– Domāju, ka viņa visu mūžu meklē kādu, kas būtu līdzīgs tev, – noteica Mārgareta, smagi nopūzdamās. – Viņa domāja, ka ir atradusi tevi gan tajā briesmīgajā Edvīnā, gan arī Hārvijā Hoilendā. Žēl, ka viņa neapprecēja kādu, kas būtu izturējies pret viņu kā nākas. Viņa bija pelnījusi kaut ko labāku par tiem abiem. Augstais dievs, pat Greiems ir atradis dvēseles radinieci. Ja tādu atrada viņš, tad jādomā, ka tādu var atrast jebkurš.
– Man vienmēr bija paticis Hārvijs, – prātoja Bernards, pārsteigdams sievu līdz sirds dziļumiem.
– Ko tu teici?
– Hārvijs. Man vienmēr likās, ka viņi ar Molliju ir labs pāris.
– Pēc tā, ko viņš tai nodarīja? Nekļūsti smiekl…
Bernards pacēla augšup plaukstas, lai apklusinātu sievu. – Interesanti, vai viņi izrunājās. Zini, es nožēloju, ka tolaik neiejaucos, neuzaicināju Hārviju paiet maliņā.
Kādu brīdi Mārgaretai nebija ko teikt. Viņa allaž bija pieņēmusi, ka Hārvijs zināja. Tas padarīja viņa aiziešanu divtik nežēlīgu. Viņas ar māsu bija tik tuvas, cik vien dvīņumāsas var būt, taču bija šis un tas, par ko Mollija nekad nerunāja, pat ne ar Mārgaretu.
– Skaidrs, ka Hārvijs rīkojās nepareizi, taču nez vai mēs zinām visu. Mums bija pārāk vienkārši paņemt Molliju zem sava sargājošā spārna. Es to zinu, un tu arī to zini, mīļā.
Mārgareta ar pūlēm norija siekalas. Pēdējo divdesmit astoņu gadu laikā viņa bija iznīcinājusi visas jaukās atmiņas par to, kā Hārvijs Hoilends padarīja viņas māsu laimīgu. Viņa justos kā nodevēja Mollijas un arī pati savā priekšā, ja atzītu, ja Hārvijs viņai bija ārkārtīgi paticis un viņa bija sajutusi no šī vīrieša nākam godīgu, patiesu vibrāciju. Bija daudz vieglāk atzīt, ka viņas intuīcija ir nošāvusi greizi šajā gadījumā. Kā gan cilvēks varēja būt godīgs, ja viņš pameta Molliju kaut kādas bāra staigules dēļ, kuras mati atgādināja siena kaudzi, bet krūtis pavēstīja par viņas ierašanos piecas minūtes iepriekš?
– Mēs visi aizbrauksim kaut kur uz dienvidiem uz nedēļu oktobrī, – sacīja Bernards, mainīdams tematu. – Mēs atlīdzināsim Mollijai ar jaukām brīvdienām. Kurp vien viņa gribēs braukt, mēs ļausim viņai izvēlēties. Un tad nākamgad mēs paņemsim viņu līdzi kruīzā, kā jau teicu.
– Tas būs burvīgi, mīļais, – noteica Mārgareta. Viņai bija pamatīgi noveicies: viņai bija Bernards un abu skaistā meita Melinda, veterinārārste, kura strādāja skaistā Deilsas rajonā. Mollijai bija neārstējami salauzta sirds un dēls, vedekla un mazdēls, kas lika Adamsu ģimenītei izskatīties pēc jautrajiem Breidijiem no amerikāņu komēdijas.
Nabaga Mollija.
ASTOTĀ NODAĻA
Kad Karla atvēra durvis un iegāja mājā, kurā bija desmit gadus nodzīvojusi kopā ar Mārtinu, sajūta vairs nebija tāda, kā atgriežoties savās mājās. Nezin kā šī vieta bija pārvērtusies svešā īpašumā, kur viņa bija pirmās šķiras uzurpatore. Viņa bija paļāvusies, ka atgriezīsies istabās, kas būs pilnas ar laimīgām atmiņām, lai mazinātu bēru dienas, jauniegūtās atraitnības radītās skumjas, taču nu ikviena doma par Mārtinu caururba Karlu kā nazis, un viņas acis vairs nevēlējās kavēties ne pie kā. Tā vien likās, ka viss glabā saindētas atmiņas. Pat tējkanna. Viņš bija pagatavojis Karlai kafiju dienu pirms savas nāves. Par ko gan viņš domāja, gaidot, kamēr ūdens uzvārīsies? Par to, kā pateikt Karlai, ka viņš to pamet? Par to, kad to pateikt? Kādiem vārdiem to pateikt? Karla ieslēdza tējkannu un pagatavoja sev tasi tējas. Maija saulīte iespīdēja pa logiem, sasildot virtuvi un piešķirot tai moži pavasarīgu nokrāsu, pateicoties citrondzeltenajiem aizkariem, taču Karla jutās sastingusi līdz kaulam, iekšēji melna un mirusi.
Viņa apsēdās pie galda un centās gūt mierinājumu no karstā dzēriena krūzes. Viņi bija mīlējušies piektdienā pirms viņa nāves. Šoreiz Mārtins atšķirībā no citām reizēm bija patiesi iededzies. Viņi bija ēduši gardus ķīniešu ēdienus no tuvējā ēdienu veikala, un Karla bija par tiem samaksājusi, jo Mārtins sacīja, ka šī viņam bijusi slikta nedēļa un viņš neesot sasniedzis pārdošanas mērķus. Ak dievs, kādi meli. Viņš bija atvēris katram pa alus pudelei, un viņi abi bija sēdējuši omulīgā klusumā, skatīdamies “Puaro”, ko viņa bija ierakstījusi no televizora. Tad viņi bija devušies uz gultu, un Karla bija sapratusi, ka Mārtins ir “attiecīgajā noskaņojumā”, tāpēc ka viņš bija palīdis zem segas bez apakšbiksēm un bija kārtīgi sasmaržinājies ar Joop, ko viņa tam bija uzdāvinājusi Ziemassvētkos. Karla bija atbalstījusi viņa uzmanības apliecinājumus, lai arī Mārtins nebija nekāds Misters Priekšspēle, un šie “uzmanības apliecinājumi” bija īsi un pavirši. Tomēr viņa jutās laimīga, ja viņš bija laimīgs. Apmierinājis savas vajadzības, viņš novēlās no Karlas un uzreiz sāka krākt, bet Karla bija piekļāvusies viņa tuklajai, spalvainajai mugurai.
Tikai izdzirdot plunkšķi, viņa saprata, ka asaras birst tējas tasē. Cik daudz no pēdējiem desmit gadiem kopā ar Mārtinu bija meli? Viņam bija romāns pirmajā laulības gadā: īss, muļķīgs sakars, par kuru Karla bija uzzinājusi tāpēc, ka Mārtins nebija īpaši pūlējies to slēpt. Karla bija skaidri zinājusi, ka tad, ja tas vēl kādreiz atkārtotos, tad viņa to redzētu jūdzes attālumā, jo Mārtins neprata mānīties. Tomēr viņa nebija neko ieraudzījusi, vai ne? Kādā brīdī Mārtins bija ieguvis krāpnieka superspējas. Bet kāpēc? Viņam vajadzēja justies nelaimīgam, lai uzsāktu ārlaulības sakaru, vai ne? Ko viņa bija izdarījusi nepareizi? Karla turēja māju tīru, gatavoja Mārtinam ēdienu un mazgāja veļu, nekad nepārmeta par to, ka viņš tik bieži ir prom no mājām darba dēļ, allaž sirsnīgi sagaidīja viņu atgriežamies piektdienās. Viņa kopa sevi, allaž bija tīra un glīti ģērbusies. Var jau būt, ka viņai bija daži lieki kilogrami, tomēr Karla vēl aizvien varēja iespīlēties četrpadsmitā izmēra apģērbā un bija drīzāk seksapīla nekā resna – viņas viduklis bija par divdesmit pieciem centimetriem šmaugāks nekā krūtis un gurni, tieši tāpat kā viņas mātei, kura nāca no Itālijas. Tad kāpēc Mārtins gribēja viņu pamest tādas sievietes dēļ, kuru nebija redzējis trīsdesmit gadus? Karlas prāts gribēja uzšķērst pēdējo gadu un atrast atbildes uz jautājumiem, kas drūzmējās galvā, taču viņa zināja, ka, to pieļaujot, tie viņu noslīcinās, nospiedīs, Mārtina milzīgā negodīguma svara dēļ.
Karla domāja, ka vairs nekad nespēs aizmigt. Tiklīdz smadzenēm tiks dota vaļa, tās sāks izmeklēšanu, lai uzšķērstu ikvienu viņas dzīves daļu kopā ar Mārtinu, sākot ar viņa telefona zvaniem no “viesnīcām”, kurās vīrs šķietami bija apmeties, līdz desmit dienām, kuras viņš bija pavadījis “komandas saliedēšanas” pasākumā ar golfa spēlēšanu Skotijā pērnajā oktobrī, pēc kura Mārtins bija atgriezies iededzis kā oga un visā vainoja neparasto atvasaru. Ziemassvētku dienā viņš bija devies pusdienlaikā iedzert pa mēriņam ar “vecu draugu”, kurš esot atlidojis no Losandželosas, un Karla nebija pamirkšķinājusi ne acu, kad Mārtins bija ieradies mājās četros pēcpusdienā un atvainojies, ka neesot varējis izrauties