Tējnīca patiešām atradās uz stūra, un tās durvis ieskāva raibu puķu podi. Jau no ārpuses varēja spriest par to, kā izskatīsies iekšā kafejnīcā, un Karlai izrādījās taisnība – tā bija skaista un šika, un ļoti aicinoša. Telpas dziļumā atradās vecmodīga lete ar kūkām zem stikla kupoliem un – ak mans dievs! – stikla vitrīnās bija saliktas visfantastiskākās lietas, kas saistījās ar grāmatām.
Kāda vecāka dāma bija vienīgā kliente un apsveicinādamās uzsmaidīja. Aiz letes stāvēja sīka sieviete ar spurainiem matiem. Karla iedomājās, ka viņa atgādina laumiņu ar savu priecīgo seju un mandeļveida acīm.
– Lūdzu, sēdieties. Ēdienkartes ir uz galda, – viņa uzsauca.
Ir nu gan savāda sajūta, Karla nodomāja, sniegdamās pēc ēdienkartes. Viņa sajuta, kā spriedze, kas bija satvērusi viņas plecus kā ērgļa nagos, atlaidās, it kā būtu nobijusies no kūkām.
Mollija ielēja tēju. Viņa uzreiz sajutās labāk pēc jaukas sarunas un dažiem kumosiem plāceņa. Tas bija daudz gardāks par Šerijas nestajiem briesmīgajiem saldumiem. Mollija apņēmās te atgriezties tad, kad Mārgareta būs devusies kruīzā, un nopirkt kaut ko no vitrīnās redzamā, lai aizgaiņātu garlaicību. Šeit valdīja patīkama atmosfēra, un veikaliņa īpašniece piederēja pie cilvēkiem ar “smejošām acīm”, kā viņus raksturoja Brendivainu mamma. Ikviens varēja neīsti pasmaidīt ar lūpām, taču ne ar acīm. Mollija lēsa, ka tējnīcas saimniecei varēja būt apmēram trīsdesmit pieci gadi, spriežot pēc sīkajām krunciņām acu kaktiņos. Ar saviem spurainajiem brūnajiem matiem un mazo, uzrauto deguntiņu viņa atgādināja Mollijai laumiņu. Draudzīgu laumiņu. Un laumiņas plācenis un tēja brīnumainā kārtā bija atbrīvojuši Molliju no galvassāpēm.
– Šodien ir silts laiks, vai ne? – viņa sacīja tumšmatainajai dāmai pie blakus galdiņa. Mollija gaidīja, ka viņa atbildēs ar itāļu akcentu, taču sieviete izrādījās vietējā.
– Ļoti silts. Mums vajadzētu sauļoties, nevis sēdēt kafejnīcā.
– Patiešām, vajadzētu gan.
Karla pasūtīja kafiju ar pienu un gabalu šokolādes tortes. – Es biju Holmfērtā, – sacīja Mollija. – Nebūtu neko uzzinājusi par šī kafejnīcas eksistenci, ja nebūtu braukusi garām.
– Ar mani bija tāpat, – sacīja Karla. – Nupat atgriežos no Penistonas.
Durvju zvaniņš nošķindēja, un ienāca Singha kungs. Viņš likās priecīgs par to, ka Lenijai ir klienti.
– Izskatās, ka tavas otrdienu atlaides ir iedarbojušās, – viņš sacīja.
Lenija bija dzirdējusi dāmas ieminamies par to, ka abas ir iegriezušās kafejnīcā nejauši garāmbraucot, un tomēr viņa pamāja.
– Šodien ir Čārlza Dikensa otrdiena, – viņa tam sacīja.
– Es zinu. Redzēju plakātu skatlogā. Domāju, ka ņemšu zemeņu kūku, – sacīja Singha kungs, saberzēdams plaukstas un uzsmaidīdams abām dāmām.
– Tā nav zemeņu kūka, tā ir Olivera Tvista kūka, jums jau nu gan to vajadzētu zināt, – Lenija noteica, maigi viņu sarādama.
– Ak tā, – noteica Singha kungs. – Un kāda garša piemīt Olivera Tvista kūkai?
– Zemeņu, – Lenija pasmaidīja, un Singha kungs iesmējās. Viņa smiekli bija tik lipīgi, ka arī Karla un Mollija klusītēm nosmaidīja.
– Ļoti labi, ļoti labi, – noteica Singha kungs. – Tādā gadījumā, lūdzu, tēju un Olivera Tvista kūku, Lenij. – Un viņš apsēdās pie viena no brīvajiem galdiņiem.
“Es noteikti te atgriezīšos,” nodomāja Mollija un Karla, dodoties projām. Mazajai kafejnīcai un tās draudzīgajai īpašniecei piemita kas tāds, kas lika viņām aizmirst savas raizes. Tā bija īslaicīga maģija, taču viņas cerēja, ka tā varētu iedarboties vēlreiz.
DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA
Terēze un Džontijs ieradās Karlas mājā ar līdzņemamajiem ķīniešu ēdieniem un divām sarkanvīna pudelēm. Jaukais Džontijs, garākais un gudrākais vīrietis, kādu viņa pazina, apķēra Karlu īstā lāča tvērienā. Kad viņš to palaida vaļā, Terēze jau bija izņēmusi šķīvjus, kas sildījās cepeškrāsnī.
– Aiziet, kamēr vēl silts. Esmu izbadējusies kā vilks, tāpēc varam aprunāties, kamēr ēdīsim. Džontij, ielej, lūdzu, vīnu, mīlulīt.
– Jā, nē-raizējies. Es visu noo-kārtošu.
Džontija izruna bija tikpat stiepta, cik Terēzes – aprauta. – Neliec man daudz ēdamā, es neesmu izsalkusi, – sacīja Karla.
– Tu ēdīsi to, kas tev tiek dots, – Terēze bargi noteica.
– Tev būs vajadzīgs viss spēks, ko vien varēsi savākt.
– Tas izklausās biedējoši, – Karla atbildēja.
– Mēs nerunāsim caur puķēm, – noteica Terēze, noraudama vāku traukam, kurā atradās cepti rīsi ar olu. – Varētu būt arī labāk. Mēs ar Džontiju izskatījām visus papīrus.
– Aprunājos par tevi ar Frediju. Viņš tev ir nosūtījis oficiālu vēstuli, kurā viss ir izklāstīts, – sacīja Džontijs, noskrūvēdams pirmās sarkanvīna pudeles korķi. – Man jāteic, ka viņš ir sasodīti labs advokāts. Tas nekas, ka es runāju ar viņu tavā vārdā? – viņš apjautājās.
– Bez šaubām, – Karla atbildēja. – Jūtos pateicīga par jebkādu palīdzību, kādu varat man sniegt, un es zinu, ka tu rīkosies manās interesēs.
Džontijs atbīdīja savas brilles zelta ietvarā tālāk uz deguna.
– Sēdies, – nokomandēja Terēze, iespiezdama dakšiņu Karlai rokā, it kā viņai būtu pieci gadi.
– Džūlija ir Mārtina oficiālā sieva, tas atbilst patiesībai, – iesāka Džontijs. – Tomēr mēs tik un tā varētu pieprasīt kaut ko no mantas saskaņā ar tūkstoš deviņi simti septiņdesmit piektā gada mantojuma likumu, ja tu varēsi pierādīt, ka viņš tevi uzturēja pirms nāves. Kad tevi atlaida no darba?
– Apmēram mēnesi pirms Mārtina nāves.
– Hmm… – Džontijs atbildēja, uzdurdams uz dakšiņas sēni. – Nu, esmu pilnīgi pārliecināts, ka tev pastāv iespēja paturēt šo māju, vismaz līdz brīdim, kad tiks izšķirtas tevis izvirzītās prasības.
– Es to nevēlos, – Karla atbildēja. Patas Morisones vārdi par sākšanu no jauna tā arī nebija izgājuši viņai no prāta. – Es gribu izvākties no šīs mājas. Galu galā es tāpat beigās zaudēšu visu. Džūlija Praida pati man pateica, ka viņu nauda bijusi uz viņas vārda, un es esmu pārliecināta, ka viņa varēs pierādīt Mārtina nodomu mani pamest. Viņa gaida Mārtina bērnu. Man nav ne naudas, ne enerģijas, lai uzsāktu cīņu. Negribu iekļūt avīzēs kā sensacionāla stāsta varone, es gribu, lai tas viss tiktu atrisināts paklusām.
– Nerunā blēņas, mīļā, – atbildēja Terēze,