cauri krišana
Ir gan palicis atmiņā vēl viens skumjš atgadījums no skolas laikiem.
Kopš piedzimšanas pirmā brīža, pirmā elpas vilciena, biju jau slima. Sasaldēja mani jau piedzimstot. Slimnīcā. Līdz trīs, varbūt, piecu gadu vecumam – bija nepārtraukts plaušu karsonis. Reizes piecas, māte atcerējās… Man nepārtraukti sāpēja kakls. Cik sevi atceros, nekad nekā nebija ko vilkt mugurā. Kaut kas… No apaviem – ziemā melnās šņoru kurpes, kuras kļuva slapjas līdz ar pirmajiem soļiem lietū vai sniegā. Vasarās – sandalītes.
No nemitīgās slimošanas biju ļoti atpalikusi skolā. Visdrausmīgākā bija aritmētika. Un reizrēķins. Tas pa vasaru man bija jāiemācās un rudenī jānoliek tāds kā eksāmens.
Bet kas mani, tādu savvaļā palaistu zvērēnu, kaut kur dziļos laukos, varēja piespiest mācīties! Mātei nu nepavisam nebija nekādas daļas!
Tā bija cauri krišana. Mani atstāja uz otro gadu otrajā klasē. Vēlāk, padomāju, ka tas gan bija viens veiksmes gadījums! Tālāk es visos priekšmetos biju labākā! Es zināju visu, ko nezināja jaunie! Man liekas, ka šis bija pamats visām manām turpmākajām mācībām līdz pat vidusskolas beigšanai.
Līdz pat šim brīdim gan nevaru saprast, kā tiku galā vidusskolā ar fizikām, ķīmijām, algebrām… Laikam, kaut kā…ar Dievu uz pusēm, kā saka.
Liec nu Dievu mierā, pasmejos pati par sevi! Ja nebūtu manas vidusskolas ( 23 vakara vidusskola) klases audzinātājas, kas arī bija algebras skolotāja – nekādu vidusskolu nebūtu pabeigusi. Mana mīļā skolotāja, klases audzinātāja Mihelsone! Nekad tevi neesmu aizmirsusi! Par tavu labestību! Par tavu pacietību, ņemoties gar vienu muļķa skuķēnu – velkot, bikstot un stiepjot līdzi, līdz pat vidusskolas izlaidumam.
mātes vīrs
Līdz 12 gadu vecumam dzīvojām Siguldā.
Kā melna strīpa šajā dzīvē ievijās un daudzus gadus stiepās līdzi pavediens, kurš kā ass nazis graizīja manu, mātes un vēlāk, arī mazā brāļa Jāņa dzīves. Vārds tam bija – Slaviks. Viņš bija maza auguma, neglīts cilvēciņš ar līkām kājām un milzu degunu – manas mātes oficiālais vīrs, kuru neviens vairs nelika man saukt par tēvu. Daudzu rasu un asiņu sajaukums, kopā ar krievu armiju, atklīdis uz Latviju un uzskatījis to par labu esam, te palika.
No Siguldas laikiem atceros vienu gadījumu, kas man lika saausīties, lika sacelties pret šo cilvēku. Reiz viņš palūdza mani, parādīt tam Gaujas senleju. Nu, kas man, tādam skuķēnam, ko neizskriet lieku reizi pa Gaujas senleju!
Bija saulaina diena, mēs jau kāpām augšā, pa stāvo nogāzi, atgriežoties mājup, kad spēcīga roka pievilka mani sev klāt un… nobučoja… Taisni uz lūpām!
Pretīgumā gandrīz apvēmos, spļaudījos un….neatceros vairs, kā nokļuvu mājās. Mātei neko neteicu, bet visus gadus, kopš šis cilvēks atradās mums blakus, es biju uzcēlusi neredzamu sienu starp sevi un viņu un, reiz, par to visu, es viņam atmaksāju.
Te beidzās pirmais posms manā dzīvē un, pārceļoties uz Rīgu, sākās otrais posms – otrā desmitgade. Tas, ka mana dzīve tiks sadalīta posmos ik pa 10 – 12 gadiem, to es sapratu tikai tagad – ieejot kārtējā desmitgadē. Vai tai būs turpinājums?
Bet tad – tad mēs pārcēlāmies uz Rīgu, uz vienu istabu komunālā dzīvoklī Ķengaragā. Turpinājās manas gaitas – Pumpura pamatskolā. Turpinājās mana dzīves, izdzīvošanas skola.
manai pirmajai skolai
Iet meitēntiņš, tāds sīks un mazs
Pa Lakstīgalas ielu…
Iet sīciņš maziņš cilvēciņš,
Kā zāles stiebriņš tieviņš
Iet visos vējos, sniegos, salos
Iet, saules staru apmirdzēts…
Uz skolu, Lakstīgalas ielā.
Vai mana viņš, ka drēbes plānas
Vai mana to, ka vēders tukšs
Kas to vairs atminēs, tik to vien zina
Uz skolu jāiet Lakstīgalas ielā
Ir meitenīte mazā atbraukusi ciemā
Pēc gadu gadiem garajiem
Vai tie ir joki – mati balti
Joprojām, kā uz skolu ejot…
Tā mazā pilsētiņa izaugusi liela
Kā jaunkundze – pie vīra izdodama
Ir lieli nami, veikali un krogi…
Tik skolas vecās nav vairs
Ir tikai – Lakstīgalas iela Siguldā
Tā vienīgā šai pasaulē…
Nesen ieraudzīju vienu skolas bildīti, kur es sēžu pirmajā rindā blakus skolotājai un man kājās….. dermatīna istabas čības….Visiem bērniem kurpītes…..Pat tagad, pēc gadu desmitiem, es jūtu, kā karstuma vilnis iesitas sejā….kauns…..
RĪGAS PERIODS
mājas dzīve
Dzīve Rīgā – pilnīgi jauna un nesaprotama pasaule.
Tā sākās Rīgas nomalē, Ķengaragā – vienā istabiņā komunālā, tas ir – kopīgā ar kaimiņiem, dzīvoklītī ar daļējām ērtībām. Ko nozīmē daļējas ērtības? Tieši to arī nozīmē. Tualete, aukstais ūdens un centrālā apkure. Pat šo, elementāro, ērtību nebija iepriekšējā dzīvē. Tas jau bija kaut kas liels un neparasts! Jaunā dzīve atnesa sev īdzi jaunas problēmas.
Kā mēs tikām pie šī mazā dzīvoklīša?
Bija valstī tāds periods, kad varēja būvēt mājas “pašu spēkiem”, skaitīja nostrādātās stundas un tad par to varēja dabūt dzīvojamo platību. Pat veselām ģimenēm strādāja. Tiem, kam bija vīrieši mājās, tiem bija vieglāk, vairāk to vajadzīgo stundu pieskaitīja. Mums nebija. Tādēļ māte ņēma turp līdzi arī mani. Neko daudz no tā visa neatceros. Kaut ko staipīju gan. Mums pienācās atsevišķs dzīvoklis ar vienu lielu istabu un vienu mazmazītiņu – kādus 6—8 kvadrātmetrus lielu. Priekšniecība pierunāja māti atdot šo istabiņu vientuļai sievietei un māte piekrita. Ja viņa būtu zinājusi, kādām riebeklībām bijām pakļautas daudzus nākamos gadus!
Kaimiņos, mazmazītiņajā istabiņā, ievietoja Kseņku – trauku mazgātāju no stacijas restorāna. Alkoholiķi. Lai kādas iedzeršanas biju redzējusi pie citiem, bet kas ir īsts alkoholisms, ar to sastapos pirmo reizi. Kseņka bija tieva, gara, nē – izkāmējusi un izkaltusi kā asaka. Pat vasarā, zem zīda kleitas, vilka apakšā vilnas vesti, lai nespiestos cauri ribas un tādi kā zili bumbuļi. Runāja jau, ka vācu laikā visādi esot viņai gājis tajos restorānos… Ar viņas skaļo nekaunību sastapos ne reizi vien un, pēc gadiem, viņa bija tā, kas dzina mani meklēt citas mājas.
Otra lielā problēma – manas mātes vīrs Slaviks. Pēc tautības skaitījas krievs, bet sazin kas nu bija, jo viņa māte – maza melna sieviņa, atstāja čigānietes iespaidu. Melni mati, melnas drēbes līdz zemei, ļaunas acis, uz manu pusi vērstas, un ļauni vārdi. Reiz, arī mani aizveda pie viņiem ciemos, kaut kur uz mazu ciematu pie Maskavas. Atceros tikai to, ka dzīvojamā māja bija zem viena jumta ar kūti, kas man jau nu ļoti patika— tepat govs