– Un es pati spēju izvērtēt kvalifikāciju, jo savulaik strādāju par liela kūrorta pārvaldnieci un pati pieņēmu darbā vairākus simtus darbinieku, – Brūka sarkastiski atcirta vīram.
Noa iesmējās.
Rafi sievas teiktais neiespaidoja.
– Protams, ka tu to spēj. Es ne mirkli neapgalvoju pretējo. Bet šobrīd par drošību atbildu es, un visus darbiniekus novērtēšu pats.
Izdzirdējusi Rafes nelokāmo runas toni, Penelope sabijās un izbrīnīti palūkojās uz Brūku.
– Tas ir garš stāsts, – Brūka viņai atbildēja un bezspēcīgi paraustīja plecus.
Noa mainīja sarunas tematu.
– Rafe, tev ir paveicies. Penelope ieguva bakalaura grādu Sinsinati universitātē. Vai ne? – viņš sievietei uzsmaidīja.
Ak, Dievs! Noa smaids… Savulaik, to ieraugot, Penelopes sirds pamira.
– Es neatminos, ka būtu tev sūtījusi paziņojumu par universitātes beigšanu, – viņa atbildēja. Tas izklausījās skarbi. Penelopei bija aizdomas, ka Noa viņu izspiego.
– Man to pateica vecmāmiņa. – Noa turpināja smaidīt.
Agrāk no šī smaida Penelopei sareiba galva.
Viņš turpināja:
– Tu zini, kāda ir mana vecmāmiņa: lai kas arī notiktu, viņa vienmēr būs tavs draugs.
Lieliski. Tagad Penelope bija ne tikai saīgusi, bet arī jutās vainīga.
– Vecmāmiņa priecātos tevi atkal satikt.
Kad Penelope aizbrauca no Beltēras, viņai bija astoņpadsmit gadu, un di Lukas kundzei bija vismaz septiņdesmit. Protams, viņa tolaik bija aktīva un darbīga, un izturējās laipni pret jauno sievieti, kurai izdevās iegūt darba vietu Beltēras plaukstošajā dizaina jomā.
– Es ceru, ka tu viņu apciemosi, kamēr esi Beltērā, – Noa teica valdzinošā balsī.
Tagad bija par vēlu censties Penelopi savaldzināt.
– Kāpēc gan lai viņa mani atcerētos?
– Vecmāmiņa atceras visus, bet tevi – ar īpašu siltumu. Tu viņai ļoti patiki, un viņa bija neizpratnē par mūsu šķiršanos.
Es arī, nelieti!
– Šobrīd mani plāni ir juceklīgi, bet es labprāt satiktu di Lukas kundzi. – Tā bija taisnība. Tovasar Penelope un Sāra kļuva par labām draudzenēm. Kad Penelope kopā ar māti aizbrauca no pilsētas, Sāra viņai nosūtīja burvīgu vēstuli, kurā pauda cerību, ka Penelope ar viņu turpmāk sazināsies.
Viņa uz vēstuli neatbildēja, jo nezināja, ko teikt, kā vēlreiz piedzīvot šķiršanās sāpes. Galu galā vieglāk šķita nodedzināt visus tiltus.
Tagad Penelopei radās aizdomas… Vai di Lukas kundze nojauta patieso iemeslu, kāpēc Penelope ar māti uzturējās Beltērā?
Nē, tā droši vien nebija. Pēc visa spriežot, patiesību nenojauta neviens – arī jaunā, naivā Penelope.
Viņa ielūkojās vecajā spogulī. Penelope bija līdzīga savai mātei…
Spoguļattēlā no tumšā koridora, kas veda uz virtuvi, iznira cilvēka siluets.
Penelope sabijusies pagriezās pret svešinieku ēnā.
Rafe nekavējoties no žaketes kabatas izvilka pistoli.
Brūka izvilka pistoli no vestes.
Piepeši Noa rokā parādījās astoņas collas garš nazis.
11. NODAĻA
Penelope ar pavērtu muti skatījās uz ieročiem un saspringušajiem cilvēkiem, kuri tos ikdienišķi turēja rokās.
Viņas sirds iepukstējās straujāk. Cik ātri vien spēdama, Penelope atkāpās, atdūrās pret sienu un bailēs sarāvās.
Svešinieks paslēja rokas gaisā un ierunājās:
– Tas esmu es, Braiens Djūpejs. Nolieciet ieročus! – Viņš lēni ienāca gaismā. Kalsns vidēja auguma vīrietis ar retiem, brūniem matiem un asinīm pieplūdušām acīm. Viņam mugurā bija policijas formas tērps.
– Nolāpīts, Djūpej, kāpēc tu šeit tā ielavījies? – Paskatījies uz Penelopi, Noa ielika nazi žaketes kabatā.
Brūkas pistole pazuda aiz vestes noslēptā turētājā. Rafe nenolika ieroci, bet pavērsa stobru pret grīdu.
Izskatījās, ka viņi šo policistu pazīst.
Djūpejs piesardzīgi nolaida rokas lejā.
– Es novietoju automašīnu uz ielas un ienācu ēkā no pagalma puses. Es biju domājis ienākt pa ieejas durvīm, bet ieraudzīju, ka pagalma puses durvis ir pavērtas, un es…
Rafe viņu pārtrauca:
– Durvis ir pavērtas? – Viņš pievērsās Brūkai un pārspīlēti pieklājīgā tonī jautāja: – Dārgā, vai tu atstāji pagalma durvis atvērtas?
– Nē, – viņa nelokāmi noskaldīja. – Mēs ar Penelopi izmantojām pagalma puses durvis. Mēs pastaigājām pa verandu un apspriedām pagalma iekārtošanas plānus. Es skaidri atceros, ka tad, kad atgriezāmies mājā, es aizvēru durvis un uzstādīju signalizāciju. Vai ne, Penelope?
Viņa palocīja galvu un čukstēja:
– Jā, un pēc tam mēs visur gājām kopā.
Rafe ar vēsu skatienu nopētīja Penelopi un palocīja galvu.
– Labi. Pārbaudīsim, kas tur notiek. Noa, seko man. Djūpej, pārbaudi māju. Brūka, paliec šeit kopā ar Penelopi. – Viņš paskatījās uz sievu tā, it kā gaidītu pretošanos.
Viņa palocīja galvu un attaisīja vestes rāvējslēdzēju, atklājot skatienam pie auguma piestiprināto ieroča maksti.
Djūpejs izvilka savu pistoli.
Noa paņēma rokā nazi.
Vīri devās uz virtuves pusi.
Penelope skatījās uz Brūku, pūlēdamās attapties. Kā pēc zemestrīces.
– Kāpēc visi ir bruņoti?
– Es tev jau teicu: Beltērā ir problēmas, – Brūka sniedza aprautu atbildi. Šķita, ka viņa ieklausās apkārtnes skaņās.
Penelope sekoja viņas piemēram. Viņa dzirdēja vīriešu soļus uz dēļu grīdas. Pagalma puses durvis tika atvērtas un aizvērtas. Ēka čīkstēja un vaidēja.
– Kādas problēmas? Vandaļi?
– Vienkārši problēmas, – Brūka līdzjūtīgi palūkojās uz Penelopi, – slepkavība.
Viņa ievilka trīcošu elpu.
– Ak tā!
– Šeit ir bijuši nepatīkami notikumi. Beltēra vairs nav tā klusā mazpilsētiņa, no kuras tu pirms deviņiem gadiem aizbrauci. Paklausies, – Brūka pievērsa skatienu mājas aizmugurējai daļai un steigšus turpināja, – es gribu ar tevi aprunāties un izskaidrot… Goda vārds, tas bija netīšām. Es runāju par satikšanos ar Noa.
Jā. Vispirms uzradās Noa, pēc tam ieroči, un tagad visi meklēja cilvēku, kurš uzlauzis di Luku uzstādīto drošības sistēmu, kamēr viņa ar Brūku atradās mājas iekšpusē… Iespējams, darba piedāvājuma pieņemšana nebija laba ideja.
Brūka turpināja:
– Es Noa lūdzu aplūkot