– Nikola, vai viss kārtībā? – Bārnabijs aizelsies apjautājās, stāvēdams durvīs. Acīmredzot piepūle, ko prasīja uzkāpšana pa kāpnēm, neizmantojot liftu, viņu bija galīgi nokausējusi.
– Ej vien projām. Tiš, – noteica Penelope, runādama ar Vilu tā, it kā viņš būtu viens no ģimenes suņiem.
Nikola tikai saviebās. Viņa te nebija noteicēja, un tas viņu kaitināja.
Gaiss Vila un Nikolas starpā bija tik ledains, ka viņš būtu varējis atvēzēt dūri un to sadauzīt šķēpelēs.
– Labi, došu tev izvēles iespēju, – noteica Vils, priecādamies par sajūtu, ka viņam atkal ir zināma teikšana. – Es iešu projām bez rotaslietām, taču tiesas ceļā panākšu, lai pēc šķiršanās tu man maksātu alimentus; es tos dabūšu, tāpēc ka tu dzīvo savrupmājā, bet man nav nekā. Un es pieprasīšu arī daļu no tavas pensijas, tā ka mēs būsim saistīti uz mūžiem. Un es pieprasīšu pusi no mēbelēm – tāpēc, lūdzu, nepārdod tās. Atpakaļceļā es uzņemšu fotogrāfijas. Ja tu tās pārdosi, tad es pieprasīšu vērtību naudā, tāpēc ka arhīvā man vēl aizvien ir čeki. Un es uzsūtīšu tev kreditorus. Domāju, ka viņus ļoti ieinteresēs tavi ārzonas naudas krājumi, par kuru eksistenci es, tavuprāt, neko nenojautu. Bankas nav nekādas muļķes, Nikola. Viņi to redz katru dienu: pārus, kas izliekas, ka šķiras, lai viens no abiem varētu paslēpt kaudzi naudas. Es viņiem atzīšos, ka tāds bija mūsu sākotnējais plāns. Atvadies no saviem aktīviem, Nikola.
Vila pagriezās uz iešanu un lēnām devās prom, zinādams, ka viņu kuru katru brīdi pasauks atpakaļ. Trīs sekundes, un Nikola iebrēcās: – Pagaidi.
Viņa atrāva vaļā tualetes galdiņa atvilktni, izņēma no tās gliemežvāku kārbiņu un pastiepa to Vilam.
Viņš to paņēma no Nikolas, atvēra un pārbaudīja, vai viss ir savās vietās – izrādās, ka bija. Vils apvaldīja vēlmi aiz pieklājības pateikt paldies. Viņam nebija par ko pateikties Nikolai. Visa viņu laulība nozibēja Vilam gar acīm, kamēr Nikola uzmeta savas biezās, uzpumpētās lūpas, izrādīdama sašutumu par to, ka šoreiz viņai nav izdevies panākt savu. Viņa bija ņēmusi no Vila kopš pašas pirmās dienas, un, godīgi sakot, Vils labprāt bija devis, neko neprasot par to, un bija labi, tāpēc ka viņa nekad neko nedeva pretī. Tikai vienu dienu Vilam no viņas kaut kas bija patiesi vajadzīgs – laipns vārds, atbalsts, apskāviens todien, kad Viljamsas kundze bija izbeigusi sarunas ar viņu, taču Nikola nebija spējusi sniegt pat to.
Vils atkal pagriezās uz durvju pusi.
– Tad mēs esam norēķinājušies? Tu neko nepieprasīsi no manis tiesas ceļā? – Nikola sauca viņam aiz muguras.
Vils neatbildēja, attālinādamies no viņas un viņas vecākiem pa ceļam uz furgonu. Viņš piesprādzēja drošības jostu, noskatīdamies, kā viņa gultas baldahīns tiek pārnests no mēbeļu furgona, un pārsteidza pats sevi iesmiedamies. Viņam bija drēbes skapī, ēdiens ledusskapī, pāris tūkstoši skaidrā naudā paslēpti aiz paneļa vannas istabā un furgons ar veciem, mehāniski atveramiem logiem. Taču šajā brīdī, ar ģimenes rotaslietu kārbiņu rokās un apziņu, ka bijusī sieva pašlaik dusmās piecērt kāju uz trīs collas biezā ģimenes paklāja, viņš jutās gluži kā džungļu karalis. Nē, Vilam Lintonam vēl nekas nebija beidzies. Viņam vēl bija palicis pulveris, ko izšaut.
PIECPADSMITĀ NODAĻA
Karla bija izlietojusi septiņus mutautiņus līdz brīdim, kad Terēze nolika kafijas krūzi uz galdiņa savā priekšā.
– Labi, sāksim no paša sākuma, – viņa sacīja. – Neticami, ka tu man nepiezvanīji.
– Lai sabojātu tavas brīvdienas? Kura draudzene gan tā rīkotos? – Karla šņukstēja.
– Es dusmojos uz tevi, – noteica Terēze savā ļoti smalkajā izrunā, vicinādama roku, itin kā ar to pašu varētu aizgaiņāt aizkaitinājumu. – Taču tagad es esmu te, tāpēc izstāsti man. Visu. Neizlaid nevienu pašu sīkumu.
Karla sāka no sākuma: no brīža, kad Mārtins devās uz garāžu, lai ienestu mājā tualetes galdiņu, un Karla bija viņu atradusi garšļaukus izstiepušos uz grīdas, kad nāca palūkoties, kur viņš tik ilgi kavējas. Tad bija kārta ātrajai palīdzībai, slimnīcai, ārstam, kurš viņai pavēstīja, ka Mārtins ir pārcietis plašu infarktu un gandrīz uz galvošanu miris turpat uz vietas bez kādām ciešanām. Pēc tam bija bēres un Džūlija. Terēzes mute vērās aizvien platāka pie katra nākamā teikuma.
– Vai tu pārbaudīji tās sievietes stāstu? – viņa jautāja. – Tu taču uzreiz nepieņēmi, ka viss viņas teiktais ir patiesība?
– Viņas advokāts ir atsūtījis vēstuli.
– Ak tā. – Terēze uzsita ar plaukstu pa galdiņu. – Tādā gadījumā mums ir jāpārbauda gan viņa, gan arī viņas tā sauktais advokāts. Tas ir pirmais, kas mums ir jādara. Varbūt viņa sacerējusi to vēstuli pati. – Terēze izņēma no somiņas viedtālruni un uzkricelēja atgādinājuma zīmītes uz ekrāna. – Tev arī ir vajadzīgs advokāts. Varbūt viņa ir kaut kāda trakā. Vai tu viņai atdevi Mārtina pelnus?
– Vēl neesmu pēc tiem aizgājusi.
– Džontijs pazīst advokātu. Viņš atnāks pie tevis, ja tu negribi iet uz pilsētu. Kas ir ar apdrošināšanas polisēm?
– Es vēl neesmu tās sameklējusi.
– Nu tad ej un sameklē, – Terēze nokomandēja. – Mēs ar Džontiju tās apskatīsim un nokārtosim. Vai esi pārbaudījusi savu bankas kontu? Ja tā sieviete ir tā, par ko uzdodas, tad viņai varētu būt piekļuve Mārtina bankas kartei. Vari man neteikt – tu neesi pārbaudījusi. – Terēze novaidējās izsmalcinātā izmisumā. – Ej un sameklē polises.
Mīļā Terēze allaž bija tik patīkami pavēlnieciska: jau kopš brīža, kad Karla bija ar viņu iepazinusies pirms astoņpadsmit gadiem, kad viņas abas strādāja čaklo roku veikalu ķēdes reģionālajā birojā. Terēze, būdama desmit gadus vecāka par Karlu, strādāja par iepirkumu nodaļas vadītāju, un viņas abas bija lieliski sapratušās jau kopš pirmās dienas. Terēze bija vissmalkāk audzinātā būtne, kādu vien Karla bija pazinusi, taču tajā pašā laikā arī vislaipnākā. Viņu draudzība bija turpinājusies arī ārpus darba. Tagad Terēze bija daiļrunības mākslas pasniedzēja. Karla ienesa lādīti ar papīriem ēdamistabā, un Terēze sāka vilkt laukā dokumentus un nodalīt tos kaudzītēs ar vajadzīgajiem un nevajadzīgajiem.
– Mārtinam ir dzīvības apdrošināšanas polise, tas ir labi. O, un tā ir visai dāsna. Un tu esi vienīgā labuma guvēja, tāpēc mums ir jāpieprasa atlīdzība pēc iespējas ātrāk. Jādomā, ka tev ir miršanas apliecība?
– Tā ir lādītē, – Karla pamāja.
– Kur ir testaments? – Viņam tāda nebija.
– Draņķa būšana. Tikai krājkonts?
– Jā, taču tajā nekā daudz nav. Pērn viņš izņēma gandrīz visu naudu, lai samaksātu par jauno žogu.
– Viņš izmantoja jūsu abu krājkontu, lai gan pašam piederēja vesela bagātība? – Terēzes lūpa nicīgi izliecās, un tad viņa nomurmināja īsu lamuvārdu – ne pārāk klusi. – Labi. Kas ir ar māju? Kam tā pieder?
– Tā reģistrēta uz Mārtina vārda. Mēs to nereģistrējām par kopīpašumu,