Pati nama saimniece, Pata Morisone, atgādināja vīziju fuksiju krāsā. Viņa atvēra durvis, ģērbusies garā kaftānā, kas nespēja apslēpt gaišreģes mazo, taču ducīgo augumu. Viņas lūpas bija pārklātas ar biezu neonsārtas lūpukrāsas kārtu, kas droši vien bija saredzama no kosmosa.
– Tu laikam būsi Karla, – viņa secināja izteiktā Līdsas akcentā ar nazālu pieskaņu. Vera Dakvorte ar aizdegunes problēmām. – Nāc iekšā, sirsniņ, pie manis šobrīd ir klients. – Pareģe gāzelēdamās devās uz priekšu pa gaiteni, un viņas kaftānā tērptā pēcpuse šūpojās no vienas puses uz otru kā zvejas laiviņa desmit ballu vētrā. Viņa atvēra kreisās puses durvis, kas veda uz nelielu dzīvojamo istabu, kurā valdīja izteikta sauso ziedu smarža, un norādīja, lai Karla apsēžas tumši rozā krēslā pašā stūrī. No trauka uz ovāla kafijas galdiņa pie krēsla Pata paņēma kristāla lodi tenisa bumbiņas lielumā un pasniedza to Karlai.
– Gribu, lai tu to paturētu rokā piecas minūtes, kamēr es tevi te atstāšu, – viņa izrīkoja. – Bumbiņa uzsūks tavu enerģiju, kuru es nolasīšu un izskaidrošu. Tā ir mana darba metode. Tagad ņem to – tieši tā, un es drīz atgriezīšos. Un, kamēr tu gaidi, izskati šos un izvēlies vienu, kas tevi visvairāk uzrunā. Labi? – Viņa nocēla no skapīša četrstūrainu plastmasas trauku un ielika to Karlai klēpī.
Karla paklausīgi pamāja. Pata aizgāzelējās projām, aizvērdama aiz sevis durvis, un Karla viļāja bumbiņu plaukstā, apskatīdama istabas iekārtojumu. Pie sienas bija divi ierāmēti fotoattēli: vienā Pata jaunībā stāvēja līdzās vecākai sievietei ar plīvuru uz galvas pie telts ar lielu uzrakstu “Petulengro” viņām aiz muguras. Otrajā Pata bija redzama ar kristāla bumbu un to pašu koši sārto lūpu krāsu. Karla ieprātojās, kā gan šo toni varētu dēvēt. Vārīts krabis? Visās malās atradās nelieli trauciņi ar ķiršsārtām sauso ziedu paciņām un viena milzīga virs vitrīnas, aiz kuras stikla durtiņām bija novietoti dažādi svarīgi priekšmeti: zaķa ķepa, melnu kaķu modeļi, kristāli, taro kāršu kavas, pakavi, citas ierāmētas fotogrāfijas, kurās Pata pozēja kopā ar dažādiem cilvēkiem.
Karla ar labo roku iztaustīja plastmasas trauka saturu, ar kreiso turēdama bumbu. Traukā bija daudzi un dažādi priekšmeti: piespraude ar vārdu “Māte” uz tās, pīpe, adatu paciņa, suvenīrpildspalva no Blegtorpas pie jūras, gredzens, neliels misiņa kaķis, armijas medaļa, sarkana emaljēta sirds, lūpukrāsa. Karla izvēlējās to, noņēma vāciņu un atskrūvēja tūbiņu. Tā bija tajā pašā rozā krāsā, kāda bija Patai uz lūpām. Karla apgrieza to otrādi un izlasīja nosaukumu apakšā: “Franču vāverīte”.
Oho, vai francūzietēm tās tiešām ir tik sārtas, Karla nodomāja ar piepešu iekšēju uzjautrinājumu. Viņa piemiedza acis, lai izlasītu vēlreiz. Burti bija mazliet nobružāti, tāpēc arī viņa bija kļūdījusies. “Franču varenība”. Karla aizklāja muti, lai neļautu izlauzties smiekliem, kas uzburbuļoja krūtīs. Jo centīgāk viņa tos apspieda, jo spēcīgāk tie lauzās ārā. “Franču vāverīte”. Tas bija pārāk smieklīgi. Telpā valdošais bargais klusums arī nelīdzēja. Karla piepeši atcerējās, kā sešpadsmit gadu vecumā viņai bija uznākusi smieklu lēkme matemātikas eksāmenā, kad eksāmena novērotājs bija nošķaudījies un vienlaicīgi pasprūdījis milzu purkšķi. Viņa bija domājusi, ka pārsprāgs, ja mēģinās noturēt smieklus sevī: tie lauzās ārā ar asarām, izmisīgi cenšoties atrast kādu iespēju. Tāpat kā tagad.
Karla piepeši aptvēra – kopš Mārtina nāves, šī ir pirmā reize, kad viņas mutes kaktiņi uzlocījās uz augšu. Karla izvēlējās par savu objektu lūpukrāsu, un tad viņas domas sāka darboties pretējā virzienā. Vai es to izvēlos tikai tāpēc, ka mani piesaistīja krāsa un komiskā kļūda, nolasot nosaukumu? viņa sev jautāja. Vajadzēja rūpīgi apdomāties – galu galā izvēlētajam objektam varēja būt svarīga nozīme. Karla atkal pārskatīja trauka saturu un nopētīja rotaslietu un amuletu krājumus, taču tur nebija nekā, kas saistītu viņas interesi tikpat lielā mērā kā lūpukrāsa ar nosaukumu “Franču varenība”.
Viņa sēdēja, virpinādama rokās bumbiņu, dziļi iegrimusi domās. Mēģināt attīrīt domas bija neiespējami. Karla centās, cik spēdama, lai gan būtu vieglāk no sērkociņiem uzcelt Tadžmahala kopiju tā patiesajā izmērā. Ar aizsietām acīm. Viņa aizvēra acis un ļāva sienas pulksteņa tikšķēšanai piepildīt prātu. Tik-tak, tik-tak, tik-tak. Karla nebija kārtīgi gulējusi kopš Mārtina nāves, tāpēc šis ritms viņu ieaijāja miegā un pārnesa citā apziņas plāksnē.
Minūtes gāja, un Karlas vieglo snaudu iztraucēja durvju atvēršanās un balsis ārpusē.
Nazāls Līdsas akcents. – Atceries, ko es teicu, sirsniņ. Pozitīva domāšana.
– Jā, pateicos. Liels paldies. – Kautrīga, atvieglota balss. Mierināta. Tas bija labi. Karla nespēja ne sagaidīt seansa sākumu.
Pata Morisone ienāca istabā un piesauca Karlu sev klāt. – Nāc, sirsniņ. Mēs tūlīt sāksim. Paņem savu bumbiņu un izvēlēto priekšmetu.
Karla paņēma “Franču varenības” lūpukrāsu un vēl mazliet pamīcīja bumbiņu, sekodama Patai pa gaiteni lielākā dzīvojamā istabā ar milzīgu, pelēcīgi rozā dīvānu un biezu rozā paklāju. Telpā atradās daudz sārtu sveču ar zemeņu smaržu. Pata uzaicināja viņu apsēsties, un Karla paklausīja. Pata iesēdās milzīgajā klubkrēslā iepretī: tas arī bija rozā, ar daudziem spilveniem dažādos rozā krāsas toņos aizmugurē, lai ļautu viņai paliekties uz priekšu.
– Tavs priekšmets ir burvīgs, sirsniņ. – Pata pastiepa roku. Viņai bija milzīgi, līki nagi, kas bija pārklāti ar rozā nagu laku – tad nu gan pārsteigums. Karla pasniedza viņai lūpukrāsu.
Pata visgudri pamāja. – Lūpukrāsa. Tava sievišķība tev ir ļoti svarīga, vai ne, sirsniņ?
– Ē, jā, laikam gan, – Karla noteica. Katrā ziņā viņai nebija nekādas vēlēšanās dzert alu kausiem vai valkāt vīriešu apģērbu.
– Šis priekšmets tevi piesaistīja tāpēc, ka tas simbolizē tavu sievišķību, – Pata viņai pavēstīja bez kādas šaubīšanās. – Tu jūti vajadzību uzsvērt savu sievišķību, tāpēc ka tā ir tikusi apdraudēta.
Pata Morisone pamanīja, kā saspringst Karlas mugura, paužot uzmanību, un viņa pasmaidīja. Jā, ar šo viņa bija tikusi galā. Nevarētu teikt, ka Patai nepiemistu nekādas gaišreģes spējas, taču viņa pati īsti nezināja, cik lielas, tāpēc ka Pata bija prasmīga cilvēku pazinēja – ar šo talantu vien pietika, lai viņa izskatītos pēc mistiķes. Viņas tēvs bija plaši pazīstams krāpnieks, Samta Vernons, ģeniāls šarmētājs, kura runas bija tik saldas kā putukrējums. Viņš varēja izdabūt sievietes algu no somiņas un biksītes pusmastā jau pēc vienu minūti ilgas sarunas. Pata bija tēva meita, taču nekad nebija izmantojusi savas prasmes nelikumīgā veidā.
Viņa jutās gluži apmierināta ar iespēju uzdoties par profesionālu gaišreģi; tas bija viegli, ienesīgi un likumīgi. Vairums cilvēku, kuri griezās pie viņas, vēlējās ātru palīdzību, tāpēc ka bija nonākuši krīzes situācijā. Un tas viņus padarīja gluži vai caurspīdīgus. Lielākoties viņi paši visu izdarīja gaišreģes vietā – “Vai jūs redzat manu mirušo māti garu pasaulē?