Viņa nožēloja.
Noa apsēdās viņai blakus, skatīdamies uz priekšu, nevis uz Penelopi, bet viņš klausījās. Vīrietis bija viņas ienaidnieks, tomēr viņš pazina gan Penelopi, gan viņas māti, un viņš atcerējās…
– Tā nebija tava vaina, – Noa teica. – Ja tava māte man melotu, es nebūtu apšaubījis viņas teikto. Viņa bija spēcīga personība.
– Un es biju savtīga, priecājos būt mājās un satikt savus draugus. Ja es iztaujātu Voltersa kundzi, viņa man pateiktu patiesību, bet es to nedarīju. Man neienāca prātā painteresēties, kāpēc un kā manai mātei izdevās sarunāt man prakses vietu Beltērā tā gada vasarā un kāpēc viņa bija ar mieru pamest Voltersa kundzi un dzīvot kopā ar mani.
– Viņa baidījās, ka drīz mirs, un gribēja tev palīdzēt nostāties uz kājām un pavadīt kopā pēc iespējas vairāk laika.
Ne gluži. Bet tas ir tuvu patiesībai.
– Tieši tā. Vasaras beigās mēs aizbraucām projām. Es pabeidzu studijas augstskolā un sāku strādāt. Es apprecējos un drīz vien zaudēju vīru. – Penelope nodūra skatienu. Bija pateikts gana daudz. – Kad mamma atbrauca, lai man palīdzētu pārdzīvot zaudējumu, es nojautu, ka noticis kaut kas slikts. Ārsti mammai teica, ka audzējs ir pazudis. Patiesībā tas bija attīstījies līdz pat plaušām. Es aizgāju no darba un pārdevu mūsu māju. Es devos uz Portlendu, lai rūpētos par māti. – Viņa mierīgā balsī atstāstīja notikušo, bet piepeši sievieti pārņēma emociju vilnis.
– Cik sen? – Noa jautāja.
Viņš gribēja zināt, kad mamma nomira.
– Pirms pieciem mēnešiem.
– Ko darīja viņas ģimene Losandželosā? Vai esi viņus satikusi?
– Es viņus informēju par mammas nāvi. Viņas māte ir mirusi, bet tēvs tā arī nespēja piedot to, ka mamma palika stāvoklī un aizbrauca no Losandželosas.
– Tu teici, ka vectēvs no tevis atkratījās.
– Kad mani arestēja, vectēvs lika mammai ievietot mani labošanas iestādē. Pēc viņa domām, tā būtu laba mācība. Mamma atteicās, un mēs pārvācāmies uz dzīvi citur. Vectēvs vainoja mani. Viņam bija taisnība. Viņš teica, lai es negaidu palīdzību. Vectēvs uzskatīja, ka viņam nav mazmeitas. – Nevarētu sacīt, ka Penelope nebūtu gatava šādam pavērsienam, tomēr saruna ar vectēvu bija rūgtuma pilna.
Tagad Noa pagriezās pret viņu.
– Tu esi palikusi viena.
– Voltersa kundze joprojām ir dzīva. Viņai ir jau deviņdesmit septiņi gadi, un viņa ir vārga. Kad mammai kļuva pavisam slikti, Voltersa kundze beidzot atzina sakāvi un pārcēlās uz dzīvi pansionātā. Protams, viņai tur nepatīk, un viņas veselība pasliktinās, un viņa man pastāstīja… nu… Viņa man šo to pastāstīja. Iespējams, ka tā ir patiesība, tomēr Voltersa kundzes prāts sāk aptumšoties. – Kaut arī Penelope nemīlēja veco, tirānisko sievieti, Voltersa kundzes zaudējums bija liels trieciens. – Viņa jauc mani ar manu māti.
– Ak, Penelope! Tev ir gājis tik grūti. – Pirms viņa saprata, kas notiek, un paguva pretoties, Noa atkal satvēra sievietes plaukstu savās siltajās rokās un sildīja viņas nosalušos pirkstus.
Penelope noklepojās.
– Pēdējie gadi ir bijuši grūti. Tomēr tagad dzīve sāk iet uz augšu. – Viņa jutās ļoti neērti. Viņu pārņēma šaubas un neērtības sajūta, un… Kāpēc Noa to darīja? Kāpēc viņš izturējās laipni? Kad viņi pēdējoreiz tikās, Noa pavisam noteikti nebija laipns. Dabūjis to, ko vēlējās, viņš ar cietsirdīgu nelokāmību salauza Penelopes jaunavīgo, trauslo sirdi.
Viņa Noa mīlēja.
Viņš Penelopi nemīlēja.
Viņa domāja, ka Noa vēlas ar viņu precēties.
Viņš Penelopi pameta tik rupji, cik vien iespējams.
Pagāja vairāki gadi, līdz viņa atkal spēja uzticēties savām jūtām un atkopties tiktāl, lai noticētu, ka vīrietis spēj viņu patiesi mīlēt. Tikai pateicoties mīļajam un maigajam Kītam, Penelope bija ar mieru stāties laulībā.
Kas Noa bija padomā? Vai viņš domāja, ka Penelope gluži vienkārši aizmirsīs nodarīto?
Ja viņa būtu gana nobriedusi, viņa to neaizmirstu.
Tādu briedumu viņai nekad neizdosies sasniegt.
Penelope atrāva roku un pietrausās kājās.
– Nevajag, man nekas nekaiš. Es dzīvoju parastu, garlaicīgu dzīvi. Es nenēsāju nazi, pistoli vai jebkādu citu ieroci. Tāpēc pastāsti man, Noa: kas notiek Beltērā?
14. NODAĻA
Noa vilcinājās, vēlēdamies paildzināt tuvības mirkli.
Tomēr Penelope viņu atraidīja, piecēlās kājās, pagriezās un no ēnainās atpūtas istabas izgāja atpakaļ vestibilā, kura sienas apspīdēja rietošās saules stari.
Noa viņai sekoja.
– Tas ir garš stāsts. – Viņš palūkojās uz griestiem, izvērtēdams, cik drīz varētu atgriezties Rafe un Brūka, un ar rokas mājienu aicināja Penelopi doties uz kāpņu pusi. – Apsēdies. Es centīšos to izskaidrot īsi. Pirms astoņdesmit gadiem…
Viņa iesmējās, apsēdusies uz cietā pakāpiena.
– Tas patiešām ir garš stāsts.
– Es tev nemeloju. – Tomēr Noa nebija uzjautrināts. Uzmanīgi vērodams Penelopi, viņš turpināja: – Pirms mazāk nekā trim mēnešiem vecmāmiņai uzbruka viņas pašas mājā.
Smaids Penelopes sejā izdzisa.
– Vai viņai nekas nekaiš?
– Vecmāmiņa iegāja telpā, kur tika veikta zādzība. Zaglis sita viņu ar riteņu atslēgu, salauza viņas roku, un vecmāmiņa zaudēja samaņu. – Noa soļoja šurpu turpu Penelopes priekšā, un izkliedētā, no vestibila logiem plūstošā gaisma mīloši glāstīja viņa tumšos matus un platos plecus. – Vecmāmiņai bija smadzeņu satricinājums, un viņa vairāk nekā nedēļu gulēja slimnīcā. Mēs nosūtījām viņu mājās kopā ar miesassardzi un medmāsu, kuru pienākums bija vecmāmiņu sargāt un aprūpēt.
Penelopi pārņēma dusmas.
– Vai jūs notvērāt zagli?
– Jā, pēc kāda laika, bet izrādījās, ka viņš ir tikai algotnis. Viss sākās ar senu ģimeņu strīdu. Pirms vairāk nekā astoņdesmit gadiem…
Šoreiz Penelope nesmējās, bet uzmanīgi pieliecās uz priekšu un ieklausījās.
– … pasaulē nāca mans vectēvs, Entonijs di Luka, un tajā pašā dienā ielejas pretējā pusē arī Bjankini ģimenē piedzima dēls.
Viņa zināja