Buržuāziskās Latvijas karogi izkārti trigonometriskajā tornī Mežaparkā 1961.gadā, naktī no 6. uz 7. oktobri un 1962.gadā, naktī no 30. uz 31. maiju. Reinis Kurzemnieks un Elga Jumtiņa izkāra karogu kinoteātrī “Daile”, filmas „ Melnas kaijas” rādīšanas beigās, kinoteātra balkonā -1962.gada 8. novembrī. Karogus izgatavoja Elga Jumtiņa.
Kā viss sākās
Kā tas viss sākās… kā savijās mūsu dzīves…..
Ar Elgu iepazinos strādājot Rīgas Rotaļlietu fabrikā. Viņa mani ieveda tādā kā Čaka vidē ar Čaka apdziedāto ielu un viņa apdziedātajām attiecībām – smeldzīgām, tīrām, draudzīgām….
Mēs nezinājām, ka pastāvēja paralēlās pasaules. Mēs gan to nojautām, bet mums gar tām nebija nekādas daļas… Tāpat kā viņiem nebija nekādas daļas gar mums, kamēr mēs netraucējām.
Pēckara paaudzes bērni, kurus audzināja iela. Gandrīz nevienam nebija pilnas ģimenes, gandrīz visiem – tikai, ar nepadarāmajiem darbiem un trūkumu cīnošās, mātes.
Tikai Reinim bija pilna ģimene. Tēvs, māte, divas māsas – Irēna un Lolita. Reiņa vecāku klātbūtnē varēja sildīties kā saulītē. Liekas, tā bija pirmā īstā ģimene, kuru es sastapu savā, mazā pilsētas klaidoņa, dzīvē.
Reiņa Kurzemnieka dzīvoklis Kalupes ielā un viņa brālēna, Andra Ieviņa mājas Čiekurkalnā, bija tādas kā pamata tikšanās vietas mūsu kompānijai. Reinis dzīvoja viens, turp mēs gājām skatīties daiļslidošanas sacensības, kuras beidzās ap trijiem naktī. Iedzērām pa malkam “skābulīša” un uzkodām Reiņa tēva sagādāto sieru, kurš bija sagriezts mazos kubiņos. Kā jau “mākslinieki”, vai – topošie mākslinieki, paši par sevi tā pasmējāmies. Mēs, taču, mācījāmies mākslas skoliņā. Sieru mīlu vēl aizvien un tāpat griežu kubiņos. Reiņa tēvs Sava bija izcils siera meistars, taču, pameta darbu. Viņš sacīja, ka nespēj izturēt jaunās tehnoloģijas, kuras ieviesa, lai pabarotu milzu pusbadā esošo tautu un siera kvalitāte strauji kritās. Sirmā siera meistara sirds to nespēja izturēt.
Andra mājās, parasti, pulcējāmies lielākās jubilejās. Andra mamma bija sabiedrības cilvēks, viņas civilvīrs – gleznotājs Jānis Alsbergs arī. Te valdīja, laikam jau, tiem laikiem neparasta brīvdomibas atmosfēra, kuru, pamazām, elpot sāku arī es.
Alsbergs, mans pirmais skolotājs, kurš gatavoja iestājeksāmeniem Lietišķās mākslas skoliņā.
modos. pamazām
Vai mēs sapņojām?
Protams, kā nu bez tā! Bet, cik lieli/mazi bija šie sapnīši? Vai – augām mēs un tie auga līdzi? Par ko varēja sapņot krātiņa nebrīvē piedzimis un uzaudzis zvēriņš? Vai viņš zināja, kas tas ir – brīvība!? Iespējams, nojauta, ka kaut kas nav tā īsti, kā vajadzētu būt… Tāpat arī mēs. Ģeogrāfijas stundās mūs mācīja, ka ir citas zemes un tautas, bet vēstures stundās apgalvoja, ka tur dzīvo ļaunie, kuri apspiež tautu… Netika atstātas, pat mazākās, cerības redzēt ko vairāk par savu sprostu.
Taču tie, kuri zināja vairāk, kuru mājas bija redzējušas labākus laikus, tie zināja vairāk patiesības un tur gruzdēja… Liekas, kaut kas netverams lidoja gaisā – no domām? No pus-balsīm? No pus-vārdiem?
Tikai 1991. gadā manās rokās nonāca Solžeņicina „ Gulaga arhipelāgs” un tikai šajā gadā no manām smadzenēm nokrita tā plēve, tā migla, kura bija slēpusi patiesību. Bet, tajos tālajos laikos? Kur tas, no mazas, jaukas pilsētiņas Siguldas, uz Rīgu pārbraukušais provinciālais skuķēns, varēja ko apjaust? Apjaust tā, lai klasē, skolas burtnīcā, uzzīmētu Latvijas kartes kontūru uz kuras tautu meita ar kronīti galvā un slotu rokā – slaucīja no Latvijas āra krievus.
aizmukt no PADOMJU VARAS
Uldi Mucenieku atceros vismazāk. Viņš bija daudz vecāks par mums, vairāk pieredzējis un “lielākais musinātājs”. “Kapteinis” vai „ matrozis” – tā bija viņa iesauka, jo strādāja uz vietējiem kuģīšiem par jūrnieku. Mucenieks bija tāds kā vadonis, lielījās ar saviem panākumiem….
Tā nu viņi sarunāja, ka jāmūk uz ārzemēm. Runāts – darīts! Sadabūjuši kompasu, kurpēs un sporta somām rokās, ar nedaudz pārtikas un bez naudas, jaunie cilvēki devās šķērsot padomijas robežu. Tagad, atceroties, gribas raudāt par to naivumu, kurš valdīja mūsu nenobriedušajos prātos. Biļetes tika nopirktas līdz Petrozavodskai, Karēlijā. Neaizbraucot līdz galam, puiši izkāpa no vilciena un, ar kompasa palīdzību, devās uz Somu jūras līča pusi. Naktīs gulēja siena kaudzēs vai kurināja ugunskurus sev apkārt – paši vidū, lai zvēri netiek klāt… Pārtika drīz vien beidzās un, nez kur, tas Somu līcis palicis….
Reinis un Ervīns saprata pirmie, ka tā, tālu vis netiksi un griezās atpakaļ, vēlāk pievienojās arī Andris un Uldis.
Uldis Mucenieks, Andris Ieviņš, Reinis Kurzemnieks, Ervīns Valduss.
Ak! Romantiskā jaunība un sapņu aicinātie zēni! Vai tad jūs nesapratāt, ka PSRS romantika bija atļauta tikai komunisma jaunceltnēs!?
Atgriešanās mājās.
Un – atkal, pulcēšanās Andra mājā, runas par bēgšanu un karogu kāršanu…
pratināšana
Kad saņēmu izsaukumu uz „ stūra māju”, uz pratināšanu, biju ļoti pārsteigta – par ko? Ko tad mēs „ tādu” bijām izdarījuši!?
LPSR MP VDK izmeklēšanas daļa.
Atverot durvis, apmulsumā stāvēju, nezinot, ko darīt – no visām pusēm – spoguļi… tad nez’ kur atvērās durvis, mani aicināja iet tālāk pa līkloču gaiteņiem. Likās, tiem nebūs ne gala, ne malas… Kabinetā sēdēja izmeklētājs un sāka uzdot, liekas, pavisam nevainīgus jautājumus, pārsvarā, par Elgu Jumtiņu, bet citus, it kā, starp citu:
– Ko varat pastāstīt par Elgu Jumtiņu; ar ko viņa draudzējās; kur un kā jūs pavadāt brīvo laiku; par ko runājat….
Es:
– Ar Elgu attiecības ļoti labas… es nezinu, ka viņa ir viegla rakstura sieviete…. es nezinu, vai viņa saietas ar vīriešiem… par politiku nekad nerunājam… valūtu nekad neesmu redzējusi… jā, viņa iepazīstināja mani ar Andri Ieviņu, Ilonu Ieviņu, Reini Kurzemnieku, Ervīnu Valdusu, Aivaru Jansonu…..
Nākošais jautājums:
– Kāda mana attieksme pret buržuāzisko Latviju, karogu, ko esmu dzirdējusi?
Es:
– Neko neesmu dzirdējusi, neko nezinu, Elga man neko nav stāstījusi….
Elgu atbrīvoja pret parakstu par dzīves vietas nemainīšanu. Cik smieklīgi, vai ne? Uz kurieni tad viņa varēja izmainīt šo dzīves vietu!?
Kad visu to, pēc laika, pārrunājam, Elga sacīja, ka mana liecība, viņas atbrīvošanā, bijusi galvenā. Pārliecinoša. Pat tagad, atceros to savu bravūru ar kādu runāju! Metos aizstāvēt savus draugus, nedomājot par sekām, pareizāk sakot, pat nenojaušot par tām.
protokoli
Vēru pēdējā sējuma lapas… Reinis… pirksti slīdēja pāri izkoptā rokraksta rindām… no tām raudzījās Reiņa smalkā, bālā seja, iegūta Mordovijas apcietinājumā. Kalsnais, garais augums, trauslie pirksti, tumšie viļņainie mati un zilās acis – nu, pilnīgs dzejnieka portrets no senlaiku gleznām. Savā būtībā, tāds arī viņš bija – romantiķis līdz kaula smadzenēm.
Ieraksti