Viņš to īsi paspieda.
– Tu esi precējusies.
– Esmu atraitne, – viņa atbildēja.
– Kas notika ar tavu vīru? – Rafe jautāja.
– Viņš pirms gada gāja bojā autoavārijā. – Brūka norādīja, ka Rafe strādā apsardzes biznesā. Viņš Penelopes acu priekšā noglabāja šo informāciju atmiņā.
– Es domāju, ka tu esi šķīrusies, – Rafe atzinās.
Viņa atpazina vīrieša balss toni: viņš izklausījās kā Losandželosas policists, kurš arestē jaunu, muļķīgu, pārbiedētu zaglēnu. Tas šķita ironiski. Viņš gribēja pasargāt mazo brāli no viltīgās pavedinātājas, kaut gan patiesībā Penelope vēlējās atrasties jebkur citur, tikai ne šeit.
– Man ir ļoti žēl, – Noa ierunājās, un viņa vārdi izklausījās patiesi.
– Paldies. – Viņa zināja, ka to pateikt ir visvieglāk. Ko citu gan Penelope varēja teikt? Kīts bija krietns cilvēks, es mīlēju viņa labo sirdi, bet piedzīvoju tādas sāpes un ciešanas, ka viņu drīz vien aizmirsu.
Tas bija visļaunākais: aptvert, ka uz pārējo ciešanu fona vīra nāve uz Penelopes dzīvi atstāja nelielu iespaidu.
Viņa atcerējās Kītu un domāja: vai atmiņas par laulību bija blāvas tādēļ, ka tās aizēnoja pirmās, spožās un kaislīgās attiecības? Tās, kuras reiz vienoja viņu ar Noa? Varbūt vainīga bija traģēdija pēc Kīta nāves, kas izkliedēja atmiņas par vīru?
Vainot notikušajā Noa bija pārāk vienkārši un ērti. Domāt par to, kas notika pēc tam… Kāds no tā labums?
Penelope negribēja runāt par savu laulību vai vīru ar Noa. Tā nebija viņa darīšana. Viņa nolēma mainīt sarunas tematu un teica:
– Es Brūkai jau teicu, ka šī māja ir labs un vērtīgs ieguvums.
Noa nepacietīgi palūkojās apkārt.
– Jā.
– Ja izstrādāsim labu plānu un izmantosim di Luku ģimenes sakarus, māja tiks atjaunota neilgā laikā. Vai ne? – viņa turpināja.
Noa vēlreiz aplūkoja telpas, novērtēdams vestibilu, kāpnes un redzamās istabas. Viņš pievērsās Brūkai un teica:
– Cik drīz jūs plānojat ievākties?
– Pēc pusgada, – viņa atbildēja.
Noa iesmējās.
– Tu ceri pabeigt tik vērienīgus atjaunošanas darbus sešu mēnešu laikā? Tu biji kūrorta pārvaldniece un zini, kādi ir būvdarbu vadītāji. Viņi nemēdz ievērot darba grafiku.
Brūka viņu nopētīja un paziņoja:
– Mums ir jāievācas mājā pēc sešiem mēnešiem, jo pēc septiņiem mēnešiem pasaulē nāks mūsu bērns.
10. NODAĻA
Noa sagrīļojās, it kā būtu saņēmis sitienu starp acīm.
– Bērns? – viņš aizsmakušā balsī pārjautāja.
Penelope izbrīnā papurināja galvu. Kā Noa varēja to nesaprast? Pietika ar piecām Brūkas klātbūtnē pavadītām minūtēm, lai rastos aizdomas par grūtniecību. Pēc stundas Penelopei par to vairs nebija šaubu.
Viņas acu priekšā Noa pārvērtās par itāli – ģimenes cilvēku. Viņš piesteidzās pie Brūkas, cieši apskāva viņu un noskūpstīja sievietes galvvidu.
– Man ir jānopērk beisbola cimds!
– Kāpēc? – Rafe bija neizpratnē.
– To valkās mans brāļadēls! – Noa pasmaidīja.
– Vai brāļameita, – Brūka aizrādīja.
– Vai brāļameita, – Noa piekrita.
– Tev būs daudz laika, lai to paspētu izdarīt, – Brūka teica.
Noa smaids izdzisa.
– Jā. Daudz laika.
Penelope viņu izbrīnīti aplūkoja. Īsu brīdi Noa izskatījās pēc veca vīra, kuru vajā pagātnes grēki.
Pēc mirkļa viņš atkal atplauka smaidā.
– Kurš vēl to zina?
– Vecmāmiņa uzminēja. Mēs paziņojām par grūtniecību manai mātei tieši pirms viņas lidojuma uz Ņujorku. Tur viņa apciemos Rafes māti, kura gatavojas pirmajai Brodvejas izrādei. Mēs sazinājāmies ar Frančesku, kamēr mamma atradās lidmašīnā. Pārējos mēs plānojām informēt svētdien, bet tagad tu jau zini… – Brūka pievērsās Rafem. – Mums šovakar jāapciemo Eli un Hloja.
– Ha! Tu par bērnu vispirms pateici man, nevis Eli! – Noa lielījās.
– Tu nudien esi “pieaudzis”, – Brūka sarkastiski atcirta.
Noa pasmaidīja un piesardzīgi pastūma Brūku malā kā trauslu priekšmetu.
– Mums ir jāuzsāk mājas atjaunošana. Es pieņemu, ka jāizstrādā stāvu plāni?
– Pavisam noteikti, – Penelope piekrita.
– Es atvedīšu uz šejieni puišus, un mēs visu izmērīsim. – Viņš pastiepa roku Rafem, kurš to paspieda. Tas bija vīrišķīgs apsveikuma žests. Pēc tam viņi apskāvās un smējās. Kā jau brāļi.
Penelopei šķita, ka abu uzvedība līdzinās attiecību atjaunošanai.
– Tu laiku velti netērē! – Noa atkāpās un papliķēja brāļa muguru.
– Grūtniecība bija neplānota. – Brūka smaidot vēroja vīriešus. – Pēc grūtībām, ko piedzīvojām pēdējos mēnešos, mēs gluži vienkārši… nepiesargājāmies.
– Ļauj padomāt, – Noa savilka muti kā večiņa. – Ko Bērnsa kundze mums mācīja pamatskolā? Atceros! “Pietiek ar vienu reizi!”
– Apklusti, Noa! Tu pats esi pieļāvis ne vienu vien kļūdu. – Uzmetis skatienu Penelopei, Rafe aprāvās.
– Ne šādas kļūdas, – Noa vēsā balsī atbildēja.
Tā bija taisnība. Abu kopīgajā vasarā Noa ļoti, ļoti rūpīgi lietoja kontracepciju. Tolaik Penelope jutās atvieglota, jo bija kopā ar puisi, kurš uzņēmās visu atbildību par izsargāšanos no grūtniecības. Vēlāk, kad Noa no viņas ar vieglu sirdi atbrīvojās, Penelope saprata, ka viņš patiesībā nevēlējās apgrūtināt sevi ar bērnu no nemīlamas sievietes.
Tagad viņa statistiku pārzināja labāk: prezervatīvu lietošana pasargāja no grūtniecības iestāšanās deviņdesmit astoņos procentos gadījumu. Tas nozīmēja, ka gada laikā divām sievietēm no simta, kuras izmantoja prezervatīvus, iestājās neplānota grūtniecība.
Atminoties to vasaru, drudžaino kaisli un centienus ik mirkli pavadīt vienam otra skavās… Penelope brīnījās par to, ka nepalika stāvoklī.
Viņas māte, kura audzināja meitu viena, nesaņemot palīdzību no Penelopes tēva un pašas ģimenes… Māte būtu Penelopi nogalinājusi.
Lai pārtrauktu neveiklo klusuma brīdi, Brūka ierunājās:
– Rafe, tev ir taisnība. Penelope ir interjera dekoratore, un mums paveicās, ka viņu atradām! Uzreiz pēc mūsu tikšanās man kļuva skaidrs, ka mēs sapratīsimies.
– Kur