Zem pirmās kartītes atradās apsveikums viņas divdesmit pirmajā dzimšanas dienā no Bernarda un Mārgaretas. Tas bija iesmaržināts, taču rožu aromāts jau sen bija izgaisis. Mollija vairs nespēja atcerēties, kā viņa ir nosvinējusi savu dzimšanas dienu. Tolaik viņa bija precējusies, taču viņas dzīve bija pilna ar krāpšanu, viņa jutās nožēlojama un niecīga, un jaunības gadi, kuriem vajadzēja būt piepildītiem ar cerību un jauna sākuma apsolījumu, bija vēl ļaunāki par agrākajiem dzīves gadiem, ko iezīmēja samulsums un bezpalīdzība. Kārbā nebija nekādu atgādinājumu par Edvīnu Bīrdsalu. Mollija nebija saglabājusi nevienu pašu patīkamu atmiņu drumslu par savu bijušo vīru.
Nākamā kaudzītē bija Mātes dienas apsveikuma kartīte, kuru Greiems bija viņai pagatavojis pamatskolas laikā. Priekšpusē rotājās narcise, kuras viducis bija pagatavots no oranži nokrāsota olu kastes kartona. Tā bija vienīgā pašrocīgi gatavotā kartīte, kuru Mollija jebkad bija saņēmusi no dēla, un arī tikai tāpēc, ka laipnā skolotāja bija to nosūtījusi viņai bez starpniekiem. Viņa bija saņēmusi striktus norādījumus sūtīt jebkādas Mātes dienas kartītes vecmāmiņai no tēva puses, nevis Mollijai, tāpēc rotaļām atvēlētajā laikā bija palīdzējusi Greiemam slepus pagatavot vēl vienu. Līme bija sadrupusi, un zieds bija gandrīz nokritis. Mollija ar pirkstu vieglītēm pārbrauca pāri lielajiem, apaļīgajiem burtiem: “Manai mātei.” Greiems nekad viņu nebija saucis par māmiņu, tikai par māti. Tur bija viņas pašas novērtējuma kartīte no skolas. Tajā bija teikts:
Mollija ir klusa, neiesaistās konfliktos un cītīgi strādā. Jāuzslavē viņas uzmanība pret sīkumiem, un viņas rokraksts ir nevainojams. No viņas iznāktu izcila sekretāre.
Piezīme par neiesaistīšanos konfliktos bija netieša atsauce uz māsu, kuru Volfas jaunkundze uzskatīja par ļoti agresīvu. Viņu skolotāja bija briesmīga veca pūce, Mollija klusībā nosmējās. Neviens no bērniem viņai nebija īpaši paticis, un Mārgareta vismazāk. Viņa bija izturējusies ārkārtīgi netaisnīgi pret… kā viņu sauca…? Filisu… Filisu Vudu, pareizi. Filisa nāca no ļoti nabadzīgas ģimenes: viņas drēbes bieži vien bija notraipītas un skrandainas, un viņa valkāja vienas un tās pašas zeķes dienu pēc dienas. Volfas jaunkundze bija likusi Filisai nostāties uz krēsla, lai demonstrētu, kā nevajag ģērbties skolā, un Filisa bija raudājusi, līdz Mārgareta bija saķērusi viņu aiz rokas un novilkusi lejā no kauna pjedestāla. Izmantodama Volfas jaunkundzes apjukumu, Mārgareta viņai bija pavēstījusi, ka viņa ir ļauna un ka viņu tēvocis ir advokāts un Mārgareta pastāstīšot viņam, kā Volfas jaunkundze izrīkojusies ar Filisu, lai pierunātu Vuda kungu un kundzi izvirzīt apsūdzību.
Volfas jaunkundze bija pagriezusies pret Molliju un noprasījusi: “Vai jūsu tēvocis ir advokāts?” Viņa bija zinājusi, ka Mollija neuzdrošināsies melot.
“Jā,” Mollija bija atteikusi, cerēdama, ka Volfas jaunkundze neievēros, cik nervozi viņa norij siekalas. “Mūsu mammas brālis, tēvocis Frederiks. Viņš strādā Līdsas tiesā.” Mānīšanās Mollijai nenācās viegli, taču viņa bija ar mieru labāk melot, nekā iegrūst Mārgaretu nepatikšanās.
Pēc tam Mollija nedēļām ilgi nebija varējusi gulēt, domādama, ka Volfas jaunkundze varētu apjautāties mammai un tētim, vai tēvocis Frederiks tiešām ir advokāts. Viņām pat nemaz nebija tēvoča. Tomēr Volfas jaunkundze tā arī par to neapjautājās. Un viņa vairs nekad nebija likusi Filisai Vudai kāpt uz krēsla vai citādi viņu izsmējusi.
Mollija nodrebinājās. Volfas jaunkundze bija izrādījusies īsts eņģelis salīdzinājumā ar dažiem citiem cilvēkiem, kurus viņa bija satikusi savā dzīvē. Viņa gandrīz iesmējās, kad nākamā kartīte izrādījās no viņa. Pastkarte no Blekpūlas. No Hārvija Hoilenda. No vislielākā nelieša starp viņiem visiem.
Mana dārgā Mollija!
Žēl, ka Tevis te nav.
Viņam bija tik glīts rokraksts. Reiz Mollija bija sameklējusi viņa platos, slīpos burtus kādā grafoloģijas grāmatā, lai apskatītos, ko tie par viņu liecina: uzticams, paļāvīgs un garīgi stabils. Viņam patīk brīvība un netīk ierobežojumi. Nu, vismaz pēdējā šī analīzes daļa izrādījās tikpat patiesa, cik pirmā daļa melīga.
Viņš bija prom jau trīs mēnešus, kad pienāca pastkarte, un Mollija nebija zinājusi, ko lai par to domā. Pat vēl tagad viņa atcerējās, kā sirds bija iepukstējusies straujāk, izņemot šo vēstījumu no pastkastītes. Viņa to analizēja dienām ilgi: vai tā nozīmēja, ka Hārvijs vēlas, lai viņa dotos uz Blekpūlu un viņu tur sameklētu? Vai viņš patiešām ilgojās pēc Mollijas? Kāpēc viņš bija atsūtījis pastkarti, ja neilgojās? Ko gan viņa dūdiņa domātu par to, ka Hārvijs nosūtījis pastkarti sievai, no kuras bija pašķīries? Vai viņš nožēloja to, ka Mollijas tur nav kopā ar to otro, vai viņas vietā? Vai pastkartes attēls ar bērnu uz ēzelīša kaut ko nozīmēja? Vai arī viņš centās pateikt, ka dzīve ir lieliska un viņš vēlētos, lai Mollija būtu klāt un to redzētu? Viņa to nezināja un nekad arī neuzzinās.
Hārvijs vairāk viņai nerakstīja. Viņš pazuda no Mollijas dzīves tāpat kā saules izdzenāta ēna, un šķiroties neko sev nepieprasīja. Mollija bija viņu ienīdusi šīs klusēšanas dēļ, kas bija īstas mocības. Bet kāpēc viņa bija paturējusi šo pastkarti? Tā savādā kārtā spēja uzjundīt mierīgus ūdeņus, kuros vecas izjūtas vēl aizvien bija dzīvas spožās krāsās, pat tagad, pēc divdesmit astoņiem gadiem. Mollija grasījās to pārplēst uz pusēm un saplosīt sīkos gabaliņos, tāpat kā Hārvijs Hoilends bija saplosījis viņas sirdi. Tā nebija pirmā reize, kad viņa centās atbrīvoties no tās, taču tas nekad nebija izdevies. Šī reize nebija nekāds izņēmums. Mollija steigšus uzlika kārbai vāku un iebāza to atpakaļ rakstāmgalda atvilktnē. Prom no acīm, ārā no sirds.
Viņa nožēloja, ka nevar notīrīt savas dzīves tāfeli un sākt visu no sākuma: vairāk līdzināties Mārgaretai, stāties pretī Edvīnam, aizbēgt kopā ar dēlu un nepieļaut, lai tēvs vai vecmāmiņa viņu vēl kādreiz satiktu. Un kā tad Hārvijs Hoilends? kāda klusa balss iejautājās kaut kur sirds dziļumos. Un Mollija nezināja atbildi. Viena viņas būtības daļa nemūžam nebūtu piekritusi doties ar viņu uz kino vēsā novembra vakarā, kad viņa bija paslīdējusi uz ledus pilsētas centrā un viņš bija meiteni saķēris. Otra daļa būtu ļāvusi viņam vaļu un ielaidusi gan savā sirdī, gan prātā: pat tajos apcirkņos, kuros Hārvijam nekad nebija ļauts ieiet.
Mollija papurināja galvu, itin kā cenzdamās aizgaiņāt sava otrā vīra rēgu. Nebija nekādas jēgas domāt par viņu. Viņa nekad vairs to neredzēs. Tikpat labi viņš varēja būt miris un apglabāts. Viņš smēķēja, dzēra stiprus dzērienus, lai arī ticamāk likās, ka viņu varētu nogalināt kāds vīrs, kura sievu viņš būtu nolaupījis, vai arī spēļu zāles īpašnieks, kuram viņš bija parādā naudu, jo mierīga nāve pašam savā gultā Hārvijam nepiederējās.
Mollija turpināja meklēt statueti, taču tā arī to neatrada.
ČETRPADSMITĀ NODAĻA
Vils izgāja no mājām precīzi pulksten deviņos no rīta, lai ar vilcienu brauktu uz Hadersfīldu tikties ar savu grāmatvedi, kurš pūta vien un šūpoja galvu, bet pēc tam devās pēc sava jaunā auto – apdauzīta Nissan ar baltu furgonu, kuru viņa mehāniķis bija nopircis izsolē un laipni piedāvājis Vilam pirmpirkuma tiesības, uzzinot par viņa likstām. Vilu aizkustināja šādas rūpes, un viņš uzreiz bija piekritis.