Kā arī palikt dzīvai.
Tomēr Penelope klusēja. Uzsākt šādu sarunu būtu neprāts.
– Tātad, kurš izslaucīja lieveni, un kāpēc? – Brūka jautāja vīram. – Varbūt tā bija kaimiņu draudzības izpausme?
– Esmu pārliecināts, ka tā nav. – Penelope ievēroja, ka Rafe turēja sievu cieši klāt, tomēr labā roka, ar kuru likt lietā ieroci, bija brīva. – Slēdzenē ir ievietots elektroniskais čips, kas reģistrē visas ar durvīm veiktās darbības un nosūta informāciju manai apsardzes komandai. Durvis tika atvērtas no ārpuses, un elektroniskās ierīces slēdzenē tika apstrādātas tā, ka signalizācija neiedarbojās un izpalika ziņojums komandai.
– Ja slēdzene tika apstrādāta, kā tu saņēmi informāciju? – ierunājās Penelope.
Visi paraudzījās uz viņu ar aizdomām.
No kāpņu augšgala atskanēja Djūpeja balss:
– Rafe vienmēr uzstāda rezerves drošības sistēmu. – Viņš nesteidzīgi kāpa lejup un vēroja Penelopi tāpat kā visi pārējie. – Augšstāvā viss ir kārtībā. Rafe, es tev tomēr iesaku pārbaudīt novērošanas aparatūru.
– Tici man, es to darīšu.
Penelope jutās tik neveikli kā nekad iepriekš. Viņai bija kauns, it kā viņu vainotu kādā šaušalīgā noziegumā – Brūkas uzmanības novēršanā, lai noziedznieki varētu iezagties mājā un… nedarīt neko.
– Vai video ierakstā iebrucējs ir redzams? – jautāja Brūka.
– Ieraksts ir dzēsts, – Rafe atbildēja. – Tā ir mana labākā sistēma. Precīzāk sakot, bija. Sistēma būs jāatjaunina.
Penelope joprojām bija neizpratnē.
– Kāpēc lai kāds ielauztos mājā, bet neko nedarītu?
– Tas ir brīdinājums. – Rafe pievērsa skatienu Noa.
Noa stāvēja klusi un nekustīgi, un tas šķita… savādi. Tad viņš pagriezās pret Djūpeju un klusā balsī vaicāja:
– Ko tu šeit dari? Vai tu ieradies ciemos tāpat vien?
– Ne gluži. Ņemot vērā visas šausmas, kas pēdējā laikā notiek Beltērā, man nav laika ciemoties tāpat vien. – Djūpejs acumirklī pārvērtās par policijas priekšnieku, kurš iztaujā aizdomās turamos. – Es grasījos sazināties ar di Lukām un aprunāties par puisi, kurš patlaban atrodas slimnīcā ar desmit lauztiem pirkstiem.
– Desmit lauzti pirksti, – Noa atkārtoja ļoti klusā balsī. – Izklausās, ka pilsētā ieradusies banda.
– Jā, Noa taisnība. Kāpēc tu gribi runāt ar mums? – Rafe piesardzīgi jautāja.
Brūka saknieba lūpas.
– Kāpēc tu domā, ka mēs esam tajā iesaistīti?
Penelopei šķita, ka visi uzdod nepareizus jautājumus. Viņiem būtu jājautā, kā cilvēks tika pie desmit lauztiem pirkstiem un kāpēc. Tā vietā visi izturējās tā, it kā desmit lauzti pirksti būtu ikdienišķs atgadījums Beltērā.
– Brūka, es zinu, ka ne tu, ne Hloja un di Lukas kundze nav tajā iesaistītas. Noa, nozieguma veicēji nebija jauniešu banda, ja pareizi saprotu tavu domu gājienu. Es tikai pieļauju iespēju, ka vainīgi ir di Luku brāļi. Mums zvanīja no slimnīcas pēc tam, kad šis puisis ieradās neatliekamās palīdzības nodaļā, izskatīdamies tā, it kā viņa rokas būtu apstrādātas ar lauzni. Tādas lietas šeit negadās bieži. – Djūpejs nostūma cepuri uz pakauša un pakasīja pieri. – Vismaz agrāk tā nebija. Pierunāt cietušo runāt nebija vienkārši, sevišķi tāpēc, ka viņam ir divpadsmit gadus sena noziegumu vēsture: viņš ir apsūdzēts ielaušanās mēģinājumā, huligānismā un tiek turēts aizdomās par slepkavību.
– Priekšzīmīgs pilsonis, – Rafe ironiski piebilda.
– Viņš ir bīstams tips, – Djūpejs atbildēja.
Brūka sakustējās.
– Ļauj minēt: viņš internetā uzgāja piedāvājumu saņemt krietnu summiņu par pazudušas vīna pudeles atrašanu.
Djūpeja sagurušo, ar asinīm pieplūdušo acu skatiens šķita izklaidīgs, tomēr viņš vērīgi aplūkoja visus klātesošos.
Noa stāvēja atstatu no pārējiem kāpņu pavēnī. Viņš bija aizgriezies, tomēr Penelope juta, ka viņš uzmanīgi klausās. Neviens neuzdeva jautājumus par vīnu, tātad viņi zināja kaut ko tādu, ko nezināja Penelope, tomēr viņa negrasījās iejaukties sarunā. Ikreiz, kad viņa ierunājās, kāds sāka turēt sievieti aizdomās.
– Tas arī viss, Brūka, – Djūpejs turpināja. – Viņš teica, ka apkārt klīst baumas par lietas atšķetināšanu, un ka neviens nedrīkst iejaukties. Tomēr viņš ir agresīvs un ne visai gudrs…
– Un alkatīgs, – Brūka piebilda.
Djūpejs piekrītoši palocīja galvu.
– Līdzko cietušais uzzināja par atlīdzību, viņš devās ceļā. Viņš apgalvo, ka ieradās Beltērā, apmetās viesu namā Beaver Inn, iedzēra dažus alus, uzdeva dažus jautājumus, atbildēja uz dažiem jautājumiem un nākamās dienas rītā devās savākt di Lukas kundzes pudeli.
Sāra? Noziedznieki vajāja Sāru? Penelopei sareiba galva.
Djūpejs turpināja:
– Tomēr drīz vien trīs vecāki vīrieši viņu notvēra un pavēlēja lasīties projām no pilsētas. Rādās, ka cietušajam piemīt vāji izteikti pašaizsardzības instinkti, jo viņš draudēja atvest savus brālēnus un cīnīties par teritoriju.
– Un? – Noa ierunājās tik klusā balsī, ko varēja sadzirdēt tikai klātesošie un neviens cits.
– Viņi no cietušā automašīnas bagāžas nodalījuma izvilka riteņu atslēgu un salauza visus viņa pirkstus. – Djūpejs riebumā saviebās. – Precīzāk sakot, sadragāja tos.
Penelope piesardzīgi savilka rokas dūrēs.
– Tas puisis varēs uzskatīt sevi par veiksminieku, ja kādreiz vispār spēs rokas kustināt. – Djūpejs pārvilka cepuri uz pieres.
No visiem klātesošajiem vissatrauktākā bija Penelope. Šķita, ka visi ir pieredzējuši vēl ļaunākas lietas, un šausmas atstāj viņus vienaldzīgus.
Slepkavība. Brūka teica, ka notikusi slepkavība. Varbūt tās bijušas vairākas? Turklāt pilsētā notika neiedomājama vardarbība…
– Kāds tam sakars ar mums? – ierunājās Rafe.
Djūpejs savilka jostu augstāk.
– Patiesību sakot, problēma ir šāda… Cietušais apgalvoja, ka visi trīs uzbrucēji ir brāļi. Viņi izskatījās līdzīgi. Un viņu apraksts līdzinās di Luku brāļiem.
Rafe un Noa neticīgi palūkojās uz Djūpeju.
– Vai tu patiešām domā, ka mēs spētu izdarīt kaut ko tādu? – Noa jautāja.
– Nē… – Djūpejs šaubīgi atbildēja. – Tā šķiet pārspīlēta rīcība. Tomēr es domāju, ka jūs esat spējīgi uz visu, lai aizsargātu Sāru. Ja uzbrucējs atrastu īstos vārdus – cietušais prot sulīgi lamāties – jūs varētu iekarst.
Rafe