Lenija viņam ielēja šokolādi, pievienojot putukrējumu un pārslas.
– Jauna recepte, – viņa noteica. – Kad te sanāks cilvēku bari. – Viņas acis priekā zibēja.
Šons iekšēji nopūtās.
– Jūs domājat, ka tas notiks?
– Protams, – viņa pasmaidīja. Šons ievēroja, ka Lenijai bija balti, līdzeni zobi. – Viens apmeklētājs pagaidām ir te pusdienojis trīs reizes. Sikhu džentlmenis. Turklāt viņš nopirka no manis arī divas pildspalvas.
Oho, atlicis tikai mēnesis, lai tu varētu doties pensijā, pateicoties visam nopelnītajam, nodomāja Šons, izvilkdams no somas uzgriežņu atslēgu un iedzerdams malku šokolādes. Uz tases bija uzzīmēts liels ruds runcis.
– Ņau.
Uz brīdi Šonam likās, ka skaņu ir izdevusi tase.
– Tā, Binglija kungs, ej atpakaļ gultā un beidz izrādīt ziņkārību, – sacīja Lenija, pieliekdamās pie milzīga ruda runča, kurš bija pienācis klāt un apostīja Šona somu. Viņa to pacēla, pagrieza otrādi, un runcis devās atpakaļ uz to vietu, no kuras bija atnācis.
– Vai kafejnīcā tas ir atļauts? – Šons apjautājās, saraukdams degunu.
– Nemaz nezinu, – Lenija atbildēja. – Taču viņš te paliks.
Vai jums garšo šokolāde?
– Ē, jā, – atteica Šons. Viņš lēsa, ka drīz vien pie Lenijas ieradīsies Vides veselības dienests. Laikam jau kafejnīca neiet kopā ar kaķiem, vai ne?
– Vai nav par biezu? Kā jums liekas, vai vajadzētu pievienot vairāk piena?
Augstais Dievs, domāja Šons. Tā bija karstās šokolādes tase, nevis pieteikums pavāru meistarības konkursam.
– Viss kārtībā, – viņš noteica, noņemdamies ar krānu. Šons ievēroja, ka Lenijas priekšauts ir apdrukāts ar Penguin grāmatu vākiem, bet uz kabatas bija attēlots ruds guļošs kaķis. To viņa ir uzšuvusi pati, viņš nodomāja. Un viņai tas ir labi izdevies. Lenija izskatījās pēc tādas, kurai varētu padoties tādi darbi. Šons labi spēja iztēloties viņu naktīs aužam paklājus mājā, kas pilna ar grāmatu plauktiem.
Šonam patika grāmatas, un viņš daudz lasīja mājās vakara klusumā. Kaķi viņam īpaši nepatika, taču Šonam nebija gadījies daudz saskarties ar mājdzīvniekiem. Viņš neatbalstīja emocionālu pieķeršanos.
– Kas notiek ar kūkām, kuras jūs nepārdodat? – viņš apjautājās, pieliekdamies, lai pārbaudītu, vai zem izlietnes neveidojas noplūde.
– Es tās vedu uz bezpajumtnieku patversmi, – Lenija atbildēja. – Taču drīz vien vairs nebūs, ko vest. Jūtos pārliecināta, ka šī mazā kafejnīca būs cilvēku pilna. Jebkurā gadījumā tēja ir tikai mans vaļasprieks. Skaidrs, ka īstais rūpals ir veikals.
Un tas vareni zeļ un plaukst, Šons klusībā nomurmināja.
– Lielākoties pasūtījumi pienāk internetā, – Lenija paskaidroja, itin kā nolasījusi viņa domas. – Esmu aizņemta, pasūtot un iesaiņojot to, ko esmu pārdevusi dienas laikā, kad kafejnīca ir tukša. Tāpēc varat neraizēties par īres maksu. Makārtija kungs.
Viņa iesmējās, un Šons nodomāja, ka šī skaņa atgādina zvaniņa šķindas.
– Tā, gatavs ir, – viņš noteica, iemezdams uzgriežņu atslēgu atpakaļ instrumentu somā. Šons izdzēra pēdējās šokolādes atliekas. Tā garšoja pēc izkusušiem cepumiem, un Šons sprieda, ka šī šokolāde ļaus viņam noturēties vēl kādu stundu, pirms nāksies mest malā darbus un apēst sviestmaizi. Patiesībā viņš labprāt būtu izdzēris vēl vienu tasi. Šons nešaubījās par to, ka tad, ja viņš palūgtu papildporciju, Lenija to neliegtu, turklāt vēl ar smaidu, taču tas nozīmētu jaunas saviesīgas sarunas, un Šons Makārtijs nebija noskaņots uz tādām.
– Pateicos, – noteica Lenija Merimena. – Vai esmu jums ko parādā?
– Nē, – viņš atbildēja, atgaiņādamies ar rokas mājienu.
– Tas piederas pie nomas maksas.
– Nu, jūs zināt, kur mani atrast, ja vēlaties kļūt par klientu, – Lenija runājot piešķieba galvu.
– Es nepiederu pie tiem, kas staigā pa kafejnīcām, – Šons atteica. – Esmu pārāk aizņemts. Es tās tikai būvēju.
Viņa iesmējās, it kā Šona īgnums viņu uzjautrinātu. – Nu, jebkurā gadījumā paldies.
Šons paņēma savu instrumentu somu un devās atpakaļ cauri tējnīcai. Žēl, ka tā allaž bija tukša, jo Lenija bija to ļoti labi iekārtojusi. Viņš nopētīja stikla vitrīnas, iedams tām garām. Tās bija pilnas ar dāvanām – vērtīgām dāvanām: no klaviatūras taustiņiem veidotām aproču pogām, sīkiem sudraba amuletiem grāmatu formā, no lapām darinātas grāmatzīmes – jādomā, ka lapas nāca no dāmu romāniem, Šons nosprieda, ieraugot ar sarkanu krāsu iespiestu vārdu “Dārsijs”. Tās bija amizantas, interesantas lietiņas, par kurām jūsmotu literatūras mīļotāji – protams, izņemot viņu pašu. Šonam patika lasīt grāmatas, taču viņš nejuta nekādu vajadzību izrotāties ar kaklasaites adatu Edgara Alana Po silueta veidā.
Starp pēdējo vitrīnu un durvīm atradās koka dēlis ar pastkartēm no dažādām pasaules malām. Viņš pamanīja vienu no Madrides, citu no Kosas salas, bet vēl kādu no Lisabonas.
– Kā sauc jūsu internetveikalu? – viņš jautāja.
– “Grāmatu lietas”. Viegli un vienkārši. Jums ir patīkams akcents, Makārtija kungs. Īrijas ziemeļi vai dienvidi?
– Ziemeļi, – atbildēja Šons.
– Mana meita Anna piedzima Korkā, – Lenija sacīja. – Vēl bija atlikušas divas…
Šona saviesīgo sarunu brīdinājuma signāls uzreiz ieslēdzās. Laiks doties projām.
– Paldies par šokolādi, – viņš sacīja, satverdams durvju rokturi. – Man ir jāiet pelnīt iztiku.
– Bez šaubām, – Lenija noteica un saprotoši pamāja. – Aizņemti cilvēki.
Patiešām, aizņemti cilvēki, Šons nodomāja. Viņam patika pašam sava aizņemtība. Patika iespēja piepildīt domas ar darbu un rūpalu, un grāmatām dienas beigās, lai nevajadzētu domāt par Belfāstā un pēc tam Londonderijā aizvadīto laiku, kas vēl aizvien viņu vajāja, pat pēc trīsdesmit četriem gadiem.
Lenija pieliecās pie rudā runča, kas bija saritinājies groziņā.
– Ak, Binglija kungs, – viņa noteica, pakasīdama runci aiz auss, pēc kā viņš sāka murrāt. – Žēl, ka Annas nav te un viņa to neredz. Viņai te patiktu, vai ne? Viņai te patiks, pareizi?
PIEKTĀ NODAĻA
Pēc Džūlijas aiziešanas Karla palika sēžam sakristejā kā dzīvnieks, kurš ticis apdullināts pirms nogalināšanas. Viņa drebēja, taču tas tikai pa daļai bija telpā valdošā aukstā, sastingušā gaisa dēļ. Viņas ķermenis bija šokēts līdz kaulam un vibrēja, lai iegūtu siltumu un mierinājumu. No tā nekas nesanāca. Viņa neatcerējās, kad bija atvērušās durvis, ielaižot iekšā mācītāju Dakvortu. Tikai tad, kad viņš uzklāja Karlai uz pleciem apsegu, viņa pamanīja mācītāja klātbūtni. Apsegs bija smags un samtains: iespējams,