāpat viņai likās – labi diezgan.
Es augu, joprojām, nosmiets cilvēkbērns. Kā Mauglis, pilsētas džungļos. Bez audzināšanas. Pareizāk – audzināšana caur skolas dresūru un klasas biedru izsmieklu. Caur mātes bezatbildību, vienaldzību, neieinteresētību. Sāpēja. Kā tas sāpēja. Nevienam nesūdzējos. Nebija kam. Nevienam nerunāju pretī. Baidījos.
Par ko mani tā, bieži, pārāk bieži, notraucot asaru no vaiga, domāju. Es taču ar visiem gribēju draudzēties, nevienam pāri nedarīju! Es mīlēju visus! Kāpēc… mani grūstīja, stumdīja, bikstīja… kāpēc? Un es slēpos grāmatu pasaulē. Tur mani neviens nelamāja. Pamazām uzzināju, ka ir cita dzīve, citi cilveki. Citādi. Es iedomājos sevi šajā pasaulē, es tur dzīvoju.
Atgriešanās realitātē, sadzīvē – bija īsts murgs. Atceros, māte tirgū nopirka jaunus (!) rūtainus bruncīsus. Biju tik lepna un priecīga. Uzvilku, bet – atkal mani nosmēja, jo svārciņi sniedzās līdz puskājai, kaut gan visas meitenes tos nēsāja īsus. Čigāniete, bērni sauca! Māte neļāva nogriezt īsākus ne par centimetru. Izaugsi, viņa sacīja. Pavasarī, kad aizgāju uz skolu, klases biedri sagidīja ar izsmieklu: tu istabas čības aizmirsi novilkt! Bet tās dermantīna čībiņas, taču, izskatījās kā īstas kurpītes… man citu nebija…
Kseņkas atriebība
Kaimiņiene Kseņka nekā nespēja samierināties, ka mūsu mājā neviens nedzēra, bet Kseņka dzēra katru mīļu dienu. Savā iedomātajā pārākuma apziņā centās visus mācīt, ko mana māte nu nekā nevarēja pieļaut. Kaimiņiene, visu mūžu krogos strādājot, bija iemācījusies, patiesi, labi gatavot. Centās to mācīt mātei, bet tā ciest nevarēja stāvēšanu pie plīts. Tātad, es arī nemācēju, pat elementāri, gatavot neko nemācēju. Ar laiku iemācījos, atkal, no tām pašām grāmatām un pienākuma dēļ pret ģimeni, vēlāk – pret bērnu.
Reizēm domāju par māti – cilvēks mūžu dzīvojot, satiekoties ar radiem visādos godos, redz tak”, kā citi klāj galdu, kā ēst taisa… Vai tad pašai savā mājā, tā nav gribējies? Nē, man riebjās, atteica māte. Divas, pārākuma apziņas māktas un neizglītotas sievas vienā virtuvē… Vārds seko vārdam, apvainojumi līdz debesīm!
Kad mātei neko nevarēja padarīt, Kseņka ķērās pie manis. Tā viņa solīja atriebties. Atriebās. Man. Viņa aizgāja uz manu skolu, un – raudot krokodīla asaras, stāstīja skolotāju istabā visiem, ka Dzintra, lūk, viņu (!) neklausot, necienot (!) – „ ona meņja ņe uvažajet! Ona ņe ļubit russkih!” – un tas jau bija arguments – kā drīkstēja nemīlēt krievus, savus atbrīvotājus!
Visatsaucīgākā uzklausītāja bija latviešu valodas skolotāja Jeļisejeva. Likusi izsaukt mani no stundas uz skolotāju istabu, nenoskaidrojot neko vairāk un, neizsaucot četrpadsmit gadus vecam bērnam, uz skolu vecākus – lika man atvainoties alkoholiķei. Kseņka bija laba aktrise, par to pārliecinājos arī vēlāk, birdināja aizvainojuma asaras.
Ja es neatvainošos, tad mani vadāšot pa visām klasēm, kā mērkaķi, un stāstīšot, cik slikta es esot. Es atvainojos. Milzu netaisnības ērkšķis palika, iedūries tur, dziļi, dziļi dvēselē. Lai kur tu arī tagad būtu, skolotāja Jeļisejeva, es neesmu aizmirsusi tevi. Vai tavi ļaunie darbi tev ir nesuši gandarījumu?
Biju laba sacerējumu rakstītāja, bet vislabākās atzīmes, kuras man lika Jeļisejeva, nesniedza pat mazāko prieku. Toties, latviešu gramatiku, kuru arī viņa pasniedza, es (aiz bailēm!) zināju no galvas. Visas deklinācijas, konjugācijas un pārējo, ko neviens necieta – es zināju. Tālāk, mācoties vidusskolā un Akadēmijā, man nevajadzēja vairs pat atšķirt latviešu gramatikas grāmatu. …
Atmiņā palikusi vēl viena skice no šā skolas laika. Labi, ka viss pagāja mierīgi, lai gan tagad, atskatoties, domāju, ka viss varēja izvērsties gluži citādi. Skaitījos laba zīmētāja. Mācījusies nebiju nekur to zīmēšanu, bet zīmēju nemitīgi. Man lika noformēt visādus klases un skolas stendus, sienas avīzes. Kā mācēju, tā darīju. Klusām jau visur čukstēja par krievu okupāciju, ka krievi jādzen prom no Latvijas….Klusām. Jo visi zināja, kas ir čekisti, cietumi un Sibīrija. Neatceros, kas bija par iemeslu, kas lika man saņemt dūšu un uzzīmēt skolas burtnīcā tautu meitu, kura ar slotu rokā slaucīja ārā no Latvijas kartes krievus. Burtnīca sāka ceļot apkārt pa klasi. Vai arī pa skolu, to neatceros. Vienā brīdī tā kaut kur pazuda. Kāds paņēma? Noslēpa? Iznīcināja? Nezinu. Tikai, ja tā būtu nonākusi attiecīgās rokās, tad nezinu gan, vai mans liktenis nebūtu izmainījies pamatu pamatos.
No krieviem es pazinu Ņinas ģimeni Siguldā, kauslīgo patēvu un ļaunuma iemiesojumu – dzērāju Kseņku. Daudz vairāk jau nekādas saskares man ar viņiem nebija.
PIRMAIS IZLAIDUMS
Pamatskolas izlaidumu atceros ar skumjām.
Joprojām, sariešas asaras acīs. Blakus neviena, kam palūgt padomu, kas palīdzētu, kas saprastu.
Protams, nu protams – mēs visi nebijām, ne tuvu, vienādi. Redzēju, tikai es to kaut kā nejutu. Tajā laikā – nejutu. Nu, redzēju, ka meitenēm ir skaistas lietas, skaistas kurpītes… pat – baltās krādziņas un priekšauti bija greznāki. Patika, bet – man tā nebija un es to pieņēmu, kā pašu par sevi saprotamu. Nepazinu, kas ir skaudība. Lai kā padomju laikā centās visus padarīt vienādus, tas izdevās tikai formāli, bet ne patiesībā. Patiesībā, šīs robežas pastāvēja, un vēl kā – pastāvēja! Tas izpaudās ik uz soļa. Es to izjutu smagi, uz savas ādas to izbaudīju.
Vēl nesapratu, ka šķiru un audzināšanas atšķirības bija tās, kas dalīja klasi grupās, kas vieniem klases biedriem lika apsmiet otrus, bet citi, pieklājīgā atstatumā, stāvēja malā un neiejaucās nekur. Viens tāds brīnums