– Vai varat atcerēties, kā viņš izskatījās? Vai tas bija vīrietis vai sieviete? Kad tas notika? – Veikala īpašnieks paraustīja plecus. – Piedošanu, es to neatceros, pie mums nāk daudz cilvēku. Man šķiet, ka tas notika pirms kāda mēneša. – Viņš pakasīja galvu. – Varbūt arī vairāk. Vai varbūt pirms pāris nedēļām?
– Pateicos, – Mollija noteica, pasniegdama statueti viņam atpakaļ. – Man piederēja tāda pati, taču es to pazaudēju.
Veikala īpašnieks strauji ievilka elpu. – Tas bijis dārgs zaudējums. Es jūsu vietā labi pameklētu.
– Jā, jā, tā arī darīšu, – sacīja Mollija. Viņa nevarēja atļauties šo statueti par tādu cenu. Mollija nevarēja pierādīt, ka tā pieder viņai, un, ja tā bija, tad kādā veidā gan tā bija nonākusi Holmfērtā? Dīvainākais bija tas, ka Mollija zināja: tā ir viņas statuete. Tomēr viņa to nespēja izskaidrot, un tas likās biedējoši.
SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA
Šodien kafejnīcā bija Čārlza Dikensa otrdiena. Pēdējā apmeklējuma reizē Singha kungs bija nosaucis viņas šokolādes un brendija kūku par “šokolādes un Brendona” kūku pēc sarunas par Džeinu Ostinu, un tas bija uzvedinājis Leniju uz domu, ka otrdienām vajadzētu būt tematiskām, turklāt viņa varētu piemērot desmit procentu atlaidi konkrētām preču grupām. Visiem vitrīnās esošajiem objektiem, kam bija kāds sakars ar autoru, tika piešķirta atlaide, un viņai bija īpašas kūkas – Olivera Tvista zemeņu un krēma kūka un “Lielo cerību” vijolīšu un tumšās šokolādes kūka. Viņa nupat bija pielīmējusi pie sienas plakātu, kas reklamēja autoriem veltītās dienas, kad ieskanējās durvju zvaniņš, pavēstot par klienta ierašanos. Lenija pagriezās un ieraudzīja sīku vecāku kundzi, trauslu kā niedrīti, taču ļoti eleganti ģērbušos un ar skaistiem sniegbaltiem matiem, kas bija aizmugurē ieveidoti glītās ondulācijās. Viņa izskatījās mazliet apjukusi.
– Kā varu jums palīdzēt? – Lenija apjautājās.
– Vai jūsu tējnīca ir vaļā? – Mollija prasīja.
– Noteikti, – Lenija pasmaidīja. – Sēdieties. Ēdienkarte ir uz galdiņa.
– Pateicos. – Mollija apsēdās tuvākajā krēslā ar sirdsveida atzveltni un pasniedzās pēc ēdienkartes, kas bija iesprausta starp grāmatu formā izveidotiem māla trauciņiem sālim un pipariem. Piedāvājumā bija neliela ēdienu izvēle: dažādas sviestmaizes – ar graudu maizi, baltmaizi, aukstas vai grauzdētas, karstmaizes ar vistas gaļu un sēnēm, plāceņi un dienas kūkas (ar piezīmi “Lūdzu, izvēlieties garšu”). Mollija izraudzījās plāceni un tēju, un, kamēr Lenija to gatavoja, Mollija iespieda galvu plaukstās un cerēja, ka dunošās galvassāpes drīz pāries. Tās bija sākušās pēc iziešanas no senlietu veikaliņa Holmfērtā. Viņa bija jutusies tik nedroša, ka bija spiesta uz dažām minūtēm apstāties, lai ar automašīnu neietriektos kādā stabā. Jautājumi nedeva mieru: kā tas varēja gadīties, ka veikalā nonākusi viņas statuete? Taču Mollija zināja, ka tā ir. Tad kā tā bija tur gadījusies? Tas likās neloģiski. Tā noteikti nevarēja piederēt viņai. Bet kur tad tādā gadījumā ir tavējā? Viņa piepūlēja atmiņu, cenzdamās atcerēties, vai nav nesen atdevusi kādas mantas labdarībai un nejauši iejaukusi starp tām statueti, taču Mollija zināja, ka tas nav īstais izskaidrojums. Viņa bija veikusi lielo ģenerāltīrīšanu pirms Ziemassvētkiem, neatstājot mājās neko lieku, un statuete pilnīgi noteikti bija atradusies savā vietā, Mollija to atcerējās – bet vai tā bija? Varbūt viņas prāts sāka aptumšoties un viņa bija pēdējā, kas to apzinājās? Vai tāpēc Šerija visu laiku runāja par “Rudens klēti”?
Mollija bija iecerējusi iegriezties Moltstonas dārzu centrā un mazliet atpūsties no braukšanas, taču tad daudz tuvāk ievēroja jaunās Springhilas mājas līdz ar izkārtni “Stūra tējnīca”.
Viņa aplaida skatienu apkārt telpai. Kafejnīca bija skaista un omulīga. Vitrīnas pie sienām bija pilnas ar brīnišķīgām lietām, kas valdzinātu ikvienu, kurš aizrāvās ar grāmatām un glītiem rakstāmpiederumiem. Mollija piecēlās, lai palūkotos tuvāk. Tur bija lielisks piezīmju lapiņu komplekts, ko rotāja māsu Brontē grāmatu motīvi. Šajos laikos neviens vairs nerakstīja vēstules, viņa skumji nodomāja. Tagad bija elektroniskais pasts un īsziņas. Vēsturei varēja tikt atņemti sīkumi, ja cilvēki nebūs piesardzīgi. Un nabaga mīlētāji – kā gan elektroniskā pasta vēstule varēja aizstāt ar roku rakstītu vēstījumu uz smagnēja papīra? Mollija iedomājās par visām tām vēstulēm, kuras glabāja savas dārgumu lādītes dziļumos, apsietas ar lentīti. Vēstules, kuras viņa bija uzrakstījusi, taču tā arī nenosūtīja. Vēstules, kas glabāja visus viņas sirds noslēpumus. Pilnīgi visus.
Hārvijs Hoilends. Kāpēc viņš pēdējā laikā tik bieži iejaucās Mollijas domās?
– Lūdzu, – Lenija noteica, novietodama uz galdiņa paplāti. Uz tās atradās apaļīgs ķiršu plācenis, sviests, trauciņi ar putukrējumu un ievārījumu. Tējkanna bija no porcelāna ar ziedu rakstu. Tā nesaskanēja ar smalko tasīti ar pulkstenītēm, kas, savukārt, nesaskanēja ar apakštasīti ar zelta maliņu, taču šajā salikumā jautās īpašs valdzinājums.
– Jūsu veikalā ir tik burvīgas lietas, – sacīja Mollija. – Es neko nezināju par tā esamību.
– Šķiet, ka neviens to nezina, – Lenija iesmējās. – Vismaz pagaidām. Es sarīkoju atvērto durvju dienu un ievietoju sludinājumu “Dienas bazūnē”, taču viņi nodrukāja, ka veikals atrodas Penistonā.
– Žēl gan, taču diemžēl tipiski “Dienas bazūnei”, – sacīja Mollija, atkal apsēzdamās un pārgriezdama plāceni uz pusēm. – Man tas jāpastāsta māsai. Viņai te patiks. Mēs abas esam lielas lasītājas. Šķiet, ka jau būšu atradusi viņai Ziemassvētku dāvanu. To rakstāmpiederumu komplektu ar māsu Brontē grāmatu motīviem.
– Tādā gadījumā jums vajadzētu pagaidīt līdz māsu Brontē otrdienai, – Lenija pasmaidīja. – Tad tam būs desmit procentu atlaide. Šodien ir Čārlza Dikensa diena.
– Noteikti, – Mollija atbildēja. – Paldies, ka pateicāt. Tas bija ļoti laipni no jūsu puses.
– Vai nav skumji, ka mūsdienās tikpat kā neviens vairs neraksta vēstules? – Lenija noteica, atkārtodama Mollijas domas. – Ja neuzmanīsimies, tad nākamajām paaudzēm nepaliks nekādas liecības.
– Man patika saņemt vēstules, – Mollija ieprātojās. – Taču neatceros, kad tas pēdējo reizi notika. Pastnieks man nes tikai reklāmas un rēķinus. – Viņa ievēroja, ka viena siena pie durvīm ir noklāta ar pastkartēm. Mollija iedomājās par pastkarti savā dārgumu lādītē, par ēzelīti jūrmalā. “Žēl, ka tevis te nav.”
Kad Lenija aizsteidzās aiz letes, Mollija knibinājās gar savu plāceni, dzēra tēja un juta, kā nervi nomierinās, it kā telpā valdošais miers būtu iekļuvis viņā. Bailes par savu garīgo veselību rimās un vairs nemocīja viņas smadzenes kā sprāgstošas petardes. Mollija sev nosolījās, ka brīdī, kad viņai uznāks nākamā panikas lēkme, viņa pierakstīsies pie ārsta.
Tad iešķindējās durvju zvaniņš un ienāca vēl viens klients. Sieviete ar tumšiem lokiem zem acīm, un Mollija uz mirkli iedomājās, vai šī apburošā kafejnīciņa nepiesaista cilvēkus, kurus moka raizes, lai varētu iedarboties uz viņiem gluži maģiski.
ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA
Karla bija iepirkusies Tesco veikalā Penistonā. Tā viņa varēja justies droša par to,