Mollija nebija ieminējusies Mārgaretai par to, ka Šerija viņu apciemo katru nedēļu, jo māsa būtu taisnā ceļā devusies pie viņas vedeklas un noprasījusi, kādu spēli viņa spēlē. Mārgareta neuzticējās Šerijai un Greiemam ne par mata tiesu, lai gan tie abi kopā svēra vairāk nekā trīssimt kilogramus. Mārgareta spēja sajust, kur tas suns aprakts, vēl pirms suņa vecāki bija viņu ieņēmuši. Un Mārgareta dedzīgi sargāja māsu.
Jau mātes miesās Mārgareta bija sagrābusi sev lauvas tiesu drosmes, atstājot dvīņumāsai tikai nožēlojamas atliekas. Mārgaretai nepatika Šerija, māsasdēls viņai patika vēl mazāk, un starp diviem dzirnakmeņiem nonākusī Mollija nevēlējās uzkurt viņu starpā vēl lielākus nepatikas ugunskurus. Viņa mīlēja Mārgaretu un jutās sāpināta par to, ka māsa nevelta uzmanību Greiemam – un ka šīs jūtas ir abpusējas.
– Mēs ar Gremu vakar pabraucām garām burvīgai mājai, – Šerija nevainīgi nočivināja. – Es teicu Gremam: “Vai nav skaista celtne?” Veca savrupmāja, un es nespēju noticēt, ka Greiems man atbildēja, ka tā esot “Rudens klēts”. Nebiju iedomājusies, ka tā būs tik skaista. Man gribētos tev to parādīt.
Klāt esam, šodien arī “Rudens klēts” tiek pieminēta, Mollija nodomāja. Viņa malkoja tēju, nodūrusi skatienu. Viņai nebija nekādas vajadzības doties apskatīt “Rudens klēti” – viņa to jau pazina. Tā bija vecā Vūlstoku savrupmāja pie Ketervudas robežas, kas bija pārbūvēta tā, lai puse kļūtu par aprūpes dzīvokļiem, bet otra puse par veco ļaužu pansionātu. Ketervuda bija vismazāk iekārotais rajons šajā apkaimē, kurā toni noteica drūmu sociālo māju puduris. Pat suņi nevēlējās vieni paši doties uz Ketervudu. Mollija, Mārgareta un Bernards tur bija apciemojuši senu draugu pirms dažiem mēnešiem. Izskatījās, ka savulaik ēka bijusi diža, un fasāde arī tagad likās iespaidīga, taču iekšpusē telpas bija nolaistas un neremontētas, un gaisā valdīja skolas ēdnīcas smaka, kas kairināja viņu nāsis vēl ilgi pēc aizbraukšanas.
– Nedomāju, ka man to gribētos, – Mollija noteica un ievēroja, kā Šerija viegli sakniebj augšlūpu. – Es nepiederu pie tām, kam patīk skatīties uz vecām mājām.
– Aiziešu tikai uz tualeti, ja drīkst, – noteica Šerija. Viņai izdevās piecelties kājās tikai pēc diviem mēģinājumiem. Šerija bija apaļīga sieviete ar milzīgām krūtīm, kas varētu viņu apgāzt, ja pēcpuse nenodrošinātu zināmu līdzsvaru. Un tomēr viņa bija krietna sieva Gremam… Greiemam, liels viņa balsts. Un labākais bija tas, ka Greiems, šķiet, viņu mīlēja, patiešām dievināja. Kādreiz Mollija bija bažījusies, ka viņš nespēs mīlēt. Viņam allaž nācās grūti veidot attiecības. Skolā dēlam nebija īstu draugu, un arī koledžā viņš izrādījās vientuļnieks. Mollijai gribējās ticēt, ka tā cēlonis ir viņa lielā gudrība: pārlieku intelektuāliem jauniešiem taču bieži radās problēmas ar sabiedrisko dzīvi, vai ne? Tomēr dziļi sirdī, lai arī viņa centās to neatzīt, Mollija apzinājās, ka Greiems Edvīns Bīrdsals bija ārkārtīgi nepatīkams.
Mollija izdzirdēja nodevīgo trešās augšstāva guļamistabas grīdas iečīkstēšanos: šajā istabā viņa turēja savu datoru un dokumentus, kas bija ieslēgti rakstāmgaldā. Mollija bija nodzīvojusi šajā mājā pietiekoši ilgu laiku, lai pazītu ikvienu koka dēļu izdvesto čukstu un nopūtu. Vai Šerija atradās tur, un, ja jā, tad ko viņa tur darīja? Mollija nožēloja, ka Mārgaretas nav tepat līdzās. Mārgareta atstāja uz Šeriju tādu pašu iespaidu, kādu citronzāles eļļa uz mušām.
Kā uz burvju mājienu Mārgareta pabāza galvu pa durvīm. – Tā esmu tikai es, mīļā. Vai tējkanna jau ir uz plīts?
– Tev katrā laikā. – Mollija pielēca kājās, lai sameklētu krūzi savai dvīņumāsai. Viņas bija izskatījušās pilnīgi vienādas līdz pat agrīnam pusaugu vecumam, kad Mollija bija zaudējusi svaru, bet Mārgareta kļuvusi apaļīgāka, un tas viņai piestāvēja, tāpēc tā arī palika. Mollija aizvien bija smalka un tieva – Mārgareta bieži apgalvoja, ka pārāk tieva, tāpēc piespieda māsu izēst šķīvi katru reizi, kad viņas ēda kopā. Personības ziņā Mārgareta allaž bija valdonīgāka, skaļāka un pašapzinīgāka. Šīs īpašības bija ļāvušas viņai izveidot medmāsas karjeru, kamēr Mollijas maigākā, mazāk godkārīgā daba piespieda viņu samierināties ar ārsta prakses administratores vietu ciemata vietējā doktorātā.
Viņu otrā atšķirība bija Mārgaretas slepenais talants. Tomēr viņai tas bija izrādījies drīzāk lāsts.
Mārgareta paostīja gaisu sev priekšā. – Kas tā par smaku?
Tas bija Šerijas parfīms. Šķebinošs un piesātināts, tas iekļuva dziļi nāsīs. Armija to būtu varējusi izmantot indīgās CS gāzes vietā.
Mārgareta ievēroja lielo, uzkrītošo leopardādas rokassomu un savietoja to ar telpā valdošo smaku. Viņa pazina tikai vienu cilvēku, kas varētu staipīt apkārt tādu somu. Bārnslijas atbilde aktrisei Betai Linčai ar vairogdziedzera problēmām..
– Skatos, ka tu neesi viena.
– Šerija ir augšstāvā.
Kā uz burvju mājienu tualetē tika norauts ūdens, un Mollija iedomājās, ka viņa laikam būs kļūdījusies par guļamistabu. Galu galā Šerija atradās tualetē.
– Izklausās pēc ziloņu bara, – noteica Mārgareta, kad Šerija sāka kāpt lejā pa kāpnēm smagiem soļiem. – Laikam jau diēta nav iedarbojusies.
Mollija pielika pirkstu pie lūpām. – Savaldies, – viņa brīdināja.
– Ņam, ņam, ņam… – šķelmīgi noteica Mārgareta, pamirkšķinādama pārmetošajai māsai.
– Ak, sveika, Mārgareta, – ierunājās Šerija, no jauna ienākdama istabā. – Cik patīkams pārsteigums!
Kā tad, māsas nodomāja garīgā unisonā.
– Sveika, Šerij, – Mārgareta pasmaidīja. Mollija zināja, ka tas ir māsas neīstais smaids, tāpēc ka viņa atieza zobus, un viņa to nekad nedarīja, ja smaidīja patiesi. – Cik patīkami tevi atkal satikt. Kā klājas ģimenei?
– Ļoti labi, pateicos. Grems kā parasti smagi nostrādājas, un Ārčijs mācās universitātes otrajā kursā.
– Ko viņš studē? – Krabju mocīšanu? Genocīdu?
– Socioloģiju.
Drīzāk jau sociopātiju, Mārgareta nodomāja.
– Viņš ir ļoti gudrs. Tāpat kā tēvs, – Šerila lepni noteica.
– Esmu jau aizmirsusi, kā viņi abi izskatās, – noteica Mārgareta, turpinādama demonstrēt biedējošo smaidu, kas izķēmoja