– Nē. Viņa var dabūt visu. Man vienalga. Patiešām vienalga.
– Nu, tev ir laimējies ar to, ka man nav vienalga, – Terēze nosprauslojās. – Un tagad, lūdzu, ieslēdz tējkannu. Mana kafija ir atdzisusi, un es nespēju koncentrēties bez karsta dzēriena. Likšu, lai Džontijs ķeras tam visam klāt, tiklīdz būšu atgriezusies mājās.
Džontijs Penants bija nekustamo īpašumu aģents ar milzīgu kontaktpersonu datubāzi un zināšanām, kas tālu pārsniedza darba vajadzības. Viņš zināja par likumiem vairāk nekā dažs labs advokāts, par cipariem vairāk nekā vairums grāmatvežu un vairāk par visu citu, nekā vienas sezonas erudīcijas šovu dalībnieki, kopā ņemti.
– Kā gāja Jaunzēlandē? – apjautājās Karla, gaidīdama, kad uzvārīsies ūdens.
– Labi. Par to mēs parunāsim vēlāk, – Terēze lietišķi noteica.
– Jūs pārcelsieties uz turieni, ja? – Karla apjautājās, cenzdamās runāt mierīgi.
– Nezinu.
– Mele.
Terēze pārtrauca rakņāties pa papīru žūksni. – Es neatstāšu tevi brīdī, kad esmu tev vajadzīga, – viņa noteica, norīdama kaklā sakāpušo kamolu. – Mēs vēl neesam izlēmuši, ko darīt.
– Es teiktu, ka jūs esat divi stulbeņi, ja paliksiet šeit, kamēr jūsu dēlam dzimst bērns.
– Nu labi, – Terēze noteica drūmā rezignācijā. – Jā, mēs brauksim turp. Taču tas būs pēc ilgāka ilga. Tagad velc laukā visus cepumus, kas tev ir. Man vajag ogļhidrātus, lai koncentrētos.
Terēze pacēla skatienu un uzsmaidīja draudzenei, kura sniedzās pēc cepumu kārbas skapītī. Kā gan Mārtins varēja to nodarīt jaukajai Karlai? Viņam būtu vajadzējis raidīt pateicības lūgšanas Dievam, nevis ielaisties dēkās. Terēzei Mārtins nekad nebija īpaši paticis. Izskata ziņā viņš nebija nekāds labais ķēriens, turklāt bija ļoti nesabiedrisks un tik tikko nomurmināja labdienu, ja Terēze kādreiz iegriezās pie viņiem nedēļas nogalē. Viņa allaž bija uzskatījusi – Karla ir par labu Mārtinam. Karla domātu tāpat, ja viņa redzētu sevi ar manām acīm, Terēze domāja. Karla uzskatīja sevi par ļoti parastu un mazliet apvēlušos, un Terēzei bija aizdomas, ka Mārtins mudināja viņu tā justies. Viņa neapzinājās, ka ir skaista sieviete ar milzīgām šokolādes brūnām acīm, gariem, bieziem itālietes matiem, lielu, juteklisku muti un vaigu kauliem, ar kuriem varētu sagriezt stiklus. Runājot par viņas balsi, kas bija piesmakusi un maiga, Terēze neskaitāmas reizes bija draudzenei teikusi, ka viņai vajadzētu strādāt uzņēmumā, kas piedāvā seksu pa telefonu.
Karla pagatavoja svaigu kafiju un uzlika uz šķīvja cepumus. Šī Mārtina un Džūlijas savārītā putra nekur nebija pazudusi, taču ar Terēzi un Džontiju palīgos viņa spēja saskatīt kādu gaismas staru ļoti garā tuneļa galā.
SEŠPADSMITĀ NODAĻA
Šerija otrdien atkal devās uz Mollijas māju, šoreiz paķērusi līdzi divus kūkas gabalus ķieģeļa lielumā. Mollijai būtu vajadzīgs gads, lai apēstu savējo, un viņa būtu tikusi pie diabēta, iedabūjot iekšā puscollu biezo, no ķēpīga cukura veidoto virsas rotājuma kārtu. Viņa norija mazu kriksīti, cenzdamās neaizrīties, un noteica, ka apēdīšot pārējo vēlāk pie tējas.
– Ak, pāris nedēļas tu mani neredzēsi, – Šerija ierunājās, izbārstot no mutes kūkas drupatas. – Mēs ar Gremu dosimies uz savu villu. Īsti nezinu, kad atgriezīsimies, bet mēs tev, protams, piezvanīsim.
– Ak, cik jauki, – noteica Mollija, piebilzdama “jums”, taču domādama “man”.
– Jā, Grems grib mazliet atpūsties. Viņš par daudz nostrādājas. Mums abiem ir vajadzīga saule un grieķu gaļas sautējums. Vai tur vēl ir tēja, dārgā? Kūka padara manu rīkli trakoti sausu.
Mollija piepildīja Šerijas tasi, gaidīdama, kad viņa reiz aizies. Viņa bija pieminējusi “Rudens klēti” divas reizes kopš ienākšanas pa durvīm. Nākammēnes tur bija paredzēta atvērto durvju diena un pēcpusdienas tēja, un nupat uz turieni bija pārcēlusies kādas vietējās slavenības tante. Mollijai gribējās pateikt Šerijai, ka viņa ir pilnībā pārliecināta un pārcelsies uz “Rudens klēti”, cik drīz vien iespējams, taču bažījās par to, ka Šerija būs sakravājusi vīramātes somas, pirms vēl Mollija būs paguvusi atzīties, ka tas bijis joks.
Mollija ievēroja, ka, aizejot uz tualeti, Šerija bija paņēmusi līdzi savu ietilpīgo rokassomu. Mollija skaidri sadzirdēja grīdas dēļu čīkstoņu trešajā guļamistabā, kamēr tur atradās Šerija, taču neuzdrošinājās viņai neko par to jautāt. Turklāt Mollijai bija bail stāstīt Mārgaretai par to, ka Šerija ošņājas pa viņas māju, jo viņa zināja, ka māsa uzreiz metīsies izteikt apsūdzības, kas izraisīs dažādas nepatikšanas. Viņa paredzēja, ka Šerija metīsies prom un pierunās Greiemu vairs nekad nesatikties ar māti.
Visbeidzot Šerija paziņoja, ka viņai ir laiks doties projām. Viņai bija vajadzīgs jauns koferis, un viņa grasījās aizbraukt uz pilsētu, uz Argos veikalu. Skats, kā Šerijas automašīna atpakaļgaitā sāk virzīties uz šosejas pusi, bija saldāks par ledusskapī noglabāto kūku, kuru Mollija nu varēja droši izmest atkritumos. Mājot atvadas, Mollija iedomājās, cik tas ir savādi, ka Šerija atzinusies savā nolūkā braukt uz Argos. Reiz viņa bija teikusi vīramātei, ka pērkot tikai Louis Vuitton ceļasomas.
Šodien Mollijai bija šis tas darāms. Viņa gribēja aizbraukt līdz Holmfērtai un sameklēt piemērotu kāzu gadadienas dāvanu Brendivainiem. Tur bija burvīgs veikals, kurā tirgoja kruīzu apģērbus: smokingus, garās vakarkleitas, bižutēriju, apmetņus un tamlīdzīgi. Beidzot bija pienākusi vasara. Ziema ilgi nevēlējās atkāpties, taču saule kompensēja zaudēto laiku, spīdot, cik jaudas, un brauciens bija ļoti patīkams.
Kruīzu apģērbu veikalā Mollija atrada Mārgaretai skaistu tumšzilu šalli, kas bija apdarināta ar spalvām – zilā bija māsas mīļākā krāsa –, un pieskaņotu tauriņu un smokinga jostu Bernardam. Ar ceļojumu aģenta palīdzību viņa jau bija pasūtījusi kajītē šampanieti un šokolādes konfektes, un ziedus, un citus labumus īstajā kāzu gadadienā. Mollija nožēloja, ka nebrauc abiem līdzi. Viņa allaž bija gribējusi doties kruīzā, taču Brendivaini līdz šim nebija atbalstījuši šo vēlmi. Mollija zināja, ka briesmīgi ilgosies pēc māsas; viņa gan negrasījās to atzīt un sabojāt abiem visu prieku. Mollija apņēmās tos pavadīt ceļā nedēļas nogalē ar priecīgu smaidu.
Holmfērtā bija daudz jauku veikaliņu: kafejnīciņas, grāmatu antikvariāti, dāvanu veikali, senlietu tirgotavas un akvareļu mākslinieces Ešlijas Džeksones galerija. Mārgaretai un Bernardam dzīvojamajā istabā bija Džeksones gleznas oriģināls: drūma purva ainava, apmākušās debesis, kas draud ar lietavām kalnainajai, vēju appūstajai zemei. Tā bija gaumīga un skaista. Mollijai tā tik ļoti patika, ka Brendivaini viņai bija uzdāvinājuši nelielu gleznas kopiju viņas pašas guļamistabai, un pati māksliniece bija to pašrocīgi parakstījusi un laipni pievienojusi apsveikumu: “Daudz laimes 65. dzimšanas dienā, Mollij”. Mollija uzkāpa kalnā līdz galerijai, lai apskatītu skatlogā izliktās gleznas, un tad šķērsoja ielu, lai apmeklētu Mūru senlietu veikaliņu, kurā bija pavadījusi daudz laika. Tajā bija izliktas vecas rakstāmmašīnas, izkaptis, grāmatas un krēsli, lai gan stikla vitrīnās pie sienām atradās smalkākas lietas: porcelāns, senatnīgas cepumu kārbas, stikla vāzes, agrāko laiku rotaļlietas. Augšstāvā bija vēl daudz kas tādā garā. Patīkami apskatīt, taču nekā tāda, ko viņa vēlētos nopirkt. Mollija jau grasījās doties atpakaļ uz kāpņu pusi, kad vienas vitrīnas apakšējā plauktā līdzās truša izbāzenim