– Tā nav nenovērtējama. Visam ir sava cena. Šī glezna ir neliela, radīta Klimta agrīnajā periodā; tas ir vienkāršs tintes zīmējums bez zelta rotājumiem. Ja vien nesāktos vairāksolīšanas karš, izsolē par gleznu varētu saņemt ne vairāk kā simt tūkstošus dolāru, maksimums – simt divdesmit piecus tūkstošus.
Saņēmis vēsu un precīzu viņam piederošā mākslas darba novērtējumu, Džozefs šokā pavēra un aizvēra muti. Viņš gleznu pirms piecdesmit gadiem nopirka no kādas anglietes. Viņš samaksāja tikai piecus tūkstošus dolāru un izsmēja sievietes lētticību. Džozefs kopš gleznas iegādes to loloja un priecājās par augošo mākslas darba vērtību. Viņš zināja, cik vērtīga ir glezna un par kādu summu tā apdrošināta… bet kā to zināja šī rupjā sieviete? Kā viņa zināja, ka glezna nav viltojums, uzmetusi tai vienu skatienu? Vai šai amazonei bija zināšanas, kas ļāva precīzi novērtēt deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta mijas mākslas darbus?
Iespējams, ka Lizbete nemeloja. Varbūt viņa patiešām bija bandas līdere, jo… jo viņa bija pelnījusi šādu statusu.
– Vai zini, – Lizbete noliecās pār Džozefu un uzlika plaukstas uz viņa krēsla roku balstiem, – tu esi vecs, tavi kauli ir trausli. Ja tu gribi aizkaitināt kādu no maniem cilvēkiem, prātīgāk būtu izvēlēties kādu citu. Hendriks ir vienkāršāks nekā pārējie – viņš ir “krieviskāks” un pieprasa cieņu, kas pienākas cilvēkam ar viņa aristokrātisko izcelsmi.
Džozefs pievērsa uzmanību šai informācijas drumslai.
– Tu esi krieviete?
– Mēs esam aristokrāti, kuri vairāku gadsimtu gaitā apspieda zemniekus, līdz tie sadumpojās un mūs noslepkavoja. Ne visus… Daži aizbēga un kopš tā laika pelna naudu ar prātu.
– Revolūcija notika pirms simt gadiem, – Džozefs indīgi izmeta. – Necenties man iestāstīt, ka jūs esat kas vairāk par nožēlojamām no troņa gāztas aristokrātijas atliekām.
– Taisnība. – Lizbete glāstīja viņa roku. – Tomēr es valdu pār tevi kā tirāns. – Viņa izslējās taisni. – Hendriks apgalvo, ka tu mums neesi vajadzīgs. Viņš nemitējas atkārtot, ka mēs varam tevi nogalināt, palikt savrupmājā un izmantot tavu kredītkarti, un nepaciest tavu saskābušo seju, kamēr meklējam vīna pudeli. Man ir maiga un silta sirds. Es Hendrikam apgalvoju, ka nav jāslepkavo bez iemesla. Tomēr tu sāc mani pārliecināt, ka Hendrikam varētu būt taisnība. Atceries to nākamreiz, kad gribēsim pasūtīt picu.
7. NODAĻA
Penelope devās uz pilsētu kā sieviete, kura nebaidās.
Viņa nebaidījās. Satikšanās ar Noa būtu neveikla, tomēr ne sliktākais, kas ar Penelopi noticis. Cik liela bija iespēja, ka viņi satiksies?
Patiesībā šāda iespēja bija reāla, jo Noa vadīja di Luku ģimenes kūrorta kompleksu, kas atradās uz Beltēras galvenās ielas pie skvēra. Penelope plānoja aplūkot pilsētu un pēdējo deviņu gadu laikā notikušās izmaiņas. Protams, viņa negrasījās gremdēties atmiņās. Jā, Penelopes mūža visneaizmirstamākā vasara tika pavadīta Beltērā, bet viņa šeit ieradās ne jau tāpēc, lai par to domātu.
Viņai bija pavisam citas darīšanas.
Penelope apmeta loku aiz viesnīcas Sweet Dreams Hotel (pilsētas ziemeļu un rietumu pusē), devās uz Džozefa Bjankini īpašumu (dienvidaustrumos) gar pilsētas nomales savrupmājām un zemes gabaliem, kur cilvēki, kas pielūdza Kalifornijas vīnogulāju zemi, bija apmetušies uz dzīvi. Tagad viņa meklēja Beltēras galveno ielu un devās uz kompakto, dzīvīgo pilsētas centru.
Penelope apturēja automašīnu pie sarkanās gaismas divu automašīnu attālumā no gājēju pārejas un aplūkoja tūristu un vietējo iedzīvotāju pūli. Viņa gribēja apmeklēt pilsētas centru, apzaļumoto parku un atpūtas namiņu, kura soliņi atradās augstu koku pavēnī.
Pilsētas centrs nemaz nebija mainījies. Tas joprojām bija neparasts – rūpīgi saglabāts divdesmitā gadsimta sākuma pilsētas centrs, Beltēras pukstošā sirds. Tā malējās ielās bija ierīkoti restorāni un mākslas galerijas, kas mainījušas nosaukumus un, iespējams, arī īpašniekus, bet pašas ēkas bija tādas pašas kā iepriekš. Tas pats attiecās uz Penijas grāmatnīcu, kur Noa un Penelope pavadīja daudzas jaukas pēcpusdienas, aplūkojot grāmatas plauktos.
Penelopes dzimšanas dienā augustā pirms daudziem gadiem Noa viņai uzdāvināja fotogrāfiju albumu, kurā bija attēlota Belaveli vēsture.
Albums viņai piederēja joprojām. Tas bija iesaiņots kastē noliktavā, kur glabājās lielākā daļa Penelopei piederošo mēbeļu un Sinsinati iegādāto sīkumu. Kad viņa atgriezās Portlendā, mantas nācās pārlūkot, un…
Tagad viņa nedrīkstēja par to domāt. Pilsētā bija daudz interesantu vietu un atmiņu.
Beltēras kūrorta viesnīcas ēkas ārējā, ar ģipsi apmestā siena bija vērsta pret galveno ielu. Tā bija nokrāsota gaiša zelta krāsā, un pa durvīm nāca smaidošie kūrorta viesi ar ledusauksta ūdens pudelēm rokās.
Jā, atpūtas vieta spēja atstāt uz viesiem šādu iespaidu. Penelope to zināja, jo pirms deviņiem gadiem viņu nolīga darbā par interjera dekoratora palīdzi. Viņu pienākums bija atsvaidzināt galvenās ēkas interjeru, un di Luku ģimene skaidri formulēja savas prasības. Pirmais rīkojums bija padarīt vestibilu, brokastu istabu un atpūtas telpu pēc iespējas nomierinošāku. Penelope piedalījās projektā tikai divus ar pusi mēnešus un aizgāja pirms projekta beigām, bet tagad viņa redzēja, ka dizains bijis veiksmīgs.
Iespējams, ka pa šo laiku telpās veiktas vēl kādas izmaiņas. Penelope gribēja ieiet kūrortā un noskaidrot, vai telpās īstenotas arī Noa vēlmes, apsēsties un iedzert glāzi vīna Luna Grande atpūtas telpā.
Tā būtu pirmā reize, jo pirms deviņiem gadiem Penelope bija pārāk jauna, lai dzertu alkoholu.
Būtu jauki uzzināt, vai aiz letes joprojām stāv Toms Čens. Arī viņš deva norādes par atpūtas telpas vēlamo dizainu. Toms bija uzticams di Luku ģimenes draugs, tāpēc visdrīzāk bija saglabājis savu darbavietu.
Penelope vēlējās, kaut varētu šeit uzkavēties un rūpīgi izpētīt atpūtas kompleksu. Bet luksoforā parādījās zaļā gaisma, un viņa apņēmīgi atteicās apmest līkumu, lai aplūkotu kūrortu vēlreiz.
Sieviete sev atgādināja patieso iemeslu, kāpēc atgriezās Beltērā. Viņai bija jāizlieto Marino brokastu kuponi un jāmēģina iegūt informāciju par Bjankini, viņa atrašanās vietu, nodarbošanos un atgriešanās datumu.
Bet vispirms Penelopei bija jāpaēd, jo organismam, par spīti notiekošajam, bija nepieciešama enerģija. Šķita nožēlojami piedzīvot traģēdiju, slimību un nāvi un tik un tā gribēt ēst, tomēr tas bija fakts – vēders rūca, pieprasīdams barību, un Penelope tam paklausīja.
Kafejnīca Rhodes Café atradās triju ielu attālumā no pilsētas laukuma. Kafejnīcas ēka bija šaura, neuzkrītoša un atradās ārpus tūristu takām, tomēr jau pulksten pusdesmitos no rīta telpu pildīja apmeklētāju pūlis. Penelope apsēdās uz krēsla blakus puisim, kurš jau tā bija tukls, tomēr ēda olu kulteni ar desiņām tik drudžaini, it kā tā būtu viņa pēdējā maltīte. Otrā pusē sēdēja jauna sieviete ar vidēji gariem, tumšiem matiem un aplūkoja savu smalkmaizīti ar tādu riebumu, it kā tajā būtu ieperinājies kaut kas dzīvs.
Penelope aplūkoja smalkmaizīti un neredzēja neko sliktu.
Viņa vēlreiz paskatījās uz jauno sievieti, ievēroja viņas bālo ādas krāsu un klusībā