Karla atvēra muti, lai atbildētu, ka nē, viņai nebija ne jausmas, taču pār lūpām nenāca ne skaņa. Viņai gribējās raudāt, taču acis bija tikpat sausas kā rīkle un asaras sasalušas aiz pārsteiguma.
– Nu tad ļauj man stādīties priekšā. Es esmu Džūlija. Džūlija Praida. Un tā mani sauc jau trīsdesmit gadus. Pareizāk sakot, Mārtina Praida kundze.
Karlas kājas sāka trīcēt, itin kā viņas parasti tik stingros locekļus kāds būtu nomainījis ar jaundzimuša Bembija kājelēm. Viņa atļāvās iekrist krēslā līdzās lielam, stūrainam galdam, kas atradās istabas centrā. Vai šī diena varētu izvērsties vēl groteskāka? Vai atraitne Tvonkija grasījās te ierasties kuru katru brīdi un pievienoties divām atraitnēm Praidām?
– Es neko nesaprotu, – Karla sacīja. Viņa bija ne tikai pārsteigta, bet gluži satriekta. – Jūs nevarat būt precējusies ar Mārtinu. Es to būtu zinājusi. Esmu precējusies ar viņu… – viņa uz brīdi apklusa, atsaucot atmiņā baznīcas ceremoniju, kad bija apprecējusies ar Mārtinu baltā kleitā šī paša altāra priekšā, pie kura tagad stāvēja viņa zārks. Tā bija likumīga ceremonija ar visu, kas pie tās piederas: parakstiem reģistrā, zvērestu došanu, šķēršļu noliegšanu… Viņa dziļi ievilka elpu un turpināja: – …precējusies ar viņu desmit gadus.
– Nē, neesi vis, – nošņāca Džūlija, sarotīdama cimdus un iebāzdama tos stīvajā melnajā rokassomiņā, ko turēja rokā. Tās priekšpusē rotājās Chanel logotips ar diviem C burtiem. – Tu tikai tā domā, ka esi. Mēs pašķīrāmies drīz vien pēc kāzām, taču tā arī neizšķīrāmies. Tolaik mums nebija naudas, un pēc tam mēs par to vienkārši aizmirsām.
Aizmirsām? Karla brīnījās. Var aizmirst iemest vēstuli pastkastē, var aizmirst nopirkt veikalā pienu, bet nevar aizmirst izšķirties.
– Zinu, ko tu tagad domā, – Džūlija nošņaukājās, aizcirzdama somiņas slēdzi. – Aizmirst par šķiršanos ir dīvaini. Godīgi sakot, nedomāju, ka to kādam no mums var īpaši pārmest. Biju par viņu aizmirsusi, līdz ieraudzīju pirms kāda gada Līdsā. Es gandrīz nogāzos no kātiem. Tas bija kā zibens, kas ķēra mūs abus no augšas. Par tādām lietām raksta sieviešu žurnālos, taču neviens netic, ka tas var notikt ar tevi. Taču tā notika. Mēs aizgājām iedzert kafiju un konstatējām, ka vecā liesma atkal iedegas. Kas to būtu domājis? – Un sieviete klusībā pasmējās, it kā šīs atmiņas viņu kutinātu.
Karla papurināja galvu. Vai viņa bija labi sadzirdējusi? Viņas vīrs bija sameties kopā ar citu sievieti… viņa īsto sievu… veselu gadu viņai aiz muguras? Kad gan Mārtins tam bija atradis laiku? Un iespējas? Viņš pūta un elsa, kad vajadzēja izņemt pienu no ledusskapja.
– Es nesaprotu, – sacīja Karla. Viņas prātu nodarbināja pārāk daudzi jautājumi, kas kuru katru brīdi draudēja izsprāgt no bungādiņām, pārlidot pāri istabai un izdauzīt mozaīku, kurā Jēzum tika mazgātas kājas. – Kad viņš ar jums satikās?
– Skaidrs, ka viņš pavadīja ar mani katru nedēļas dienu, – sacīja Džūlija, pieglauzdama savus lakas appūstos dzeltenos matus. – Patiesību sakot, es priecājos, ka dabūju atpūsties nedēļas nogalēs.
– Atpūsties? – No seksa. – No seksa?
Nu Karla bija galīgi apjukusi. Viņas taču nevarēja runāt par vienu un to pašu vīrieti. Mārtins allaž bija pārāk noguris. Viņa varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, atņemot īkšķi, tās reizes, kad viņiem ar Mārtinu bijis sekss pēdējā gada laikā.
– Es neesmu nekāda muļķe, – sacīja Džūlija, pētīdama savus koši sarkanos prostitūtas nagus. – Viņš man apsolīja, ka negulēs ar tevi pēc tam, kad mēs atkal kļuvām par pāri, bet es jau zinu, kāds viņš bija. Šajā ziņā viņam piemita ļoti veselīga apetīte, tāpēc es nosolījos sev, ka nepārdzīvošu par to. Galu galā viņš bija puisis ar savām vajadzībām. – Viņa savilka lūpas grimasē, atklājot zobus, un Karla redzēja, cik tie ir balti un nevainojami. Tūkstošiem mārciņu vērts zobārstniecības brīnums, ar kuru lepotos ikviens no Osmondiem.
– Vai jūs esat pārliecināta, ka runājat par īsto Mārtinu Praidu? – Karla iejautājās. – Es nepazīstu to vīrieti, par kuru jūs runājat.
– Mārtins Ronalds Praids. Dzimis trīspadsmitajā janvārī.
– Strādā par tirdzniecības pārstāvi firmā…
– Viņš nestrādāja, – Džūlija pārtrauca. – Vismaz nedarīja to pēc vinnesta loterijā.
Karlas smadzenes pārstāja darboties. – K-ko?
Džūlijas melni tetovētās uzacis saraucās augšup, un viņas lūpās lēni parādījās smīns. – Ak tā, viņš tev nepateica arī par to?
Karla saķēra galvu rokās. Viņa jutās pārsteigta, ka galva vēl ir palikusi savā vietā, jo tā varēja uzsprāgt kuru katru brīdi.
– Mēs ar Mārtinu vinnējām teju miljonu loterijā pirms deviņiem mēnešiem, – Džūlija noteica ar acīmredzamu apmierinājumu. – Viņš paziņoja darba devējam, lai šie iebāž savu darbu vienā vietā, tajā pašā dienā. – Viņa piemiedza acis. – Tikai neko nesadomājies. Tas viss ir uz mana vārda.
Karla strauji pacēla galvu.
– Bet viņš katru pirmdienu gāja uz darbu un katru vakaru zvanīja no viesnīcas.
Džūlija iesmējās. – Viņš gan atstāja tevi katru pirmdienu, sirsniņ, taču pilnīgi noteikti nezvanīja tev ne no kādas viesnīcas.
Karla aizklāja acis ar plaukstām, lai neielaistu tajās gaismu, izslēgtu visu visapkārt, kamēr pati centās aptvert dzirdēto. Mārtins nebija tāds divkosis. Tāda dubulta dzīve prasītu izdomu un gudrību, kura Mārtinam nepiemita: viņš bija pārāk vienkāršs cilvēks. Katru pirmdienas rītu Mārtins bija devies projām ar savu koferi ar izmazgātām un izgludinātām drēbēm veselai nedēļai. Katru vakaru viņš zvanīja no Ekseteras vai Aberdīnas, vai kādas citas vietas, kurp uzņēmums viņu bija aizsūtījis pārdot papīru. Katru vakaru viņš sacīja, ka viesnīca esot ciešama, nekā īpaša, bet viņš sameklēšot ko ēdamu un tad likšoties pie miera. Karla nekad nebija to apšaubījusi: ne reizi neradās pamatojums. Un katru piektdienu, atgriežoties mājās, Mārtins bija izsniedzis sievai pieticīgu naudas summu mājsaimniecības izdevumiem. Algu palielināšana bija iesaldēta, viņš bija sacījis. Un visu šo laiku viņam bija piederējusi puse no miljona mārciņu?
Nē. Viņa nespēja tam noticēt. Mārtins būtu aizgājis un nopircis sev jaunu viedtālruni, ja viņam būtu nauda – to viņa zināja skaidri. Karla bija atradusi vīra mobilo telefonu viņa kabatā pēc nāves, un tas bija pirkts lielveikalā par desmit mārciņām. Tur bija tikai nedaudzi ieraksti, kad Karla bija tajā ieskatījusies: “Domino pica”, līdznešanai domāto ķīniešu ēdienu veikals, Endrū, darbs, viņa pati, bet ne miņas no Džūlijas, tāpat kā nekādu īsziņu.
– Protams, es tev došu laiku, lai tu varētu sakravāt mantas pirms izvākšanās no mājas. Tu vari paturēt mēbeles, – sacīja Džūlija. – Vai ar mēnesi tev pietiks?
– Ko? – Karla iejautājās.
– Māja. Skaidrs, ka tā tagad pieder man.
– Mana māja pieder jums? – Nu bija pienākusi Karlas kārta smieties, taču Džūlija nesmaidīja. Viņas granītcietie vaibsti bija sastinguši visai nopietnā izteiksmē.
– Mārtina