Rafe to neapstrīdēja. Viņš palocīja galvu.
Penelope norija siekalas. Šie vīri bija biedējoši.
Djūpejs pievērsās Noa.
– Es biju dušā. Vienatnē. Man nav liecinieku. – Viņš atbalstīja plaukstas uz gurniem. – Nē, es nezinu, kur tobrīd bija Eli, bet to droši vien zina Hloja. Viņi ir kopā… lielāko daļu laika.
Puiši pasmīnēja.
Brūka izskatījās neapmierināta.
Acīmredzot Eli un Hloja bija pāris.
– Es viņu iztaujāšu. Hloja ir tikpat neuzticama lieciniece kā Rafes darbinieki. Iespējams, ka Eli strādāja vīnogulāju dārzā vai pie mucām. Mums nepieciešams tikai viens uzticams alibi, un tad neviens no jums netiks turēts aizdomās. – Djūpejs pieskārās cepurei. – Labi, man jādodas.
Noa pasmaidīja.
– Vai Binkies no cepšanas ierīces nupat izcēla svaigus virtuļus?
– Jā, – Djūpejs izstiepti atzina. – Vai nāksi un savāksi savu ierasto virtuļu duci?
Penelope ievēroja, ka Djūpejs un Noa viens otru ķircināja kā seni draugi. Rafes un Noa attiecības šķita mazāk draudzīgas.
Kad abi mitējās viens otru apcelt, Noa pavadīja Djūpeju līdz pagalma puses durvīm, lai pārliecinātos, ka tās ir aizvērtas.
Rafe uzrunāja Penelopi skarbākā balsī nekā iepriekš:
– Kāpēc tu esi pilsētā?
– Nāc, – Brūka pavilka vīru aiz rokas. – Es tev visu paskaidrošu un parādīšu, ko mēs ar Penelopi esam ieplānojušas darīt augšstāvā.
Viņš vilcinājās un acīm redzami gribēja strīdēties pretī sievai… un vienlaikus negribēja.
Brūka papliķēja pa vīra plecu un maigā balsī kaut ko nomurmināja. Uzmetis pēdējo stingro skatienu Penelopei, Rafe ļāva, lai sieva uzved viņu augšstāvā. Penelope palika aci pret aci ar Noa.
13. NODAĻA
Divatnei ar Noa nevajadzētu būt nekam īpašam – tā arī nebija nekas īpašs – un līdz brīdim, kad Penelope pieņems galējo lēmumu par darbu, viņai nebija iemesla palikt mājā. Viņa varēja atgriezties viesnīcā un… palasīt grāmatu vai darīt ko tamlīdzīgu. Viņai nebija pienākumu…
Tomēr iet projām šķita savādi un bērnišķīgi, un tas varētu radīt bēgšanas iespaidu. Penelope negribēja, lai Noa domātu, ka viņa nespēj ar vīrieti runāt. Tāpēc viņa palika, kur bijusi – vienatnē iespaidīgajā vestibilā –, ieklausīdamās soļu atbalsī un cerēdama, ka Džozefs Bjankini izrādīsies visu šo pūļu vērts.
Kad viņa izdzirdēja, kā atveras un aizveras pagalma puses durvis, pār muguru pārskrēja aukstas tirpas. Noa, Rafe un Brūka nēsāja lietošanai gatavus ieročus. Brūka lietoja vārdus “nepatikšanas” un “slepkavība”. Viņu piesardzīgās izturēšanās iespaidā Penelope piepeši sāka uztraukties par to, kurš ienācis mājā.
Tad aiz stūra parādījās Noa un devās pie Penelopes, pēcpusdienas saules staru apspīdēts. Pār viņas muguru pārskrēja citādas aukstas tirpas, jo viņš bija ārkārtīgi pievilcīgs.
Penelope bija pārliecināta, ka pasaulē nav tādas sievietes, kuru Noa izskats atstātu vienaldzīgu. Viņa skaistums bija rezultāts daudzu gadsimtu gaitā slēgtām laulībām starp turīgu itāļu ģimeņu atvasēm, kuru nolūks bija iegūt labākos zemes gabalus un naudas summas. Viņa rokas bija uzkrītoši garas, plaukstas – pārāk lielas, viņam bija neparasti plati pleci un ārkārtīgi šauri gurni. Tomēr tieši Noa gaita bija tā, no kuras nevarēja atraut skatienu: viņa soļi bija gari un līgani un pauda alkas pēc uzmanības. Noa pārvietojās kā tumsnējs pirātu vadonis, kurš ir noteicējs pār savu kuģi, komandu un pat dabu, kas viņam apkārt.
– Rafe un Brūka iegādājās šo māju, un brālis gribēja, lai es to aplūkoju. – Viņš tuvojās.
Penelope kļuva tramīga.
– Zinu! Brūkai tavs viedoklis ir ļoti svarīgs. Mēs runājām par to, vai šī ir balsta siena. – Viņa iegāja atpūtas istabā un pieskārās novecojušajam ģipsim.
– Tā ir, – Noa piekrita.
– Tu uz to pat nepaskatījies, nepiesiti un… tā.
– Vecos namos visas sienas ir balsta sienas. Tā ir vieglāk dabūt atļauju. – Noa neparasto, zaļo acu skatiens aplūkoja pasauli ar uzjautrinātu interesi, un Beltēra visādā ziņā bija viņa pasaule.
Tomēr Penelope atcerējās, kā šīs acis dusmās kļuva pelēkas… un kaislē ieņēma zelta nokrāsu.
– Esmu uzzinājis daudz jauna par ēku atjaunošanu. Es esmu Beltēras kūrorta pārvaldnieks. Šo darbu es dabūju, jo viltīgi pamanījos piedzimt di Luku ģimenē. – Viņš aicinoši uzsmaidīja Penelopei.
Viņa neatbildēja ar smaidu, bet skatījās uz Noa kā čūskas izbiedēts grauzējs.
Viņš turpināja:
– Kopš uzcelšanas divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados kūrorts ir attīstījies, un manā pārziņā ir visi elektrības atjauninājumi un santehnikas kļūmes.
Noa bija šarmantāks nekā jebkad agrāk.
– Darbs kūrortā aizņem lielāko daļu mana laika, un tas nozīmē, ka esmu pieejams divdesmit četras stundas diennaktī. Kad man ir atvaļinājums, es izbraucu no pilsētas, dodos slēpot vai braucu uz Havaju salām, lai piedalītos “Dzelzs cilvēka” konkursā vai eju pārgājienā… Iepriekšējā gada vasarā es devos uz Nepālu un iekaroju dažas iespaidīgas virsotnes. Vecmāmiņa apgalvo, kas tas bija muļķīgi darīts. – Viņš iesmējās. – Bet es allaž esmu gribējis to paveikt.
– Es piekrītu tavai vecmāmiņai.
– Esmu to paveicis. Varu doties kapā, zinādams, ka esmu iekarojis K2.
Noa varēja iet bojā. Daudzi cilvēki mira kritienā no K2 kalna, un viņus tā arī neatrada. Penelopei būtu jābūt vienaldzīgai, bet tā nebija. Pārāk daudz nāves…
Viņa uzlika plaukstas uz vidukļa un, lai noslēptu savu sejas izteiksmi, nodūra uz tām skatienu.
– Manuprāt, svarīgāk ir censties nonākt kapā pēc iespējas vēlāk. Bet tas ir tikai mans viedoklis.
– Kā klājas tavai mātei? – Noa jautāja. – Vai viņa ieradās Beltērā kopā ar tevi? – Viņš ievēroja izmaiņas Penelopes stājā vai balss tonī… vai arī gluži vienkārši nolēma mainīt sarunas tēmu.
– Nē. – Penelope atguva kontroli un pacēla skatienu. – Es viņu pirms dažiem mēnešiem zaudēju.
Noa apstulba.
– Zaudēji? Vai viņa nomira? Tava māte? Bet viņa bija tik dzīvīga!
– Jā. Vienmēr. – Līdz pašām beigām.
– Kas notika? Ja vien tev nav sāpīgi par to runāt, – Noa steidzīgi piemetināja.
– Es ierados Beltērā pēc pirmā studiju gada.
Viņš palocīja galvu.
– Tu strādāji praksē pie interjera dekoratora, kurš atjaunināja kūrorta kompleksu.
– Vasarā pirms mana pirmā studiju gada mamma krūtī sataustīja bumbuli. Tomēr mums bija daudz darāmā, lai sagatavotu mani augstskolai. Turklāt viņa strādāja pie Voltersa kundzes.
– Tava