– Par ko tad tu viņu uzskati, par aizcietējumu, vai? – noteica Džūlija, atpogādama divas mēteļa pogas un atklādama pārsteidzoši apaļu vēderu. – Esmu jau sestajā mēnesī. Un jā, tas ir Mārtina bērns. Un viņi nekad viens otru neredzēs tevis un tava sasodītā tualetes galdiņa dēļ.
Karlas Mārtins bija teicis, ka nevēlas bērnus. Karla viņu mīlēja un bija upurējusi savu vēlmi kļūt par māti, pakļaudamās vīra vēlmei to nedarīt.
Caur asarām Karla redzēja, kā Džūlija izbauda šo pēdējo iznīcinošo triecienu. Tas bija perverss, nežēlīgs.
– Jūs tagad priecājaties par to, ja? Kā jums nav kauna? Es neko par to nezināju.
Džūlijas mazās, asās ačteles saspringa.
– Tāpēc, ka viņam vajadzēja nomirt pie manis, nevis pie tevis. Tāpēc, ka tad, ja viņš nebūtu cēlis tavas bezgaumīgās mēbeles, tad nebūtu dabūjis to sasodīto sirdstrieku un atstājis mani. Tāpēc, ka tu noorganizēji viņam bēres, un nevis es. Tāpēc, ka man nācās uzzināt par sava vīra nāvi vienā sasodītā vakardienas avīzē. – Viņa atkal atvēra somiņu, izņēma lapu, kas bija izplēsta no “Dienas bazūnes”, un ķērās pie lasīšanas.
– “Papīra tirgotājs mirst pēkšņā nāvē, pārnesot sievas apgleznotās mēbeles no garāžas mājā.” Vai nav vienreizējs virsraksts?
Karla noelsās. – Es nemaz nezināju, ka tas ir publicēts avīzē.
– Viņi bija publicējuši nepareizo bēru laiku un nepareizo baznīcu. Un viņi apgalvoja, ka Mārtinam esot septiņdesmit četri gadi. Un ka sērojošo atraitni saucot Kārena. Es apzvanīju neskaitāmas baznīcas un apbedīšanas kantorus šajā rītā, mēģinot noskaidrot, kas īsti notiek.
Viņa notrauca asaru, kas bija parādījusies kreisās acs kaktiņā, un par spīti visam Karla sajuta sevī mostamies līdzjūtību pret šo sievieti. Ja viņas teiktais bija patiesība, tad viņa arī bija pārdzīvojusi briesmīgu šoku.
– Džūlija…
Džūlija sabozās, izdzirdējusi līdzcietību viņas balsī, un norādīja uz Karlu ar pirkstu. Viņas mirklīgais savaldīšanās zudums bija garām. – Neuzdrošinies mani žēlot. Un nedomā, ka tu varēsi paturēt viņa pelnus. Tie pieder man. Viņš bija mans vīrs, un es gribu tos dabūt. Ikvienu kripatiņu.
Un, to pateikusi, Džūlija Praida ar savu grezno melno somiņu, plato mēteli un uzkrītošajām sarkanajām kurpēm izgāja no sakristejas un drosmīgi devās uz priekšu pa eju. Karla klausījās, kā papēžu klaudzoņa kļūst klusāka, izdzirdēja smagās baznīca durvis aizcērtamies un tad saprata, ka viņas ķermenim nav ne jausmas, kā reaģēt.
CETURTĀ NODAĻA
Kamēr Šons Makārtijs tukšoja kafijas tasi, viņš noskatījās, kā sieviete ar spurainiem tumši brūniem matiem, turēdama rokā lejkannu, aplaista košās puķes, kas spraucās no kastēm pie kafejnīcas logiem, un iedomājās par kādas Enidas Blaitones grāmatas vāku ar laumiņu virsū. Tieši to viņa tam atgādināja: trauslu, sīku radību ar spārniem, kas bija paslēpti zem koši zilā sarafāna. Šons atradās pārāk tālu no viņas, taču varēja saderēt, ka sieviete, laistot puķes, dungoja. Un smaidīja. Viņa allaž smaidīja, it kā būtu dzimusi ar augšupvērstiem lūpu kaktiņiem. Leonora Merimena. Viena no tām kaitinošajām personām, kuras dzīve noteikti bija piepildīta ar konfeti, spožumu un fejām. Viņas glāze allaž bija ne tikai pa pusei pilna, bet arī krāsaini burbuļoja. Viņam radās nojauta, ka par spīti tam, ka sievietei bija apmēram trīsdesmit pieci gadi, viņai mājās plauktos atradās mazo poniju kolekcija.
Un tomēr tam nebija nekādas nozīmes. Kamēr vien viņa laikus maksāja par kafejnīcas nomu, Šons jutās tikpat priecīgs, lai arī ārēji nesmaidīja, un viņu ceļi krustojās tikai lietišķos jautājumos. Sākotnēji viņa bija noīrējusi telpas uz sešiem mēnešiem, lai arī Šons nomniecei bija piešķīris vienu mēnesi par velti apmaiņā pret telpu iekārtošanu, jo viņa vēlējās to paveikt pati un uz sava rēķina. Šons nojauta, ka termiņa beigās viņa drīzāk izbeigs līgumu, nekā to pagarinās. Viņš tikpat kā nebija redzējis kafejnīcā apmeklētājus kopš tās atvēršanas pirms mēneša, un viņai taču tie bija vajadzīgi, lai kaut ko nopelnītu? To zināja ikviens muļķis. Tomēr viņš bija prasījis pietiekoši pieticīgu īres maksu, jo viņa bija pirmā, kas atvēra savu uzņēmumu šajā četrstūrī – topošajā Springhilas laukumā. Nu jau bija pabeigta otrā kārta – lai gan, jo mazāk par to runā, jo labāk, un viņi bija ķērušies pie trešās. Vēl četras kārtas nebija pabeigtas, taču par tām tikpat kā neviens neinteresējās. Šons bija atraidījis pāri, kurš vēlējās atvērt intīmpreču veikalu. Galu galā viņš bija ne tikai attapīgs uzņēmējs, bet arī krietns īru katolis, kuru nomāca vainas apziņas un goda jautājumi.
“Stūra tējnīca”. – Tā būs tāda kā literārā kafejnīca, – viņa bija tam teikusi. Skaidrs, ka Leonora (“Ak, sauciet mani par Leniju”) uzskatīja, ka atrodas Oksfordā vai Sentendrū, kur erudīti intelektuāļi katru rītu stāvēs rindā pie durvīm, pieprasot kafiju ar nokrejotu pienu. Viņš prātoja, vai nevajadzētu sievietei pavēstīt, ka patiesībā viņi atrodas sastingušā miestā ārpus Bārnslijas uz zemes, kas bija īsta mēslu bedre, līdz Šons to bija nopircis un padarījis par savu impēriju. Viņam nācās nojaukt veco stiepļu fabriku un nolīdzināt zemi, kas bija izmaksājis veselu bagātību, tomēr viņš cerēja, ka tas izrādīsies to vērts, pateicoties pieaugošajai cilvēku straumei, kas plūda cauri pa ceļam uz “Ziemas pasauli”, Ziemassvētku atrakciju parku dažu jūdžu attālumā.
Merimenas kundze bija atgādājusi daudz mēbeļu. Šons redzēja, kā piebrauca furgoni un vīri sanesa tās iekštelpās. Viņš bija dažas reizes ielūkojies pa logu, kad Leonora bija devusies mājās. Sienas tagad bija nokrāsotas maigi krēmīgos un sārtos toņos, un trijos telpas stūros atradās stikla vitrīnas, kas bija pilnas ar papīru un pildspalvām, un citiem rakstāmpiederumiem. Centrālo vietu aizņēma seši apaļi galdiņi ar metāla apkalumiem, un pie katra bija novietoti četri krēsli ar sirdsveida atzveltni. Tas viss bija ļoti skaisti un meitenīgi, un atgādināja īstu franču šiku. Šons rēķinājās, ka pēc pāris mēnešiem nomniece varētu nozust kādā mēnesnīcas naktī, un viņam atliktu konstatēt, ka gan viņa, gan viņas greznās mēbeles ir pazudušas.
Viņa smaidīja. Atkal. Šons redzēja, kā sievietes lūpas savelkas augšup, viņai pagriežoties uz vienu pusi. Tāds pastāvīgs možums viņu kaitināja. Par ko te vajadzēja priecāties? Visi viņa paziņas sūrojās par to, ka šis ir draņķīgākais pavasaris, kāds vien redzēts kopš laika gala. Temperatūra turējās zem nulles kopš novembra, un pirmajā maijā pat bija uzsnidzis sniegs. Tikai tagad, maija vidū, saule ar saviem stariem mēģināja izlauzties cauri mākoņiem, taču, lai arī stari bija spoži, tajā pašā laikā saulīte izrādījās ar zobiem.
Lenija bez brīdinājuma pagriezās un pieķēra Šonu skatāmies. – Makārtija kungs! – Viņa pamāja. – Sveiki. Vai jums atradīsies kāds brītiņš?
Šons klusībā norāja sevi par to, ka nav laikus novērsies. – Protams, – viņš īgni noteica. Šons piegāja pie skaistās kafejnīcas un īsi pamāja.
– Labrīt, Makārtija kungs. Nu jau laukums iegūst kārtīgas aprises, vai ne?
– Jā, tā ir, – viņš noteica un nodomāja: “Vai viņa mani pasauca šurp, tikai lai to pajautātu?” Šonam nebija ne laika, ne vēlēšanās nodoties tukšām pļāpām.
– Ceru, jums nebūs iebildumu, ja es ieminēšos, ka krāns tējnīcā sācis tecēt. Pagaidām noplūde ir neliela, taču man negribētos, lai tā pastiprinātos.
– Paņemšu