Jāaizbrauc uz ilgiem trim gadiem – iesaukums armijā….galapunkts nozīmēts kaut kur pasaules malā, pie Krievijas un Ķīnas robežas, Čitā. Šīs domas stindzināja dvēseli. Tādēļ viņi meklēja šo punktu, kaut vienīgo….kaut ko, kas, vismaz, šķietami saistītu un kuru varētu abi ieraudzīt vienlaikus, kā tagad. Un, it kā, sadoties rokās – kā tagad…. Aivars rādīja Lielos greizos ratus. Tā kāta trijās zvaigznītēs, vidējai klāt bija vēl viena zvaigznīte. “Tas ir Micars”, viņš teica, “tas būs punktiņš, kuru mēs vienmēr redzēsim abi divi”… Tā zvaigznīte, kura šķīra un vienoja. Auksta un vienaldzīga. Bet to viņa vēl nezināja. Vai viņš zināja? Pār meitenes skumjo, bērnišķīgo vaigu ritēja lielas asaras un nespēja rimties. Liekas, kāds bija ļāvis vaļu aizturētam strautam, kurš, nu – ticis brīvībā, plūda un plūda….
Jaunais vīrietis neveikli mēģināja tās slaucīt un čukstēja: “Nebēdā! Tu gaidi! Tu tikai ļoti gaidi un viss būs labi!”….
VAIRS NAV…
Skumjo stāstu, kurš sākās pēc viņa atgriešanās – to meitene uzrakstīs vēlāk….
Bet, tagad – tagad atskanēja telefona zvans, kas pavēstīja – viņa vairs nav….Aivara vairs nav… Šogad viņš, patiesi, bija aizgājis….Aizgājis mūžībā….Vai pie Micara? Viņi nebija ne redzējušies, ne tikušies ilgus gadus, vispār jau – nekad vairs pēc šķiršanās ….. kad, pēkšņi, vienā naktī viņš ieradās… ieradās ciemos…. Sapnī…. Atnāca tik reāli un sveicināja tik patiesā un sirsnīgā… tik sen aizmirstā, tik siltā un tuvā balsī…. kā toreiz, tajā tālajā jaunībā…. Sapratu, ka jāiet un jāsameklē… jāatrod… Sapnī klīdu kā pa tādiem gaiši ziliem gaiteņiem, kur bija ar kādu gaiši zilu, tādu kā puscaurspīdīgu pārklāju klāti tādi kā cilvēki… It kā atradu… “Tu tik ļoti esi izmainījies”, es teicu un noglāstīja vīrieša galvu. “Jā”, viņš skumji atbildēja,….“Bet tu ej, tu nedrīksti šeit palikt”…… Viņš veda un veda mani projām pa līkumotiem gaiteņiem un ejām, līdz izveda ārā….No kurienes? No rīta atskanēja tas zvans….viņa vairs nav… Vai dvēsele bija atnākusi atvadīties?
To, kas bija noticis pirms trīsdesmit gadiem, to nu jau es atminējos bez sāpēm. Biju visu piedevusi, bet piedot – nenozīmē – aizmirst vai atgriezt kā nebijušu. Atcerējās to kā, vienkārši, atmiņas par izlasītu grāmatu vai…..kāda cita nodzīvotu dzīvi.
…. Bet šīs atmiņas, vēja plosītas un nestas skrandas, tinās un vijās apkārt….un nekur likties….un nekur likties….
Visu mūžu slāpa pēc šūpulī neieliktās mīlestības. Par to tiks pastāstīts….tikai – brītiņu vēlāk….mazu brītiņu pēc tam, kad norims vēji….
Vai puķēm auksti, puķēm salst,
Ka cieši saspiedušās rīta rasā,
Ka piecas minūtes ir vēl,
Līdz salnām asām?
Ka noliec skaistās galvas tās
Tik pazemīgi liktens varai…
Ko darīt, tās ir puķes tikai,
Kur sēkla likta, tur tās aug.
Kur draiskie vēji nometuši,
Vai putni, spārnu vēdām klusi
Ir zemei skarties pieļāvuši
Tur jūsu vieta dzīvei, mīļās…
Vai augsne auglīga, vai liesa-
Tā, likteni, ir tava tiesa;
Tu lem, mēs pakļaujamies klusi,
Kā puķes, galvas noliekuši…
CEĻŠ RIT TĀLĀK…
MĀCĪBAS MĀKSLAS SKOLĀ. CITĀDĀ PASAULE
Jaunība bija. Kā tad bez tās. Vai laimīga? Nezinu. Vai es tad par to domāju? Augu kā zemē nejauši nokritusi un tikpat nejauši uzdīgusi sēkla, kurai – gribi vai negribi ir jāaug. Jo tā no dabas nolikts. Vai domāju? Domāju, ka nedomāju. Nu, kaut ko jau domāju, laikam. Taču – ne par kādu tālu nākotni… Domāju par šodienu un, varbūt, ka nedaudz arī par rītdienu. Vai savvaļas dzīvnieks domā par nākotni? Galvenais – izdzīvot. Šodien. Tāds savvaļas radījums biju arī es. Bet – nākotnes mērķu – cēlu un piepildāmu, tādu man nebija. Skolas laikā jau kaut kādi sapņi bija gan. Dzīve pati labāk zinot, kurš jāžēlo, kurš jāsoda…
Dzīvīte, par ko tad tu ar mani tā… Ar vienu roku dod ar otru atņem? Kādēļ tik ilgi, ilgi ļāvi man būt aizmigušai? Kā pa miglu, kā taustoties vien gāju uz priekšu. Tomēr, uz priekšu.
Aivara prombūtnē, gandrīz, vienīgie draugi vairs palika tikai Ieviņi. Nezināju, ko iesākt tālāk. Nedaudz zīmēju, mazliet gāju vienā veidošanas studijā. Aizvien vairāk domāju par Lietišķās mākslas vidusskolu. Jānis Alsbergs iedrošināja un sniedza dažas gleznošanas mācības pamatstundas… Bet neko jēdzīgi jau nepratu. Vienkārši – savācu dokumentus un – gāju tos iesniegt.
Lai gan, biju domājusi arī par citu profesiju un vēl aizvien – man tās žēl. Gribēju pie zirgiem, par veterinārārstu – pie saviem mīluļiem. Vispirms gāju meklēt šo skolu, bet, tā kā Rīgā, joprojām, slikti orientējos, tad – neatradu to. Bija pēdējā dokumentu iesniegšanas diena un nekas cits neatlika, kā iet uz jau zināmo ( kur draugi bija mācījušies) – mākslas skolu.
Reiz, kādā intervijā, žurnāliste jautāja: – “Cienījamā māksliniece! ( nekad neesmu pieradusi un aizvien jūtos neērti pie šādām uzrunām) – Ja varētu dzīvi sākt no gala, par ko Jūs tagad gribētu būt? Cilvēks pārliecināts – ka teikšu jā, tikai māksliniece – samulsa, izdzirdot manu: Par vetārstu, un tikai! Bet, tas nu bija izdarīts! Mākslas skoliņa! Un – tēlniecības nodaļa, kā Aivaram! Kāpēc tieši šī nodaļa? Es citas nezināju. Nezināju, ko citās dara… neko nezināju… Kā noliku eksāmenus – neatceros. Kur stūma, tur gāju – ko lika darīt, to darīju… neko, taču nepratu… visur darbojās kaut kāda intuīcija, kura mani bīdīja…
Iekšā tiku gan, pati sev par pārsteigumu. Uzrakstīju Aivaram vēstuli. Saņēmu priecīgu atbildi ar apsveikumiem. Man bija deviņpadsmit un šis jau bija ļoti liels solis uz priekšu. Iegāju gluži svešā vidē. Ar pilnīgi savādāku attieksmi un skatu uz dzīvi. Man likās, ka Laimes māte, beidzot, arī mani ir ieraudzījusi. Dzīvoju, joprojām Ķengaraga istabiņā ar alkoholoķu pāri blakus. Bet, tā kā mājās uzturējos maz, tad mani netraucēja viņu ālēšanās.
Pāri visam stāvēja problēma – kā izdzīvot!? Mātes radu Rīgā bija daudz, ļoti daudz, bet – nevienam nekādas daļas gar mani nebija. Ja aizbraucu ciemos – pabaroja, taču to darīju reti, bija neērti kādu apgrūtināt. Māte audzināja mazo brāli laukos un plēsās ar kārtējo vīru, no viņas palīdzības nekādas – ne burkāna, ne kartupeļa…
Vienā kursā ar mani bija Aivara draugi – Uldis Meņģelis, pārradies no armijas, turpināja mācīties. Reinis Kurzemnieks, pārnācis no cietuma, kur tika iesēdināts valsts nozieguma izdarīšanā – līdzdalībā Latvijas pirmskara karoga kāršanā.
Klāt vēl nāca divas draudzenes, vēlāk – nešķiramas sirdsdraudzenes, līdz… līdz brīdim, kad tikām šķirtas uz mūžu – Gundega Cēbere un Dagnija Nīcmane. Vēl divi Volodjas – resnais un tievais. Tajā laikā, mēs – tādi pārauguši kumeļi, aizrāvāmies ar Vinniju Pūku un visam kursam tika saliktas iesaukas. Uldis bija – Brālīša