Kad kratīšana notika Ieviņu mājā, Ilona, Andra sieva, gaidīja savu pirmo bērniņu, meitiņu Ivetu, bija jau devītajā gaidību mēnesī. Andris pieprasīja medmāsu, jo baidījās no sievas priekšlaicīgām dzemdībām. Māja tika vandīta un savandīta, meklējot apslēptas karoga, vai tā šūšanas pēdas. Andra mamma Helēna kliedza: Jūs gribat, lai viņa te priekšlaicīgi dzemdē! Bet Ilona lūdza neaiztikt sagatavoto zīdaiņa pūriņu, braukšanai uz dzemdību namu. Un atkal, Zinger šujmašīna, ko konfiscēja pārbaudei, vai neatradīs karoga šūšanas pēdas.
Nopratināšanu visi trīs biezie sējumi – viens un tas pats, viens un tas pats! Vieni un tie paši jautājumi! Patiesi, līdz ārprātam! Kā viņi to visu izturēja – katru dienu līdz vēlai naktij! Piemēram, Reiņa pratināšana 1964.gada februārī – visu mēnesi!
sasieti vienā mezglā
Tā nu mēs te visi stāvam, deviņi jauni cilvēki, sasieti uz mūžu— pēdējā sējumā sagrupēti vienā stabiņā:
Uldis Mucenieks;
Reinis Kurzemnieks;
Andris Ieviņš;
Elga Jumtiņa;
Uldis Meņģelis;
Aivars Jansons;
Juris Cabulis;
Ervīns Valduss;
Dzintra Kokareviča ( mans uzvārds pirms kāzām).
Laikam, jau nevarēju uzrakstīt neko prātīgu, hronoloģiski precīzu… varēju tikai mēģināt atstāt uz papīra jūtas. Jūtas, apņemtas ar laika miglu. Vai tas maz iespējams?
Starp miglas vāliem, reizēm, uzspīd saule, mēģinādama izlauzties cauri un izgaismot realitātes ainas, patiesības graudus, kuri gaidīja savu laiku, savu gaismu, lai sāktu dzīt asnus.
Es jums sūtu sveicienus un svētību, lai kur jūs arī nebūtu, mani mīļie!
P.S.
Kā jau minēju, mana atmoda un apgaismība nāca reizē ar tautu, pēc izlasītā “Gulaga arhipelāga”. Tā nerimst. Tā nespēj/nevar norimt.
Idejas moka un prasās īstenoties. Viena no tām – Rīgai uzdāvināts piemineklis “Piemiņas zīme – Deportētajiem, ceļā un svešumā mirušajiem Latvijas bērniem”. Apmēram 10 000 bērniem. Par ko deportētajiem! Par ko mirušajiem!
Tas atrodas Mežaparkā, kur tajā laikā dzīvoju. Ielu krustojumā. Krustcelēs.
Ideja:
Tādēļ, arī ideja tāda – ceļu krustojumā, zemē nomests bērniņš un dzirnakmens. Dzirnakmens, kurš maļ un samaļ ne tikai graudus, bet arī cilvēku dzīves, bet – šo dzirnakmeni mazais bērns, ar savu gara spēku, ir salauzis. Tas sastāv no daļām, cauri kurām spraucas ārā baltais āboliņš, kā cerība.
Man ir jautājuši: kāpēc zemē? Kāpēc nav uz postamenta?
Bet, vai tos bērniņus, kurus mirušus izmeta pa vagonu logiem, vai tos arī kāds lika uz postamenta!?
Un tā mans bēbis guļ un aicina – neaizmirsti!
Dzintra Regīna Jansone.
Mālpilī.
2012.g.12.februārī.
PIRMĀ MĪLESTĪBA
Izmaiņas mūsu kompānijas vai „ mazās komūnas” dzīvē tomēr bija notikušas.
Mēs vairāk sākām satikties ar Ervīnu. Nezinu, ko domāja viņš, jo nekādas atzīšanās mīlestībā nebija notikušas. No manas puses tā bija tikai draudzība. Sirsnīgāka, nekā ar pārējiem, bet tomēr, draudzība. Un, kad Ervīnu iesauca Padomju Armijā uz trim gadiem (!), viņš jautāja, vai es rakstīšu vēstules. Protams, rakstīšu. Savā prātā domājot, kadēļ gan nē, mēs, taču, esam draugi! Jauneklis bija domājis citādi. Vēlāk, kad sāku interesēties par horoskopiem, uzzināju – cik precīzi sacīts par mani: Ūdensvīrs cenšas jebkuras attiecības noreducēt līdz draudzības līmenim.
Mēs, pārējie, turpinājām satikties kā parasti. Bieži, kāds puisis no mūsu bara, sagaidīja mani no darba leļļu darbnīcās Rīgas centrā, un mēs devāmies kopīgās izklaidēs. Vienā tādā reizē, vairs neatceros – kurš jaunietis, uzprasīja: – Dzintra, ar kuru no mums tu gribētu nopietni draudzēties? Apmulsu, stostījos, nezināju atbildi….
Atkāpe: Ballītēs man bija pievērsuši uzmanību jaunieši arī no tālajām Aizkaukāza zemēm. Braši, stalti, melniem matiem un… ūsām, kuras ciest nevarēju – kad bučojāmies, tad asie sari līda mutē un degunā… Jāsmejas! Bet man bija nesaprotams un svešs šis temperaments. Viņi biedēja ar savu asumu, ar neapvaldīto dabu. Tādus negribēju savā tuvumā.
Te atkal jāpiemin grāmatas – ziemeļu tautu literatūra. Un tajās – lielie milži, blondie klusētāji, goda vīri! Lūk – tādu ziemeļu milzi biju iedomājusies savās fantāzijās. Tādu, kas pasargātu no apvainojumiem, tādu, kam aiz muguras justos drošībā. Tādam, manu iedomu cilvēkam, atbilda tikai viens —Aivars. Blonds, liels un – klusētājs. Ak, piedod pasaulīt, te jāskandina latviešu tautas ticējumi: “Klusa cūka dziļu sakni rok”, vai – „ Klusā atvarā velni dzīvo”. ..Protams, šos sakāmvārdus zināju, bet nedomāju – cik ļoti smagi tie izpaudīsies manā dzīvē. Ka tie, vispār, varētu uz mani attiekties! Bet es tos izbaudīju uz savas ādas pilnā mērā. Tas gan viss notika daudz vēlāk… kad viņš pateica: – “Tu esi mani izsapņojusi!” Viņam bija pilnīga taisnība.
Bet tad, tad es pateicu liktenīgos vārdus: ar Aivaru Jansonu. Tā bija briesmīga izvēle, ko sapratu daudzus jo daudzus gadus vēlāk. Tā bija mana izvēle. Biežāk un biežāk Aivars sāka nāk pretī uz darbu. Nu jau satikāmies arī ārpus mūsu kompānijas. Kāds bija uzrakstījis Ervīnam uz armiju, ka Dzintra satiekas ar Jansonu. Liekas, viņam tas bija smags trieciens, bet es nemaz nejutos vainīga. Nevienam, neko nebiju solījusi.
To, ka Aivaram mācību laikā, nebija īsti kur palikt, to nezināju. Viņš dzīvoja pie mātes neprecētās māsas – tantes Olgas. Mazs vienistabas dzīvoklītis koka mājā Kaukāza ielā, kur istabiņā, starp gultām, varēja ievietoties tikai galdiņš. Vai te jauns cilvēks varēja dzīvot, mācīties – nemaz nerunājot pat to, ka varētu atvest draugus ciemos. Vai tā tas viss sākās? Viņa klaiņošana pa mājām, dzeršana. To arī nezināju.
Aivars pabeidza mācības Lietišķās mākslas skolā, sekoja iesaukums armijā. Tas bija šoks! Biju paspējusi pierast pie šā cilvēka. Un ne tikai. Mīlēju viņu, kā tik vien mana sirsniņa spēja – bez prāta, bez sajēgas – vienas vienīgas emocijas. Beidzot manā dzīvē bija cilvēks – viens vienīgais visā pasaulē, kurš mani mīlēja! Vismaz man tā šķita… Tagad viņam jādodas projām, nezin uz kurieni, uz tik ilgiem gadiem!
Projām braucot, uz perona atvadoties, viņš man pateica liktenīgos vārdus: “Nebēdā meitenīt, es tevi nekad nepametīšu! Es zinu, ka tev grūti klājas, bet tu pacieties. Es atbraukšu un viss būs labi Tu tikai gaidi!” – šie vārdi noteica manu tālāko likteni. Es noticēju.
Un es gaidīju! Manā dzīvē vairs neeksistēja ballītes, kompānijas. Arī mūsu bars nu jau bija izjucis. Dzīvīte izkliedēja visus, kur nu kuru. Reizēm jau tikāmies, bet reti. Gaidīju, ilgojos, sapņoju šos visus trīs garos gadus. Vēl nezināju, ka šī būs pati pirmā un pati pēdējā mīlestība manā mūžā. Būs aizraušanās, iemīlēšanās, bet – mīlestības vairs nebūs nekad.
BET MICARS SPĪDĒS MŪŽĪGI
Atmiņu skice par šo pirmo mīlestību …
Viņa