– Atvainojos par ceremonijas pārtraukšanu. Lūdzu, dodieties visi uz “Kuģi” tepat kaimiņos, kur jūs gaidīs atspirdzinājumi. – Viņa pievērsa skatienu Endrū. – Zinu, ka daži no jums ir mērojuši tālu ceļu, tāpēc, lūdzu, pievienojieties man.
Cilvēki sāka celties kājās un doties uz durvīm, sačukstēdamies cits ar citu, un temats bija acīmredzams. Karla viņiem to nepārmeta. Viņa izturētos tāpat, ja būtu izrādījusies vērotājas lomā. Karla prātoja, cik daudzi gan apjautāsies viņai pašai, kas noticis, cik reižu viņai nāksies atkārtot vienu un to pašu stāstu. Viņa to nespēja. Viņa nevēlējās tikt samulsināta.
– Pagaidiet! – viņa iesaucās, paklausīdama piepešam impulsam. Visi pagriezās pret viņu, un Karla uz mirkli zaudēja drosmi. Viņa neaizmirsa sakāmo, tāpēc ka nebija neko iecerējusi. Viņa atvēra muti un ļāva vārdiem plūst pašiem tādā secībā, kādā tie izlauzās pār lūpām.
– Jūs droši vien prātojat, kas tas bija… kas notika. Izrādās, ka Mārtinam bijusi vēl cita sieva. Neko vairāk es nezinu, tāpēc, lūdzu, neprasiet man sīkākus paskaidrojumus, jo es nespēšu tos sniegt.
Baznīcēni noelsās vien.
– Lūdzu, šodien atvadīsimies no Mārtina, kuru mēs visi pazinām un… mīlējām. – Karla saminstinājās pie šī vārda. Vēl pirms pusstundas tas būtu izrādījies patiess.
Viņa cerēja, ka tas izslēgs jebkādus jautājumus. Nekā nebija. Pēc piecām sekundēm Endrū jau atradās viņai līdzās.
– Ko tu ar to gribēji teikt? Kāda cita sieva?
– Nu, viņam bijusi cita sieva, – Karla atbildēja, paraustīdama plecus. – Tā sieviete sarkanajās kurpēs bija Džūlija. Viņa pirmā sieva. Šodien noskaidrojās, ka viņi tā arī nav izšķīrušies. Laikam tas padara mani par “otro sievu”.
– Tā bija Džūlija? – Endrū norādīja uz baznīcu, it kā viņa vēl aizvien atrastos tur, paslēpusies aiz arkveida durvīm. – Oho, viņa nu gan ir mainījusies. Kad es viņu pēdējoreiz redzēju, viņa bija resna kā siena kaudze. Ar gariem, brūniem matiem un zobiem, kas atgādināja pamestu kapsētu.
Karla piepeši sajuta dusmas un vilšanos, kas tā vien tīkoja izlauzties. Tā kā Mārtina te nebija, viņa ķērās pie vīra aizstājēja – viņa brālēna.
– Kāpēc neviens man neko par viņu nav teicis? Es nezināju, ka Mārtins agrāk bijis precējies, – viņa nošņācās, drīzāk raudulīgi nekā agresīvi.
Endrū papurināja galvu, un viņa apaļie vaigi noplīvoja vien.
– Viņi bija vēl pavisam bērni. Viņi iepazinās, apprecējās un izšķīrās viena gada laikā. Godīgi sakot, es biju par viņu aizmirsis. Un tomēr domāju, ka Mārtinam būtu vajadzējis ieminēties par viņu. – Endrū izbrauca ar pirkstiem cauri tam matu mazumiņam, kas vēl bija atlicis viņam uz galvas. – Un tu apgalvo, ka viņi tā arī nav izšķīrušies?
– Nē.
– Ko tas nozīmē tev?
Karla nopūtās. – Acīmredzot būšu nonākusi zināmā duļķainā straumē bez airiem.
– Nespēju tam noticēt, – Endrū sacīja. – Es patiešām nezināju, ka viņi nav izšķīrušies. Kurš gan prec otru sievu, neizšķiroties no pirmās?
Endrū neko nevar pārmest, domāja Karla. Tas nebija temats, kas varēja uzrasties starp cilvēkiem, kuri lielākoties sazinājās ar Ziemassvētku kartīšu starpniecību. Mārtinam Endrū nebija pārlieku paticis. No otras puses, Mārtinam nepatika gandrīz neviens. Viņš bija izkopis nesabiedriskumu tiktāl, ka tas jau kļuva par mākslu.
– Man kaut kas jāiedzer, – Endrū noteica, satverdams Karlu aiz rokas. – Jādomā, ka tev tāpat.
Un viņš aizveda Karlu uz “Kuģi”, kur viņa dabūja noklausīties visus līdzjūtības apliecinājumus, mēģināja neievērot tenkas sev apkārt, un darīja visu iespējamo, lai nodzīvotu nākamo stundu, nemezdamās garšļaukus uz paklāja un negaudodama no sāpēm.
SESTĀ NODAĻA
– Nē, nopietni, Mollij, šī māja ir pārāk liela, lai tu tiktu ar to galā. Mēs ar Gremu raizējamies par tevi.
Mollijas vedekla, gaišmatainā un apaļīgā Šerija Bīrdsala pietuvināja tējkannu Mollijas tasei un pielēja to pilnu, atkal pievērsdamās tematam, kas bija kļuvis pārlieku pazīstams pēdējo nedēļu laikā. – Nu kāpēc tev ir vajadzīgas trīs guļamistabas?
Un Mollija atbildēja tāpat kā allaž, ar kautrīgu smaidu. – Nu, patiesībā māja nav nemaz tik liela.
Mollija nebūt nebija tāda muļķe, par kādu Šerija viņu uzskatīja. Viņu neaizkustināja rūpju maska, kuru Šerija bija uzlikusi savai pamatīgi nopūderētajai sejai, jo šī saruna allaž centrējās ap vārdiem “Rudens klēts”, it kā tas būtu satelīta navigācijas ierīcē ieprogrammēts mērķis.
Māja bija Mollijai par lielu, taču tā nepavisam nebija tik liela kā māsas māja turpat kaimiņos. Mārgareta dzīvoja ļoti vecā, majestātiskā mājā ar sešām guļamistabām un nelielu ezeru turpat teritorijā. Viņas vīrs Bernards bija mantojis “Ezermāju” no saviem vecākiem, un tas bija viņš, kurš uzbūvēja “Vītolus” Mollijai uz savas zemes pirms daudziem gadiem. Nekustamais īpašums Augšhopltonas ciemā kļuva aizvien dārgāks ar katru aizejošo gadu. Mollijas māja, kas nebija ieķīlāta, maksāja traku naudu, un viņas dēls Greiems un vedekla Šerila bija vistiešākie mantinieki.
– Tā, apēd kādu gabaliņu kūkas. – Šerija nogrieza katrai pa gabalam. – Nedošu tev pārāk daudz, – viņa muļķīgi pasmaidīja, pasniedzot Mollijai gabalu, kas bija divreiz mazāks par pašai nogriezto. Šerija iebāza kūku mutē un norija to pāris kumosos. Krēms un pūdercukurs pielipa pie viņas sarkanās lūpukrāsas, un, kad viņa to noslaucīja ar salveti, krāsa izsmērējās. Izskatījās, it kā viņai uz lūpām būtu asinis, nevis grims.
Mollija smalki knibinājās ap savējo, īsti nekārodama pēc kūkas, un vismazāk jau nu kopā ar Šeriju, kura bija uzsākusi šos otrdienu apmeklējumus pirms dažām nedēļām ne no šā, ne no tā. Vīramātei pievērstā uzmanība bija uzlēkusi no nulles līdz sešdesmit, un Mollija zināja, ka tam ir kāds iemesls. Viņa šaubījās, vai runa ir par naudu, tāpēc ka Greiems bija nodibinājis un vadīja pats savu uzņēmumu; viņiem abiem ar sievu piederēja greznas automašīnas un nesen uzcelta plaša māja, kas bija nokrāsota nedabiski sārtā un dzeltenā tonī. Jebkurā gadījumā, lai ko Šerija vēlējās no viņas, tas vēl nebija pienācīgi noformulēts; tas slēpās aiz atnestajām kūkām, saviesīgajām sarunām un nevērīgām piezīmēm par “Rudens klēti”.
Šerija parasti sāka ar norādēm uz to, ka Mollija ir uzņēmusies par daudz un cik ļoti viņi ar Greiemu satraucas par to, kā viņa tiks galā.
Greiems, kuru Šerija allaž sauca par Gremu, acīmredzami nebija tik ļoti noraizējies, tāpēc ka brauca ciemos reti: tikai tad, kad tas bija nepieciešams, Ziemassvētkos, dzimšanas dienā un Mātes dienā – ja vien viņi nebija devušies brīvdienās uz savu villu Grieķijā. Viņš bija nodevis visas sabiedriskās izpausmes sievas ziņā, sievietei, kura ne velti bija nosaukta tādā pašā vārdā kā dzēriens, kas bija lipīgi salds un baudāms tikai nelielos daudzumos vienreiz gadā ap Ziemassvētkiem.
– Tu taču vēl aizvien esi pataupījusi vienu guļamistabu