Mana problēma bija – kā tikt atpakaļ iekšā dzīvoklī. Lai gan, arī par to nebija bēdu – gan kāds atradīs – vai nu zem ogu krūma, vai puķu dobē, vai pie kāda kaimiņa….
Gadījās skumji brīži, kad apsmēja, kad meta ar akmeņiem, kad dzina projām….bet, kā jau tāds kucēns, kas cilvēkos saskatīja tikai draugus – arī es luncināju asti un, pēc notrauktās asaras – atkal skrēju līdzi baram, neņemot neko ļaunā.
Sētā auga vecs ķiršu koks ar resnu, zemu noliekušos zaru, kuru mēs, bērni, izmantojām, lai sacenstos, kurš mācēs apmest kūleni ap to. Roķeles zaru jau bija nopulējušas gluži spožu un grūti bija to saturēt mazajās plaukstās, bet —ne jau nu es būšu tā bailīgā….drosmīgi ieķēros zarā un metu kūleni! Atskanēja skaļi smiekli, izsmiekls, bļaušana un ķērkšana….par ko gan – kūlenis man, taču, bija izdevies – vai nebija… Bet nebija biksīšu, biju parādījusi bērniem savu pliko dupsi. Asāks par kāvienu bija izsmiekls… jānolien zirņu dobē, jāizraud sāpe – ne jau pirmo reizi….
BLITES KUNDZE
Vēl viena no siltākajām, mana Siguldas perioda, atmiņām ir – Blites kundze. Atmiņā tikai gaišs tēls un balta māja, kas smaržoja pēc balta, silta piena. Nevienu apkārtnē nesauca par kundzi, visi bija biedri, radi vai draugi. Bet viņa – nē! Viņa bija Blites kundze. Nesapratu, kāpēc. Nevienam nejautāju un neviens par to tāpat nebūtu runājis. Dzirdēju tikai tādus nesaprotamus vārdus, kā “represētā”, izsūtītā, atņemtā māja… Visi tikai čukstēja un čukstēja. Tas, laikam, bija “briesmīgo noslēpumu” laiks, par kuriem es vēl nezināju gluži neko un uzzināju tikai maz pamazām – laikam ejot.
Blites kundzes māja atradās tajā pašā Atbrīvotāju ielā. Tagad viņai piederēja tikai mazs, dzīvoklītis otrajā stāvā. Uz to veda baltas kāpnes. Arī durvis un virtuvīte bija baltas. Kaut ko tādu nebiju redzējusi. Vienmēr bija tik laipna pret mani, aicināja augšā un cienāja ar karstu pienu no pienbaltām krūzītēm. Krūzītes bija tādas ka savītas, kā sapītas un tām cauri spīdēja gaisma… Jau pieaugušajā dzīvē, neesmu nekad tās aizmirsusi, mans skaistuma un mājīguma etalons daudzus gadus bija šīs baltās, savītās krūzītes un karsts piens. Vārītā piena smarža atnāk pie manis, katrreiz, kad atceros Blites kundzi un bērnību.
To īpašo mīlestību, laipnību, iecietību pret mani – tādu ielas bērnu….nevarēju izskaidrot… bet es vienmēr būšu pateicīga tev, par šīm atmiņām, Baltā Blites kundze!
Pirmā LELLE UN PIRMĀ GRĀMATA
Tajā vasarā, pirmsskolas vasarā, kad man jau bija septiņi gadi, es saņēmu divas dāvanas. Pirmās, savā mūžā. Atmiņās, man tās ir līdzās joprojām. Māte uzdāvināja pirmo, un vienīgo, lelli un, pirmo un vienīgo, grāmatu!
Lelle! Tā šķita skaistāka pat par Ariadnes princesi, kaut gan kaimiņiene nīgri savieba ģīmīti un sacīja: lupatu lelle! Nu, un tad, ka lupatu! Toties skaista! Toties – mana! Es nosaucu to par Smaidu. Smaidai, galviņa ar četriem caurumiņiem, bija piešūta pie rozā auduma rumpīša, toties – ai, kādas bizes viņai bija! Zelta! Divas sapītas pīnes ar sārtām lentām un mugurā – latviešu tautas tērps. Galvā kronis! Teicu, ja man reiz būs meita – viņai vārds būs tikai un vienīgi —Smaida.
Ak, bērnība!
Un grāmata! Piespiedu pie krūtīm un cieši turēju! Naktīs liku zem spilvena! Tā saucās „ Nezinīša piedzīvojumi”. Mana pirmā grāmata, kurai katra lapiņa bija vai „ apsūkata”, tas ir – zināma no galvas. Kas par bildēm tajā bija!!!!
Cik liela sāpe bija tad – kad iznāca grāmatiņas otrā daļa
«Nezinītis Saules pilsetā», to vairs man nenopirka, lai kā lūdzos! Izlasīju skolas bibliotēkā, bet nopirku tad, kad jau biju liela. Vienkārši – nopirku. Manas bērnības grāmata.
Kad mamma, laiku pa laikam, taisījās uz balli, tad tas bija pavisam briesmīgi! To nevarēja zināt, to varēja nojaust. Visu dienu noslēpumaini čuksti ar kaimiņieni, paslepus skatieni manā virzienā, vai nedzirdēšu…. Daudz ko nedzirdēju, vēl mazāk ko sapratu, bet – nojautu gan….gaisā vēdīja nepatikšanas. Apsolījusi man, ka nekur neies, māte apgūlās blakus, lai tad, kad aizmiegu – aizlavītos projām. Pamodusies nakts vidū, biju atkal viena. Tumšā, aukstā istabā – viena.
BĒRNUDĀRZĀ
Tā jau nebija, ka māte mani nebūtu gribējusi atdot kādā audzināšanas iestādē. Bija tādi bērnu dārziņi, kuros varēja nodot bērnu uz veselu nedēļu, lai mātes varētu brīvi celt padomju iekārtu. Tās bija tādas kā bērnu audzināšanas iestādes, kur baroja, guldīja un cēla augšā pēc signāla….kur apkārt bija svešas dusmīgas tantes un kauslīgi bērni, kas visu centās atņemt… tur bija visiem reizē jāceļās, jāguļas, jāēd un jāspēlējas – gribi to vai nē.
Mani, tikko no laukiem atvestu mežonēnu, kurš baidījās no visa un visiem —nebija iespējams noturēt svešajā vietā. Es plēsos, skrāpējos un neklausīju. Sigulda tagad ir kļuvusi par skaistu kūrorta pilsētu, bet tad – tā bija maza lauku pilsētiņa, iespiesta starp Gaujas senleju un dzelzceļa sliedēm. Vienā pilsētiņas galā bija bērnu dārzs, bet otrā – mūsu mājas un pa vidu – stacija. Tiklīdz audzinātāja nemanīja, tā tas mežonīgais skuķis, pa caurumu sētā un – projām bija.
Cilvēki esot stāstījuši redzam – maza knīpa iet viena pa dzelzceļa sliedēm…. Un, ja nu vilciens…. Bet, cita ceļa uz mājam tā knīpa nemaz nezināja.
Reiz, audzinātājas mani tika noķērušas un par sodu, iespundējušas tumšajā patrepē pie spaiņiem, slotām, tarakāniem, zirnekļiem un visādas drazas. Kad māte atnāca man pakaļ, tad ieraudzīja zili zaļu noziestu bērnu no galvas līdz kājām. Audzinātājas kliedza: tas bērns ir traks, viņam ir kašķis! Bet bērnam, uz visa sīkā ķermenīša, bija parādījušies izsitumi – uz nervu pamata, no pārbīļa. Aukles tika noziedušas sarkanos izsitumus ar briljantzaļo ziedi.
Beidzās mans bērnudārzs un sākās nosacītā brīvība. Daļējā ieslodzījumā uz 24 stundām (mātes darba laiks), bet tā bija mana brīvība.
Tā turpinājās līdz skolā iešanas laikam.
SKOLAS GADI
UZ SKOLU
Kad sākas skolas gadi, tad jau dzīvojām citā dzīvoklītī turpat netālu, Siguldā— tikai Krišjāņa Barona ielā 15. Tas atradās pirmajā stāvā un bija nedaudz lielāks un plašāks ar milzum lielu maijrozīšu krūmu pie logiem. Tās —manas mīļās puķes vēl joprojām.
Lai gan, nekas cits jau manā mājas dzīvē nemainījās. Klāt tikai nāca pienākums. Tas bija tas, kas jāpilda.
Es ļoti mīlēju skolu. Skola – tās bija brīnumaini smaržojošas grāmatiņas, jaunas burtnīcas… un – pats, pats galvenais: jauna kleitiņa ar vienu melnu priekšautiņu ikdienai un otru baltu —svētku reizēm. Jā, un divas baltas