Randiņš tējnīcā. Millija Džonsone. Читать онлайн. Newlib. NEWLIB.NET

Автор: Millija Džonsone
Издательство: KONTINENTS
Серия:
Жанр произведения: Современные любовные романы
Год издания: 2015
isbn: 978-9984-35-800-0
Скачать книгу
Šādai krūzei šķietami vajadzēja remdēt sāpes par to. Karla bija domājusi, ka Mārtins ir ļoti laipns, tā rīkodamies.

      Karla atvēzējās un, izgrūzdama mežonīgu kliedzienu, meta pret sienu krūzi, kas vēl aizvien bija pilna ar tēju. Tad viņa noskatījās, kā brūnais šķidrums plūst lejup pa gaiši krāsoto sienu, to neizdzēšami notraipīdams.

      DEVĪTĀ NODAĻA

      – Ak, labrīt, Singha kungs, – noteica Lenija, kad zvaniņš virs durvīm nošķindēja un pievilcīgais sikhu džentlmenis ienāca veikalā, izskatīdamies tikpat nevainojami kā vienmēr uzvalkā un tumšzilā turbānā. Lenija sprieda, ka viņš noteikti bijis ļoti glīts vīrietis jaunības gados. Viņam bija plata mute, skaistas tumšas acis un biezas skropstas, kuras apskaustu jebkura jauna sieviete.

      Pavitars Singhs nupat bija ieguvis viņas pirmā “pastāvīgā klienta” titulu, un šī doma Lenijai lika iekšēji pasmaidīt. Šī bija jau ceturtā reize, kad viņš iegriezās kafejnīcā. Pagājušajā nedēļā viņi bija oficiāli iepazinušies. Tagad viņš uzrunāja Leniju vārdā, taču viņa vēl nejutās pietiekoši droša, lai atbildētu ar to pašu.

      – Labrīt, Lenij. Cik patīkami skaidra diena.

      – Pēcpusdienā sola lietu, Singha kungs. Tāpēc neizkariniet veļu žāvēties, – Lenija iesmējās. – Ko varu jums piedāvāt?

      – Tēju. Un kāda šoreiz ir dienas kūka?

      – Burkānu un apelsīnu vai šokolādes un brendija. Otrā ir visai viltīga.

      – Ak, – sacīja Singha kungs. – Tas izklausās ļoti interesanti. Domāju, ka nogaršošu šokolādes un brendija kūku.

      – Krējumu?

      – Nē, pateicos. Un tagad stāsti, ko es vēl te neesmu redzējis?

      – Somas, – sacīja Lenija. – Tās ir gatavotas no klasikas grāmatām. Varbūt dāvana jūsu krietnajai sieviņai?

      – Diemžēl mana skaistā Nanaka ir… – Singha kungs pacēla rokas pret debesīm, lai paskaidrotu.

      – Man ļoti žēl, – noteica Lenija.

      – Nē, nē, nevajag, tas notika pirms desmit gadiem. – Tomēr pat pēc visiem šiem gadiem viņam vēl aizvien bija sāpīgi domāt par to, ka viņa ir mirusi. Viņiem būtu vajadzējis izbaudīt pensijas gadus, apskatot pasauli, kā viņi bija to iecerējuši, apciemojot meitu Amerikā. Taču Nanakas automašīnai virsū uztriecās piedzēries šoferis, kas svinēja iznākšanu no cietuma, kurā bija atradies par braukšanu reibumā. – Manai meitai patīk somiņas, un viņai allaž ir patikušas grāmatas. Tā būs ideāla kombinācija.

      – Ne tikai somiņas, jauni ir arī maki. Un arī šie sīknaudas maciņi. Kas vēl? Ak jā, vēl ir tintes preses ar maināmo papīru. Riekstkoka. Tos gatavo kāds pensionēts amatnieks Moltstonā.

      – Oho, – noteica Singha kungs, kurš nespēja ne sagaidīt, kad Lenija atvērs vitrīnu, lai viņam tās nodemonstrētu. Viņš paņēma rokās vislielāko papīra presi tik bijīgi, it kā tas būtu kāds reliģisks artefakts.

      – Tās ir skaistas, vai ne? Šī ir visdārgākā, par piecdesmit mārciņām. Taču jums ir laimējies. Esmu nolēmusi izsludināt īpašo piedāvājumu otrdienās, lai palielinātu pārdošanas apjomus. Desmit procentu atlaide.

      – Man to vajag, – sacīja Singha kungs, un viņa lielās šokolādes krāsas acis iemirdzējās. – Tu taču saproti, vai ne?

      – Jā gan, es saprotu. Es pilnībā saprotu aizraušanos ar rakstāmlietām, – Lenija pamāja. – Jau kopš bērnības man allaž ir patikušas glītas kancelejas preces: lapiņas, pildspalvas… to nekad nevarēja būt par daudz. Man likās, ka esmu tāda vienīgā, līdz izlasīju kādu rakstu žurnālā par citiem cilvēkiem, kuriem arī tas viss patīk.

      – Un tu nodibināji šo brīnišķīgo uzņēmumu, – sacīja Singha kungs, izņemdams vienu somiņu no vitrīnas. Tā bija liela cieto vāku versija par “Lepnumu un aizspriedumiem”, kas bija pārvērsta īstā lietišķā rokassomā ar rokturiem un sarkanu samta oderi.

      – Tā arī maksā piecdesmit mārciņas, – Lenija noteica, īsti nezinādama, vai viņš ir redzējis cenas zīmi. – Protams, šodien ar desmit procentu atlaidi.

      – Tā ir ļoti jauka, – sacīja Singha kungs. – Manai mazajai Sianai tā patiks. Lai gan viņa vairs nav nekāda mazā. Viņa strādā par ķirurģi Amerikas slimnīcā. Vai tev atradīsies piemērota kastīte, Lenij? Man to gribētos uzdāvināt viņai dzimšanas dienā, kas būs nākammēnes.

      – Esmu pārliecināta, ka atradīšu jums kastīti, Singha kungs, – atbildēja Lenija. – Vai šī ir tā grāmata, ko jūs vēlētos? Man ir arī “Kalnu aukas”, “Bāskervilu suns”, “Īrnieks”… Singha kungs pacēla augšup plaukstu, pārtraucot Lenijas runas plūdus. – Tā ir viņas iemīļotākā. Man gribētos sameklēt Dārsija kungu, kurš to viņai nogādātu personiski.

      Lenija iesmējās. – To es nevarēšu noorganizēt, taču varu sadabūt jums kasti, – viņa noteica, izņemdama somu viņam no rokām un aizslēgdama vitrīnu. – Nāciet, nobaudiet savu tēju ar kūku un pastāstiet man, ko jūs par to domājat. Tā ir jauna recepte.

      – Patiešām, – noteica Singha kungs, apsēzdamies pie galdiņa un iebāzdams roku kabatā, lai sameklētu maku. Viņš ļoti priecājās, ka pirms dažām nedēļām ir uzgājis šo “Stūra tējnīcu” ar tās laipno un možo īpašnieci. Bija liels atvieglojums izrauties no vientulības valgiem kaut vai tikai uz stundiņu.

      – Šī šokolādes un Brendona kūka ir fantastiska, – Singha kungs iesmējās, izskatīdamies sajūsmināts. – Tas ir, es gribēju teikt, brendija, piedošanu. Džeina Ostina ir mani pārņēmusi savā varā.

      – Nevajag atvainoties, Singha kungs, – Lenija nomurmināja. Viņš tai nupat bija piespēlējis jaunu ideju.

      DESMITĀ NODAĻA

      Karlai nākamā nedēļa pagāja apjukuma miglā. Kaut kas viņas būtības dzīlēs darīja visu iespējamo, lai izdzīvotu. Tas viņai lika ieiet dušā, saģērbties un mēģināt kaut ko ieēst. Viņa to darīja gluži kā zombijs, kuram ir izdevies saglabāt kādu kripatu cilvēcības. Viss sagādāja milzu pūles – zobu tīrīšana, maizes šķēles ielikšana tosterī. Saņemies, sacīja kāda iekšēja balss. Tas tev nepavisam nenāk par labu. Tev jāsāk domāt par nākamajiem soļiem. Septiņas dienas pēc Mārtina bērēm Karla ieslēdza putekļu sūcēju un piespieda sevi izbraukāt ar to pa paklāju. Tad viņa noņēma no gultas palagus un izmazgāja no tiem Mārtinu, un raudāja, noskatīdamās, kā tie griežas uz riņķi veļas mašīnā.

      Viņa nevarēja iztikt bez atbildēm, taču tas bija jādara. Tomēr viņa to nespēja. Tas bija nebeidzams apburtais loks, kuru viņai neizdevās pārraut. Karla ielēja bļodiņā zupu un ieslēdza televizoru. Tur rādīja vecu melnbalto filmu – “Seanss lietainā pēcpusdienā”. Viņa atcerējās, ka ir to redzējusi pirms daudziem gadiem. Tas bija stāsts par gaišreģi, kura nolaupa bērnu, lai tiktu slavēta par tā atrašanu ar “pārdabisko spēju” palīdzību.

      Gaišreģe.

      Šis vārds iekrita Karlas smadzenēs kā sēkla un nekavējoties sāka dīgt. Bez šaubām. Tieši tas viņai bija vajadzīgs. Tilts starp šo pasauli un viņpasauli. Terēze teiktu, ka viņa ir traka, tikai domājot vien par to, taču Terēzes te nebija, un tā bija vienīgā vieta, kurp Karlai vajadzēja doties.

      Viņa nolika zupas bļodu, priecādamās par to, ka radies aizbildinājums, lai to neēstu, un pasniedzās pēc klēpjdatora,