Nodevība Beltērā. Kristīna Doda

Viņai bija lemts piederēt Noa.

      Tomēr viņš nevarēja Penelopi iegūt.

      Būdams egoists, Noa negribēja laist viņu projām. Savas pēdējās dienas viņš gribēja pavadīt kopā ar Penelopi.

      – Tev nav jādodas projām. Mēs varam viens no otra izvairīties, cik vien iespējams, – Noa ierosināja.

      – Tas varētu palīdzēt, – Rafe piebilda.

      Noa izbrīnā pacēla uzacis. Kāpēc Rafe nolēma, ka labāk būtu, ja Penelope paliktu Beltērā?

      Rafe īsi palocīja galvu Brūkas virzienā, pavēstīdams brālim, ka viņu vairāk par Penelopes pagātni uztrauc sievas laime.

      – Nē. Tam, vai mēs ar Noa tiksimies, nav nozīmes. Mūsu līdzšinējās attiecības šoreiz ir mazsvarīgas. Tā ir pagātne. Mēs dzīvojam tagadnē.

      Rafe pasmīnēja un pievērsās brālim.

      – Viņa tevi nolika pie vietas.

      Penelope paspēra soli Brūkas virzienā un viņu uzrunāja:

      – Man ir ļoti žēl. Es tiešām gribētu šeit strādāt. Man patīk šī māja un man patika mūsu sarunas, bet es… es negribu tā dēļ riskēt ar savu dzīvību.

      Brūka ar piepūli pasmaidīja laipnu un saprotošu smaidu.

      – Arī man ir žēl. Mēs būtu labi sastrādājušās.

      – Piekrītu, – Penelope ilgpilni atbildēja.

      Viņa patiešām gribēja šo darbu. Noa to redzēja.

      – Es tevi aizvedīšu līdz vietai, kur esi apmetusies. Dod man iespēju atrunāt tevi no aizbraukšanas. – Viņš mēģināja apburoši pasmaidīt.

      – Nē. – Penelope paņēma vestibila stūrī nomesto rokassomu. – Man ir pašai sava automašīna.

      Apburšana neizdevās.

      – Tev nav jādodas projām. Mēs tevi neiejauksim savās problēmās. Tu neesi ar mums saistīta.

      Penelope pret viņu pagriezās.

      – Man nemaz nav jābūt ar jums saistītai. Mani jau nobiedēja policists, kurš iznira no nekurienes un apsūdzēja tevi kāda cilvēka pirkstu salaušanā. Nevienu pilsētā notiekošā vardarbība neuztrauc. Kad redzēju, kā jūs visi prasmīgi izvilkāt ieročus, gribēju laisties lapās, bet baidījos kustēties.