OTRĀ NODAĻA
– Viljamsas kundze, es lūdzu, uz ceļiem krizdams. Vēl tikai vienu nedēļu. Es jūs ļoti lūdzu.
Vils Lintons patiešām stāvēja uz ceļiem, sarunājoties ar Sesīliju Viljamsu no Rietumjorkšīras bankas. Viņš izmisīgi centās novilcināt laiku, lai arī nojauta, ka viena lieka nedēļa neko nedos. Viņš bija izmēģinājis visas iespējas, kas varētu glābt viņa uzņēmumu no bankrota un viņa padotos no bezdarbnieku pabalsta. Patiesībā banka bija izturējusies vairāk nekā iecietīgi. Viņi bija piešķīruši divus termiņa pagarinājumus, taču glābjošais brīnums nebija noticis, lai kā Vils to gaidīja un lūdzās. Grāmatvedis bija Vilu brīdinājis, ka viņi neklausīsies un ka pienācis laiks padoties, taču Vils juta pienākumu izmēģināt pilnīgi visu.
– Man ļoti žēl, Lintona kungs, – sacīja Viljamsas kundze, kuras tonis bija apņēmīgs, taču ne nelaipns. – Mēs nevaram. Droši vien viņa bija krietna sieviete, kura labi izturējās pret dzīvniekiem, māte, sieva, sirsnīga mājasmāte, taču darbā viņas pienākums bija zināt, kad jāsaka: – Nē. Tās ir beigas.
Vils atvēra muti, lai protestētu, taču zināja, ka spēle ir zaudēta. Viņam likās, ka fonā atskan Saimona un Garfunkela dziesmas vārdi: “Sesīlij, tu salauz manu sirdi.” Šī Sesīlija bija salauzusi ne tikai sirdi vien. Tomēr Vils viņu nevainoja – tā bija tikai un vienīgi viņa paša vaina.
Lielā “Filipsa un dēla attīstības grupa” bija bankrotējusi un aizrāvusi sev līdzi “Jorkšīras mūra mājas”, kas, savukārt, bija pazudinājusi “Lintonu jumta segumus”, kuras direktors bija izrādījies pietiekoši liels muļķis, lai saliktu visas savas olas “Jorkšīras mūra māju” groziņā. Uzņēmumu ķēde bija sagāzusies kā domino kauliņi, taču tā nebija nekāda nevainīgā bērnu spēle. Vīriem draudēja darba zaudēšana – un tie bija krietni vīri ar ģimenēm un hipotekārajiem kredītiem. Viņš pats bija iecerējis pensionēties, augstākais, pēc desmit gadiem, sasniedzot četrdesmit astoņu gadu vecumu. Paļaušanās uz “Jorkšīras mūra mājām” būtu varējusi nodrošināt Vilu uz visu mūžu. Nebija ne domas par to, ka varētu viņiem neuzticēties – uzņēmums bija stiprs kā klints un ļoti ienesīgs vairāk nekā piecdesmit gadu garumā. Ak, kāda ironija.
– Pateicos jums, Viljamsas kundze, par visu, ko esat darījusi. Es to novērtēju, – viņš noteica, un viņa kakls bija tikpat izkaltis kā cementa maiss būvlaukumā.
– Man ļoti žēl, – viņa atkārtoja, un izklausījās, ka tas nāk no sirds. – Nosūtīšu jums vēstuli ar mūsu sarunas apstiprinājumu un ieteikumu par nākamajiem soļiem.
Vils vairs neko neteica un nolika klausuli vietā. Viņš nezināja, kādi būs šie nākamie soļi. Šobrīd viņš nespēja par to pat padomāt. Viņam galvā bija parādījusies liela siena, kas atvairīja jautājumus, bailes, samulsumu, kaunu. Tā varēja sabrukt kuru katru brīdi, bet līdz tam laikam viņš gatavojās izbaudīt tukšumu.
Viņš dzirdēja ārdurvis atveramies un aizveramies, un sajuta sievas Nikolas smaržu, vēl pirms bija ieraudzījis, kā viņa iznirst no sava parfīma viļņa: tas bija kaut kas nelabumu uzdzenošs un salds, un atgādināja īrisa konfektes, turklāt Nikola ar to aplaistījās tik bagātīgi, it kā dezinficētu veselu labības lauku. Vils ienīda šo smaržu, lai gan nekad nebija sievai to teicis.
Protams, viņai rokās bija iepirkumu maisiņi. Vils varētu viņu neatpazīt bez iepirkumu maisiņiem rokās. Un uz visiem maisiņiem bija zīmolu nosaukumi: Biba, Karen Millen, Chanel. Patiesībā Vils kādu brīdi viņu nepazina – iepriekšējā tikšanās reizē Nikolai bija īsi gaiši mati, bet tagad viņa izskatījās pēc noasiņojušas Rapunceles.
– Ko viņi teica? – Nikola apvaicājās. Viņas balss neskanēja laipni. – Spriežot pēc tā, ka tu esi nometies ceļos uz grīdas, pieņemu, ka tās nav nekādas labās ziņas.
Tagad Nikola bija nometusi maisiņus un stāvēja, rokas sakrustojusi, cenzdamās sakniebt savas mākslīgi uzpumpētās lūpas.
– Tās ir beigas, – Vils noteica, pagriezdamies uz viņas pusi. Viņam gribējās, lai sieva pienāk klāt, apskauj viņu, pavēsta, ka tas nekas un ka viņi to izturēs. Taču viņa noteica:
– Sūdu būšana. – Un izskatījās nikna.
– Mēs esam visu zaudējuši, mīļā. – Vils paraustīja plecus un bez kāda prieka sausi iesmējās.
Nikolas galva nodrebēja. – Beidz saukt mani par mīļo.
Viņa bija pieaudzējusi matus un pavadījusi frizētavā visu dienu. Viena matu mazgāšana izmaksāja divsimt mārciņas pie “Korleones kunga” Šefīldā – turklāt Nikola allaž pierakstījās pie galvenā friziera, paša dona – un cik šī matu pieaudzēšana bija izmaksājusi, ņemot vērā šo faktu? Un dievs vien zina, cik viņa bija iztērējusi iepērkoties. No otras puses, tētis katru mēnesi samaksāja meitas kredītkartes tēriņus. Viņa bija precēta trīsdesmit divus gadus veca sieviete, un tomēr tētis vēl aizvien deva viņai kabatas naudu, lai arī Nikola nezināja, ka Vils par to ir informēts.
– Es to atgūšu. Visu, – sacīja Vils. – Varbūt tagad esmu to zaudējis, taču es atgriezīšos stiprāks nekā jebkad. Ja ļaušu viņiem paņemt visu – māju, mašīnu, firmu, noslēgt rēķinus, tad varu izvairīties no bankrota un atkal sākt visu no sākuma.
Nikola neko neatbildēja. Viņa tikai pārmeta pieaudzētos matus pār plecu. Vilam ienāca prātā, ka šodien vismaz kādam ir laimējies tikt pie pagarinājuma.
– Nākamgad ap šo laiku tu dzīvosi savrupmājā, – viņš sacīja, cenzdamies izvilināt Nikolas lūpās smaidu. – Salīdzinājumā ar to šis mājoklis atgādinās cūku kūti.
Nikolas sejas izteiksme nemainījās.
– “Lintona jumta segumi” ir bankrotējuši. Es tur neko nevaru padarīt.
– Nekļūsti smieklīgs. Kaut kādai izejai ir jābūt.
Smieklīgs? Nikola nezināja, ko šis vārds nozīmē. Vils nespēja atcerēties pēdējo reizi, kad ir kārtīgi izgulējies, nepamostoties panikas lēkmē. Vai apēdis kaut ko, ko nevēlējās atkal izvemt. Viņa nervozitātes līmenis bija pārmērīgs: viņš bija zaudējis divus stounus svara, viņam reiba galva, uzkāpjot augstāk par piekto kāpņu pakāpienu, un tomēr viņa dārgā laulene allaž sēdēja frizētavā zem matu žāvētāja, iepirkās zīmolu veikalos un apgādājās ar liekajiem nagiem vai arī ietinās jūraszālēs, itin kā viņai nekas nerūpētu. Tas bija smieklīgi.
– Es esmu izmēģinājis itin visu, mīļā, – Vils noteica, un tas bija mazliet melots, jo bija viens līdzeklis, kuru viņš nebija izmēģinājis, un tas bija lūgums Nikolas tēvam pēc aizdevuma. Tomēr viņa lepnums šajā gadījumā tika saudzēts, jo Vils labi zināja, ka Bārnabijs Vitlovs drīzāk sadedzinātu visu savu naudu līdz pēdējai banknotei ugunskurā, nekā aizdotu to tādam vulgāram jaunbagātniekam kā viņa znots.
– Es visu atgūšu, mīļā, es apsolu, – viņš atkārtoja.
Nikola viņu nepagodināja ar atbildi. Viņa tikai paķēra savus maisiņus un uz augstajiem Christian Louboutins papēžiem aizgrīļojās uz otro stāvu, kur atradās viņas ģērbistaba.
TREŠĀ NODAĻA
Mācītājs Dakvorts aizvēra aiz sevis sakristejas durvis, atstājot abas sievietes tur, un pats atgriezās baznīcā, lai lūgtu draudzei paciesties. Savas četrdesmit gadus ilgās mācītāja karjeras laikā viņš bija saskāries ar šādiem tādiem kurioziem, bet