– Tad nu es labāk braukšu mājās spodrināt misiņu, – noteica Šerija, noslidinādama mēteli no krēsla atzveltnes. Mētelis izskatījās dārgs. Tam bija mīksta atlasa odere un zelta ķēdīte pie apkaklītes, aiz kuras to pakarināt. – Tiksimies drīz vien, dārgā. – Viņa pieliecās pie vīramātes un noskūpstīja viņu uz vaiga, atstājot uz tā sarkanas lūpukrāsas pēdas. Šerila nosūtīja gaisa skūpstu Mārgaretai. – Priecājos tevi atkal satikt, Mārgareta. Tu labi izskaties.
– Tu tāpat, – Mārgareta atbildēja, vēl aizvien ar atieztiem zobiem.
Ar to pašu Šerija izgāja no istabas, atstājot gaisā aiz sevis parfīma un matu lakas aromātu.
Mārgareta aizgaiņāja šo smaržu, kamēr tā nebija nonākusi plaušās.
– Kas tas par parfīmu? Dezinfekcijas līdzeklis? Viņa laikam uzlējusi sev virsū veselu spaini. Un veselu pudelīti matu lakas.
– Viņa nāca taisnā ceļā no frizētavas.
– Vai tā bija slēgta?
– Nejaukā Mārgareta, – Mollija iesmējās.
Mārgareta pasniedzās pēc cepuma. – Jādomā, ka būtu pārāk nekaunīgi no manas puses jautāt, kāpēc Greiems tevi nav apciemojis jau vairākus mēnešus.
Mollija paraustīja plecus. Viņa nebija redzējusi dēlu kopš Mātes dienas, un arī tad tas bija sasteigts desmit minūtes ilgs apciemojums. – Dažreiz es prātoju, vai viņš maz atceras par manu eksistenci.
Mārgareta iekoda mēlē, lai nepateiktu to, ko domāja. Tā vietā viņa pieliecās un aplika roku māsai ap pleciem.
– Skaidrs, ka atceras. Tu viņus izaudzini, iemāci atplest spārnus, un tad noskaties, kā viņi aizlido paši savā dzīvē. Tāds ir mātes pienākums. – Tikai Mollijas gadījumā viņai tā arī nebija radusies izdevība audzināt dēlu. Tomēr Mārgareta šaubījās, vai tas būtu ko mainījis. Greiems bija izkurtējis caur un cauri, tāpat kā viņa tēvs. No viņa nekas labs nebūtu sanācis arī tad, ja viņu audzinātu vesela abatija ar Džūlijām Endrūsām jautri dziedošu mūķeņu korī. – Mēs viņiem liekam neskatīties atpakaļ, tiklīdz viņi ir izlidojuši no ligzdas, un jūtamies satriektas, kad viņi mums paklausa.
– Melinda gan tāda nav. – Mollijas atbildē jautās skumjas.
– Puikas ir savādāki, mīļā.
Mārgareta runāja tik maigi, cik vien spēja, lai arī sirsnīgi ienīda māsasdēlu kopš brīža, kad viņas sešgadīgā meita bija ieskrējusi mājā, saukdama, ka viņas divpadsmitgadīgais brālēns cenšas pakārt kaķi Klodu lecamauklā. Mārgareta bija viņu kārtīgi nopērusi, un kopš tās reizes abi viens otru no sirds ienīda. Klods bija tik dziļi satriekts, ka pēc tam Bernards bija vienīgais vīrieškārtas pārstāvis, kuru viņš spēja pieciest. Greiems bija uzaicinājis tanti uz savām kāzām tikai tāpēc, ka Mārgareta bija bagāta un viņš rēķinājās ar lielu dāvanu: par to viņa jutās pārliecināta. Tomēr viņš bija pārrēķinājies.
– Mīļā, man tev kaut kas jāpasaka, – sacīja Mārgareta, mainīdama tematu. – Runa ir par mūsu šīgada brīvdienām. Mēs brauksim kruīzā. Izbraucam praktiski pēc divām nedēļām, pirmajā jūnijā, un atgriezīsimies septītajā jūlijā. Tas viss ir noticis pēdējā brīdī. Man ļoti žēl.
Mollija uzreiz atplauka. – Ak tā? Es vienmēr esmu gribējusi braukt…
Kaut kas māsas sejas izteiksmē lika viņai aprauties.
– Ak, – viņa apķērās. – Es nebraukšu, pareizi?
– Ai, mīļā, – Mārgareta maigi noteica. – Bernards uzgāja piedāvājumu, ko mēs nespējām noraidīt, un rezervēja mums daļu no kruīza apkārt pasaulei par godu zelta kāzām. Šoreiz tikai mums abiem. Vai tu esi briesmīgi vīlusies?
Mollija enerģiski papurināja galvu. – Neesi nu tāda auša, Mārgareta. Esmu braukusi atpūsties kopā ar jums katru gadu ceturtdaļgadsimta garumā. Domāju, ka jums jau sen vajadzēja izbaudīt divvientulību. Skaidrs, ka jums ir jābrauc, un, bez šaubām, es neesmu vīlusies.
– Tikai šoreiz. Tu taču iztiksi, vai ne?
– Jādomā, ka tikšu galā, – Mollija pasmaidīja, norīdama asaras. Viņa vēl nekad nebija šķīrusies no māsas uz tik ilgu laiku. Bija gluži ticams, ka atgriežoties Mārgareta atradīs viņu “Rudens klētī”, turklāt “Vītoli” būs pārdoti un iegūtie ieņēmumi ieskaitīti Greiema bankas kontā, ja viņi ar Šeriju centās panākt to.
– Bernards raizējās par to, kā tu to uztversi, – sacīja Mārgareta, saspiezdama Mollijas plaukstu. – Viņš teica, ka atlīdzināšot tev par to un mēs visi kopā dosimies kruīzā nākamgad.
– Oho, tas nu gan ir kaut kas. – Jaukais Bernards, nodomāja Mollija. Viņa bija meklējusi savu Bernardu Brendivainu visu mūžu. Divas reizes viņai bija licies, ka tāds ir atrasts, un abas reizes bija izrādījies, ka nekā.
– Nāc, paēdīsim kopā pusdienas, – sacīja Mārgareta. – Bernards gatavo vistu vīna mērcē. Un mums nupat ir piegādāta kaste deserta vīna. Domāju, ka mums tas jānogaršo, lai pārliecinātos, vai tas bijis labs ražas gads.
– Nujā, tas mani ir pārliecinājis, – noteica Mollija. – Tūlīt atnākšu. Gribēju ielikt dažus palagus veļas mašīnā.
Mārgareta atgriezās mājās, un Mollija devās augšā, lai noņemtu gultasveļu: šīsdienas silto vēju nedrīkstēja laist zudībā. Durvis uz trešo guļamistabu, kuras allaž stāvēja ciet, nu bija mazliet pavērtas. Tātad viņa tur tomēr bijusi. Šerija Bīrdsala galu galā bija ošņājusies pa viņas māju.
SEPTĪTĀ NODAĻA
Mārgaretas ilgā nopūta, viņai ienākot pa sētas durvīm virtuvē, bija atbilde uz vīra jautājumu, vēl pirms tas tika uzdots. Viņš nolika avīzi uz galda.
– Tātad viņa to neuzņēma labi, ja? Nabaga Mollija.
– Patiesībā Mollija to uzņēma ļoti labi, – noteica Mārgareta, apsēzdamās vīram pretī. – Viņa mums deva savu svētību.
– Tad kāpēc tev ir tik gara seja? – apjautājās Bernards, pasniegdamies pāri galdam, lai saņemtu sievas plaukstu savējā.
– Šerija Bīrdsala bija tur, kad es aizgāju.
– Šerija? Ko viņa tur darīja?
– Nezinu, taču man tas nepatīk. Tā lieta nav tīra.
– Varbūt, tikai varbūt viņai nebija nekas aiz ādas. Varbūt viņa bija iegriezusies, lai palūkotos, kā klājas Mollijai, – Bernards ieteicās.
– Un varbūt es esmu Persijas šahs, – sacīja Mārgareta. – Nē, Bīrdsali nedara neko aiz labas sirds. Šerijai kaut kas ir padomā, piemini manus vārdus.
Viņa saknieba lūpas, iedomādamās par Bīrdsaliem – gan bijušajiem, gan esošajiem. Mārgareta saprata, kāpēc jaunā Mollija divdesmit gadu vecumā bija aizrāvusies ar slaido, labi veidoto siržu lauzēju Edvīnu Bīrdsalu, kurš bija krietni vecāks par viņu. Mollija bija vēlējusies atrast savu sargeņģeli, tāpat kā Mārgareta bija tādu atradusi Bernarda personā. Edvīns Bīrdsals bija aizvilcis grūto Molliju pie altāra, pirms viņa bija paguvusi ievilkt elpu, un, kad pēc gada Bernardam nācās iejaukties un paglābt Mārgaretas nabaga māsu no viņa cietsirdības, Edvīns nebija viņai ļāvis paturēt bērnu. Viņš