Nikola bija pratusies un atstājusi viņam divguļamo gultu rezerves guļamistabā – ar visu gultasveļu. Vienu vannas dvieli, vienu tasīti, vienu šķīvi, vienu nazi, vienu dakšiņu un vienu karotīti. Vēl viņa bija atstājusi tējkannu un skapīšos esošo pārtiku, un iebūvējamo ledusskapi, trauku mazgājamo mašīnu un veļas mašīnu. Taču tas, ko viņš nespēja – un negrasījās – sagremot, bija viņa atvērtais seifs laulāto guļamistabā. Ieskatoties tajā, izrādījās, ka ir pazudis ne vien Tag Heuer pulkstenis, kuru Nikola viņam bija uzdāvinājusi Ziemassvētkos – tas nebija nekāds pārsteigums –, bet arī mazā gliemežvāku lādīte, kurā Vils glabāja savas mātes laulības un saderināšanās gredzenus, tēva laulību riņķi un māsas pilngadības gredzenu ar smaragdu, kuru vecāki bija viņai uzdāvinājuši divus mēnešus pirms tam, kad māsa nomira no leikēmijas.
Jau ilgāku laiku Vils nebija juties tik saniknots. Viņš bija izgrūdis dažus lamuvārdus, kad uzņēmums “Jorkšīras mūra mājas” bija solījis nekavējoties nosūtīt bankas pārskaitījumu, kas būtu glābis viņa firmu, taču neturēja solījumu, tāpēc nauda tā arī neparādījās viņa kontā, iedzenot pēdējo naglu Vila finanšu zārkā; taču dusmas, kas kūsāja viņa dzīslās tagad, bija cita līmeņa niknums. Viņš paņēma vecā furgona atslēgas un izmetās ārā no gandrīz tukšās mājas; viņu dzina uz priekšu tīrs, absolūts niknums.
Nikolas vecāki dzīvoja vienā no ļoti greznajām mājām aiz Bārnslijas parka. “Ainavas” lepojās ar garu, privātu piebraucamo ceļu, kuru ik pēc desmit jardiem ieskāva romantiskas akmens statujas bez rokām. Vils pašāvās tām garām neskatoties. Viņš cerēja, ka Bārnabijs Vitlovs neuzrīdīs viņam suņus – vai, kas būtu vēl ļaunāk, savu sievu Penelopi, pirms Vils būs ticis klāt Nikolai. No otras puses, savā pašreizējā stāvoklī viņš būtu varējis tikt galā ar viņiem visiem: ar sievu, viņas vecākiem, dobermaņiem un visiem pārējiem.
Lielajā, bruģētajā laukumā pie mājas bija novietoti divi piegādes furgoni, un vīri nesa Vila mēbeles, lai sakrautu tās vienā no saimniecības ēkām. Vils nospieda bremzes, kas nočīkstēja gluži kā pārbijusies pele. Druknais Bārnabijs Vitlovs iznāca ārā, tiklīdz bija pamanījis znotu izlecam no vecā, baltā furgona. Viņš atvēra muti, lai kaut ko teiktu, taču Vils pasteidzās pirmais.
– Kur viņa ir?
– Ja tu runā par Nikolu, tad viņas nav mājās…
Vils jau bija pamanījis Nikolas sporta automašīnu novietotu atvērtajā garāžā. Viņa nekur negāja kājām, tāpēc viņš zināja, ka, visticamāk, sieva atradās mājā.
– Ja vien tu nevēlies izrādi visu strādnieku priekšā, Bārnabij, ierosinu viņu pasaukt.
Penelope Vitlova iznāca ārā pa durvīm, atglauzdama savus tēraudpelēkos matus no sejas un izskatīdamās lietišķa.
– Es zvanīšu policijai, – viņa noteica, vicinādama savas garās, kaulainās rokas.
– Jā gan, dari tā, Penelope, – noteica Vils, atrotīdams piedurknes un sagatavodamies cīņai. – Taču viņi neaizvedīs projām mani. Tā būs jūsu dārgā meitiņa.
Bārnabijs saprata, ka strādnieki to visu dzird.
– Ej iekšā, – viņš noskaldīja. – Penelope, ej un pasauc Nikolu. Nodarīsim to visu diskrētāk.
– Pateicos, – noteica Vils un devās iekšā, nostādamies viņu plašajā vestibilā lielo kāpņu pakājē, tāpēc ka neviens neaicināja viņu uz viesistabu, apsēsties un iedzert tēju. Bārnabijs nepacietīgi soļoja apkārt, salicis rokas uz muguras, kamēr Penelope rikšoja augšup. Vils nekad nebija labi sapraties ar sievas vecākiem. Varbūt Vitlovi apbrīnoja viņa bankas kontu, bet ne viņu pašu. Vils nebija viņu “tips”. Viņam piemita “prasta izruna, kas atgādināja par to provinciālo dienvidu ziepju operu”, un viņš nekad netiktu pieņemts Vitlovu aprindās. Vils nebija mantojis naudu kā viņi: viņš bija nostrādājies ar līku muguru, lai pie tās tiktu. Viņš bija tikai prasts tirgotājs, kurš bija kļuvis bagāts, un kā tādam viņam nepiemita nekāds smalkums. Viņš nāca no nabadzīgas Īstendas strādnieku šķiras. Viņa māte un tēvs bija laipni un jauki cilvēki, taču pastāvīgi bija cīnījušies ar naudas trūkumu pēc tam, kad tēvam tika atklāta plaušu kaite un viņš vairs nevarēja strādāt. Vils bija vēlējies sasniegt ko vairāk sev un savai ģimenei un bija strādājis, tiklīdz bija pietiekoši liels, lai dabūtu darbu. Viņš bija pakalpojis kaimiņiem, strādājis tirgū, rāvies pie Džimija Makintoša, viena no labākajiem apkaimes būvniekiem, kurš ātri vien bija sapratis, ka viņa sestdienas palīgs prot rāpties pa jumtiem kā pērtiķēns. Vils bija gudrs, taču ienīda skolu tikpat lielā mērā, kādā viņam patika strādāt pie Džimija, kurš oficiāli pieņēma Vilu par savu mācekli, tiklīdz puikam apritēja sešpadsmit gadu. Vils nopirka saviem vecākiem un māsai kotedžu pie jūras vēl pirms savas divdesmit pirmās dzimšanas dienas. Divdesmit piecu gadu vecumā viņš bija kļuvis par bāreni, pārcēlies uz ziemeļiem un atvēris pats savu jumtu konstrukciju uzņēmumu. Tomēr viņa nauda tādiem cilvēkiem kā Vitloviem nekad nebūtu likusies pietiekoši tīra. Tā bija notraipīta ar sviedriem un sarepējušām plaukstām, un darbu.
Pēc piecām minūtēm Nikola vēl aizvien nebija parādījusies. – Labāk pasaki, lai viņa pasteidzas, – Vils norūca. – Es sāku zaudēt pacietību.
– Pagaidi vien, – Bārnabijs atcirta, uz brīdi pārtraukdams savu visai kaitinošo soļošanu.
– Esmu gaidījis pietiekoši ilgi, – atbildēja Vils un, pastūmis malā sievastēvu, sāka lēkt pāri diviem kāpņu pakāpieniem uzreiz, neklausoties Bārnabija iebildumos. Viņš pareizi pieņēma, ka Nikola būs savā vecajā istabā. Vils iebrāzās iekšā pa durvīm, liekot Nikolas mātei, kura atradās turpat, salēkties, taču pati Nikola pilnīgi savaldīgi sēdēja pie tualetes galdiņa un taisnoja savus pieaudzētos matus. Viņa nepagriezās, tikai palūkojās uz Vilu spogulī un turpināja ar zelta matu šķērēm taisnot kādai nabaga krievu meitenei nogrieztās cirtas.
– Man jau likās, ka tu uzradīsies, – viņa noteica.
– Tādā gadījumā tev ir licies pareizi, – viņš atbildēja.
– Mammu, atstāj mūs uz pāris minūtēm, labi? – Nikola palūdza.
– Es neatstāšu tevi vienu ar šo maniaku, – Penelope nosprauslājās.
– Ar maniaku? – Vila uzacis pašāvās augšā. – Varu apgalvot, ka es aiziešu ļoti ātri, tiklīdz būšu dabūjis to, kā dēļ esmu atnācis, un es dabūšu to, kā dēļ esmu atnācis.
– Un tas būtu? – apjautājās Nikola, izslēgdama taisnotāju un novietodama to uz tualetes galdiņa.
– Manas ģimenes dārglietas, kuras tu izņēmi no seifa. Tu vari paturēt dīvānu, gultu, visas tās sasodītās sudraba dakšiņas, pulksteni, kuru tu man uzdāvināji, taču tu nedabūsi tās rotas.
– Nezinu, kur es tās noliku, – Nikola paraustīja plecus, beidzot