– Lai viņi iet pie velna, – Vils noteica. – Tam nav nozīmes. Arī lielāki vīri par mani ir atradušies šajā situācijā. Man vienalga, ko domā daži ziņkārīgi kaimiņi…
– Man gan nav vienalga, – iespiedzās Nikola, bungodama ar dūri pa savām trīstūkstoš mārciņas vērtajām krūtīm.
– Pie joda, man nav vienalga.
– Nikola… mīļā, – Vils paspēra soli pretī sievai, un viņa paspēra vēl garāku soli atpakaļ.
– Tas bija pēdējais piliens, Vil, – viņa sacīja. – Šis kauns, šis pazemojums. Es vairs nespēju ar to samierināties.
Viņas galva lēnām pagriezās, lai uzlūkotu vīru. Vilam radās savāda sajūta, ka tad, ja vien Nikola vēlētos, viņa varētu pagriezt galvu par trīssimt sešdesmit grādiem. Gluži kā pūce. Vai kā tā apsēstā meitene no filmas “Garu izdzinējs”.
– Nu labi: tu, – viņa noteica, uzlūkodama Vilu ar savām aukstajām acīm. – Tu un pazemojums ir viens un tas pats. Tu esi neveiksminieks, Vil Linton. Un man nepatīk neveiksminieki.
– Bagātībā un nabadzībā, vai atceries šos vārdus? – Vils tai atgādināja, runādams mierīgi, lai arī viņa sirds strauji sitās krūtīs. Nikola nevarēja viņu tā pamest. Visa viņa agrākā dzīve bruka. – Tu apprecēji mani, nevis manu naudu, Nikola. Pirms sešiem gadiem tu zvērēji uzticību Viljamam Bendžaminam Braienam Lintonam, vai ne? Un nevis Viljama sasodītajam bankas kontam.
Viņa neatbildēja, un tad Vils saprata. Viņš nebija gribējis tam ticēt, jo tas izrādītos patiesi sāpīgi. Nikola nekad nebija viņu pazinusi nabagu. Kad abi iepazinās, viņam piederēja uzņēmums, liela māja un grezna automašīna. Apprecēšanās ar Vilu Lintonu nebija galvenais pluss, kas saistījās ar Viljama Lintona kundzes godu.
– Es neesmu radīta tam, lai būtu nabaga un kultos pa dzīvi kā plika pa nātrēm, – viņa noteica, ar rūpīgi manikirētiem pirkstiem noņemdama Vila plaukstu no sava delma, it kā viņš būtu inficēts.
– Nikola, es tevi mīlu, – Vils ierunājās, nespēdams pilnībā aptvert, ka dzird ko tādu. Kuru katru brīdi viņa pagriezīsies un pateiks: “Ha, ha, ne gluži tā.” Tomēr Vils piepeši aptvēra, ka septiņu pazīšanās gadu laikā Nikola ne reizi nebija izteikusi nevienu joku.
– Gan tu tiksi tam pāri, – viņa noteica savā daiļrunības mākslā skolotajā balsī. – Nemaz nemēģini mani atturēt no aiziešanas. Es atgriezīšos mājās pie vecākiem. Ja tu man sekosi, tētis uzrīdīs tev suņus, un, kad viņi būs savu darbu beiguši, ja vien būs palicis kaut kas, ko arestēt, viņš izsauks policiju. Mans advokāts sazināsies ar tevi. Nodarīsim to visu ātri un nesāpīgi, labi? Viss ir beidzies, Vil. Tu vari slīkt ar savu kuģi, tikai negaidi, es nekāpšu glābšanas laivā.
Vils viņai nesekoja. Viņš ielēja sev viskiju un atslīga uz milzīgā krēmkrāsas ādas dīvāna, iztēlodamies, kā Nikola staigā apkārt, kravā koferi, izņem no seifa rotaslietas. Nebija nekādas jēgas cīnīties par viņu. Viņa to nedarīja žesta dēļ, aicinādama Vilu mesties augšā, lai pierunātu sievu palikt. Vils pārāk labi viņu pazina. Nikolas priekšstats par jostas savilkšanu aprobežojās ar situāciju, kad pirmās klases pasažieriem lidojuma laikā ēdienkartē netiek piedāvāts omārs. Viņa pat nepapūlējās atvadīties pēc stundas, kad viņš satriekts sēdēja pie viskija glāzes, asarām ritot pār seju. Nikola vienkārši iekāpa sporta automašīnā, kuru tēvs viņai bija uzdāvinājis pagājušajā gadā Lieldienu olas vietā, un aizbrauca, tīšām izšķaidīdama granti viņa virzienā.
DIVPADSMITĀ NODAĻA
Brīnumainā kārtā “Bārnslijas hronika” nebija publicējusi ziņojumu par to, kas atgadījies Mārtina bēru laikā. Bija notikušas vairākas bruņotas laupīšanas The Booze Brothers veikalu ķēdes ietvaros, un šis notikums veselas divas nedēļas noturējās avīzes pirmajās lapās. Vispirms tika ziņots par pašu laupīšanu, tad arī par laupītāju aizturēšanu pēc tam, kad viens no laupītājiem bija ievietojis “feisbukā” savu fotogrāfiju no meklēto personu vietnes, pievienojot tai parakstu “Beidzot slavens”. Karla tikai priecājās par to, ka pasaulē ir tādi stulbeņi, kas spēj piesaistīt visas preses uzmanību. Vēl brīnumaināks bija fakts, ka notikums nebija atspoguļots arī “Dienas bazūnē”, sensāciju kārajā Dienvidjorkšīras avīzē, kas bija visnemākulīgākā lapele cilvēces vēsturē. Karla to pārbaudīja katru dienu pusotras nedēļas laikā pēc trača, nospriezdama, ka vēlāk to jau varētu uzskatīt par novecojušu informāciju, kas nav pelnījusi atrasties avīzes lapās. Lielāko apjomu “Dienas bazūnē” aizņēma atvainošanās par informāciju, kuru tā bija kļūdaini publicējusi iepriekšējo dienu laikā. Patiesībā tai vairs nevajadzētu ienest naudu, tomēr lapele bija izpelnījusies zināmu kulta statusu lasītāju vidū, kuri to pirka tikai kļūdu dēļ un ļāva privātajam uzņēmumam tikt pie visai pieklājīgas peļņas.
Bija pienākusi vēstule no Džūlijas advokāta, kurā tika pieprasīts, lai Karla atbrīvotu māju līdz jūnija beigām. Karla nezināja, vai viņai arī vajadzētu meklēt juristu. Viņa jutās kā sastingusi un pirmo reizi arī ļoti izsalkusi. Viņa iemeta bļodā trīs Weetabix galetes un tad apķērās, ka piens ledusskapī ir kļuvis kunkuļains kā jogurts. Karla devās uz vietējo veikalu, lai nopirktu svaigu pienu, maizi un sviestu. Tā bija pirmā reize, kad viņa iepirkās pēc Mārtina nāves. Galetes likās pliekanas un negaršīgas par spīti milzīgajam izsalkumam, tomēr Karla piespieda sevi tās sakošļāt. Viņa vairs neatcerējās, kad pēdējo reizi ēdusi. Viņas džinsi bija sākuši karāties uz auguma.
Karla nezināja, ko ar sevi iesākt. Viņa nezināja pat to, kas šodien par datumu. Cik laika bija atlicis līdz jūnija beigām? Kurp viņa tagad dosies? Kā lai sakravājas un aizbrauc – viņai tik tikko pietika enerģijas, lai iztīrītu zobus. Karlai gribējās, lai Terēze būtu mājās, taču, no otras puses, varbūt labāk, ka viņas te nebija. Karla nevēlējās, lai Terēze ienāktu pa durvīm, tik smaidīga un optimistiska, un atrastu Karlu šņukstam. Viņa nespēja atcerēties, kad Terēzei ir jāatgriežas. Prātā nez kāpēc bija aizķērusies maija pēdējā pirmdiena.
Tad pie sētas durvīm atskanēja klauvējiens, tās atsprāga vaļā, un Terēze iesoļoja iekšā, kā allaž smaidīga un optimistiska.
– Svei-iki. Uzmini, kurš nāk? – Tad smaids nozuda no iedegušās sejas. – Jēzīt. Vai tu esi ievērojusi diētu?
Un par spīti saviem agrākajiem solījumiem Karla sagaidīja labāko draudzeni šņukstēdama.
TRĪSPADSMITĀ NODAĻA
Mollija bija apņēmusies sameklēt Royal Doulton statueti. Tai vajadzēja atrasties kaut kur šajā mājā, tāpēc ka viņa nebūtu to izmetusi. Kompaktais pūderis un pildspalva varēja nejauši izkrist no somiņas, taču statueti pazaudēt būtu grūtāk, un Mollija īgņojās par to, ka nespēj to atrast. Tās nebija nevienā no viegli pieejamajām vietām, tāpēc viņa sāka pārmeklēt dažādas slēptuves, klusībā cerēdama, ka neatradīs statueti kādas atvilktnes dziļumos vai fotogrāfiju kastē: ko gan tas liecinātu par viņas garīgo veselību, ja viņa būtu to tur ielikusi un neatcerētos, ka to izdarījusi?
Skapī vai lielajā gultasveļas kumodē nekā nebija. Figūriņa neatradās arī skaistajā vecajā rakstāmgaldā, kas agrāk bija piederējis vecajam Brendivaina kungam: viņš no sākta gala bija solījis atstāt to Mollijai, un ģimene bija izpildījusi šo solījumu. Mollija nespēja iedomāties par Emmu un Džordžu Brendivainiem bez sirsnīga smaida. Viņi bija vislaipnākie, visjaukākie cilvēki, kādus Mollija jebkad bija pazinusi. Viņa tos mīlēja un, kad tie bija nomiruši, sēroja par