– Tāds viņš ir, – Džontijs piekrita. – Tev nu gan bija jāiztur īsts murgs, mīļā. Tomēr mēs visu nokārtosim, neraizējies.
– Vai tu pilnīgi droši zini, ka negribi cīnīties? – apjautājās Terēze. Būdama rudmate, viņa necieta padošanos bez cīņas.
– Jā, – Karla atbildēja. – Patiešām.
Terēze sadzirdēja nogurumu draudzenes balsī un iekoda lūpā, lai necenstos pārliecināt Karlu par to, ka nevajag tā darīt. Nācās atzīt – Karla ir ļoti atšķirīga no viņas pašas, un nebija godīgi likt viņai darīt to, kas nebija draudzenes dabā: it īpaši tāpēc, ka Džontijs bija skaidri pavēstījis par Karlas izredzēm dabūt tikai mazumiņu apmaiņā pret milzīgiem rēķiniem par juristu pakalpojumiem. Jebkura uzvara šajā situācijā drīzāk līdzinātos Pirra uzvarai.
– Nu tad es palīdzīšu tev sakravāt mantas, – Terēze noteica.
– Paldies, taču nē. Es to izdarīšu viena pati, – Karla atbildēja. – Gribu pati pārcilāt visu līdz pēdējam. – Terēze jau atvēra muti, lai uzstātu, taču atkal to aizvēra, kad Džontijs uzmeta viņai pārmetošu skatienu. – Tu esi ļoti mīļa, Tesa, un paldies tev. Es ceru, ka tu sapratīsi.
– Jā, skaidrs, ka es saprotu, – Terēze pamāja. Un tā arī bija.
– Nu, ir arī dažas labas ziņas, – iesāka Džontijs, izceldams no kārbas vairākas nūdeles. – Mārtins ir izvēlējies ideālu brīdi, kad nomirt, lai dāvātu tev šo izdevību.
– Džontij, es tevi lūdzu, – Terēze iesaucās.
– Kuš, mana mīļā. Tā, Karla, viens no maniem klientiem ir spiests atbrīvoties no sava īpašuma steidzamā kārtā. Tā ir jauka, neliela mājiņa, lai arī mazliet ekscentriski iekārtota. Arhitekts droši vien bija kaut ko salietojies, to projektējot. Tāpat tai noderētu kāda krāsas kārta un kosmētisks remonts. Vienu mājas daļu viņš padarīja par omītes dzīvokli savai mātei, kura diemžēl tā arī nepaguva tur ievākties. Māja ir lēta, un, ja tu to nopirksi, tad varēsi izīrēt nodalīto dzīvokli un nopelnīt zināmus ienākumus, lai ar to palīdzību iztiktu.
– Atsevišķs dzīvoklis? Tas izklausās dārgi.
– Tu jutīsies pārsteigta.
– Kur tas atrodas?
– Litlkipingā. Pa Moltstonas ceļu.
– Es zinu to rajonu. Tur ir jauki. – Tas bija ļoti tuvu jaukajai kafejnīcai, kurā Karla šodien bija iegriezusies.
– Mazliet patālu no pilsētas, taču viņš grib to pārdot ātri. Tu kā potenciāla pircēja, kura maksā skaidrā naudā, būsi viņa sapņa iemiesojums.
– Pircēja, kas maksā skaidrā naudā? – Karla iesmējās.
– Mārtina dzīvības apdrošināšanas polise ar uzviju segs mājas iegādes izdevumus. Piedevām tev paliks kādi desmit tūkstoši, – sacīja Džontijs. – Izklausās daudz, lai gan mūsdienās ar tādu summu nekur tālu nevar tikt. Taču tu uzreiz būsi tikusi pie mājas.
Karlas roka sastinga virs grauzdiņa ar garneli. – Ko?
– Tā ir patiesība. Mēs ar Frediju pārbaudījām ciparus. Ilgtermiņā tas tev būs izdevīgāk par īri, un tu pilnīgi noteikti nedabūsi hipotekāro kredītu, tāpēc ka esi bez darba. Bankas šobrīd kredītus neizsniedz. Vecie labie laiki, kad tos varēja dabūt bez pūlēm, ir pagājuši.
Kādu brīdi Karla sēdēja, cenzdamās sagremot dzirdēto, un tad novicināja roku gaisā.
– Piedod, Džontij. Vai vari to atkārtot vēlreiz?
– Runājot vienkāršiem vārdiem, – Džontijs ierunājās savā piesmakušajā, taču pacietīgajā balsī, – jūs noformējāt Mārtina dzīvības apdrošināšanas polisi, un to, kurš jums to pārdeva, vajadzētu iepliķēt. Ja Mārtins būtu nodzīvojis līdz sešdesmit piecu gadu vecumam, polise būtu izbeigusies, un tu nedabūtu neko. Un jūs par to maksājāt pārāk lielu ikmēneša maksājumu. Ļoti slikts ieteikums. Tomēr, – viņš apklusa, lai pārliecinātos, vai Karla seko līdzi viņa domu gaitai, – Mārtins nomira, kamēr polise vēl aizvien bija spēkā, un tas nozīmē, ka tev pienākas aptuveni divsimt tūkstoši mārciņu.
Par atbildi Karla spēja vienīgi izdvest: – Žēlīgais dievs.
– Nu, es negrasos tev ieteikt, ko iesākt ar šo naudu. Es saku tikai to, ka tu vari noīrēt māju un izmest naudu vējā, vai arī vari to nopirkt un zināmā mērā nodrošināties. Un man padomā ir viena tāda, kas ir vērta daudz vairāk, nekā par to prasa. Turklāt tā tev nodrošinās arī papildu ienākumus.
Karla bija palikusi bez valodas. Doma par to, ka viņa varētu tikt pie mājas vienā mirklī, vienkārši nebija aptverama.
– Un tu zini, ka Džontijs nemēģina tev iesmērēt kaut kādu vecu māju, – sacīja Terēze.
– Skaidrs, ka es to zinu, Terēze, – noteica Karla, noklakšķinot mēli. Tāda doma viņai nemūžam nebūtu ienākusi prātā. Viņa uzticējās Džontijam bez vārda runas.
– Tev ir jāizvāc no mājas viss vērtīgais un jāatstāj pārējais viņa sievai, lai viņa tiek ar to galā. – Terēze vairs negribēja saukt Mārtinu vārdā.
– eBay var ļoti izdevīgi pārdot lielākas mantas, – Džontijs iestarpināja.
Karla iesmējās. – Vai tu esi redzējis mūsu mēbeles, Džontij? Kurš gan tādas pirks? – Viņa novicināja roku, norādot uz istabu. Tik daudzas mantas prasījās pēc nomainīšanas jau gadiem ilgi: vislētākais iespējamais pusdienu galds, pie kura viņi sēdēja, bija iegādāts kā pagaidu variants, viņiem ievācoties mājā, bet virtuves galdiņu Mārtins bija mantojis kopā ar to. Dzīvojamajā istabā dīvāns vidū bija gandrīz pārlūzis, un televizors bija tik vecs, ka izrādījās izgudrots vēl pirms pikseļiem. Un Karla pilnīgi noteikti negrasījās ņemt sev līdzi gultu. Tā bija pirmā lieta, ko viņa gatavojās nopirkt pēc pārvākšanās.
– Labi, pirms tu esi sākusi kalt savus bēgšanas plānus, es atbraukšu pēc tevis tieši pulksten astoņos no rīta un aizvedīšu tevi uz Litlkipingu apskatīt māju. Ja tev tā patiks, es varu uzrakstīt īsu nomas līgumu, lai tu varētu tajā ievākties, kamēr ilgs pirkšanas procedūra – domāju, ka ar mēnesi pietiktu. Esmu pārliecināts, ka varēšu pierunāt savu klientu piekrist nomai par sviestmaizes cenu.
Karla mirkšķināja acis, lai aizturētu asaras, kas strauji sariesās acīs. Ko gan viņa iesāktu bez Džontija un Terēzes palīdzības? Kā viņa tiktu galā, ja tie abi patiešām dzīvotu otrā pasaules malā? Nu, kaut kā jau tiktu: nekas cits neatliktu. Viņa bija iemesta jaunā dzīves posmā un varēja vai nu pretoties, vai sveikt to ar atplestām rokām. Vajadzēja sekot Patas Morisones padomam, atstāt visu pagātnē un dzīvot tālāk. Karla pielika pie lūpām dārzeņu rullīti un sajuta, kā pamazām sāk atgriezties ēstgribas paliekas.
DIVDESMITĀ NODAĻA
Pat tagad, pēc visiem šiem gadiem Šons vēl aizvien pamodās nakts vidū, iztēlodamies, ka atkal ir atgriezies tajā mājā, gultā, sildīdamies līdzās māsai vai brālim – viņš nevarēja atcerēties, kuram, – un piekļāvās tam, dzirdot, kā ārpusē tiek vicinātas dūres. Skanēja kliedzieni. Soļi dunēja uz kailajām koka kāpnēm, iedegās gaisma. Viņš sajuta aukstumu, kad tika izrauts no gultas un apskauts ar rokām, kas nedāvāja nekādu mierinājumu. Viņam aiz muguras kāds no pārējiem bērniem protestēja. – Laid mani vaļā. – Zīdainis