– Es tev neatklāju sava vīra vārdu, jo baidījos, ka tu nevēlēsies pieņemt darba piedāvājumu. Esmu intervējusi neskaitāmus interjera dekoratorus, un viņi atsakās mani uzklausīt. Es gribu, lai māju atjauno atbilstoši manām, nevis dekoratoru vēlmēm, un tu… Tev piemīt tieši tādi paši instinkti, kādi piemīt man, un es ļoti gribu strādāt kopā ar tevi. Man vajadzēja atklāt tev patiesību par Rafi. Es plānoju to izdarīt, bet ne šodien.
– Viņš noteikti izpētīs visu, kas saistās ar mani, vai ne? – Penelopei bija noslēpumi. Rafi tie droši vien atstātu vienaldzīgu, bet viņai nepatika doma par sveša cilvēka rakņāšanos viņas dzīvē.
– Viņš ir piesardzīgs, – Brūka vīru attaisnoja. – Tādi pēdējā laikā ir visi, bet pirms vairākiem mēnešiem mani gandrīz noslepkavoja…
– Tevi… tevi… – Brūku gandrīz noslepkavoja? – Kad tu pieminēji slepkavību, es domāju…
– Jā, mums ir darīšana arī ar līķiem. – Brūka nodūra skatienu uz plaukstām un saviebās. – Ja neiebilsti, es nevēlos par to runāt. Man pēdējā laikā viegli sametas nelabi.
– Labi, skaidrs. – Tomēr Penelope bija pelnījusi iegūt papildu informāciju pirms stāšanās darbā. – Vai tagad tev nekas nekaiš?
– Viss ir kārtībā. Es protu sevi aizstāvēt. – Brūka stīvi pasmaidīja. – Man vajadzētu redzēt murgus, bet tā nav. Tas notiek ar Rafi. Viņš baidās mani zaudēt.
Šī saruna bija nereāla.
– Es domāju… Ja nemaldos, pirms daudziem gadiem Rafe salauza tavu sirdi.
– Mēs bijām mīlētāji, kuriem nav lemts būt kopā. Tomēr šoreiz mums izdevās. – Brūka vēlreiz noglāstīja vēderu. – Mums bija paredzēts pārcelties uz dzīvi Zviedrijā. Tad mēs uzzinājām, ka gaidām bērnu.
Penelope svārstījās starp prieku par jaunas dzīvības nākšanu pasaulē un skaudību… kā arī skumju vilni. Viņa koncentrēja uzmanību uz prieku un teica:
– Apsveicu!
– Mēs neplānojām radīt bērnus tagad. Bet, ja reiz tā noticis… – Brūkas noskaņojums acumirklī izmainījās, un viņa uzjautrināti iesmējās. – Nespēju tam noticēt. Tas ir īsts brīnums. Mana mamma ir sajūsmā, un vecmāmiņa arī. Tāpēc mēs paliksim Beltērā, un mēs iegādājāmies šo māju, un mums ir atlicis tikai pusgads vai nedaudz vairāk, lai to savestu kārtībā. Es gribu pārveidot mazo guļamistabu par bērnistabu…
– Un bēniņus par rotaļu istabu.
– Jā! – Brūka satvēra Penelopes plaukstas. – Redzi? Es taču teicu, ka mums ir vienādas ieceres attiecībā uz mājas iekārtojumu. Lūdzu, paliec šeit un strādā kopā ar mani! Es zinu, kādas ir interjera dekoratoru pakalpojumu cenas, – viņa nosauca skaitli, no kura Penelopei aizrāvās elpa, – un es varu tev palīdzēt dabūt arī citus darbus. Pilsētā interjera dekoratori ir pieprasīti. Tu vari pārcelties šeit uz dzīvi.
Penelope papurināja galvu.
– Nē, to es nevaru. – Lai kā viņa censtos iestāstīt sev pretējo, Penelope nespētu dzīvot pilsētā ar apziņu, ka jebkurā brīdī var saskrieties ar Noa.
Brūka ierunājās, bet aprāvās un pagrieza galvu pret mājas aizmuguri.
Parādījās Djūpejs, turēdams rokā pistoli.
Par spīti smagajiem zābakiem, viņš pārvietojās klusi.
Policists rūpīgi aplūkoja Penelopi.
– Kas tu esi? – viņš noskaldīja.
Brūka viņus iepazīstināja.
– Penelope Alonso Koldvela, policijas priekšnieks Braiens Djūpejs.
– Esi laipni aicināta Beltērā. – Viņš mazliet atslāba un palocīja galvu. – Es ceru, ka drīzumā tiksimies labākos apstākļos.
Tomēr Penelope ievēroja, ka viņš nenolaida pistoli. Viņa bija gatava derēt, ka līdz dienas beigām vēl viens cilvēks veiks viņas personas izpēti. Penelopei nepatika just, ka pret viņu izturas kā pret noziedznieci: ļaunākais, ko viņa bija paveikusi, bija sīka zādzība četrpadsmit gadu vecumā. Viņai nepatika Beltēras iedzīvotāju attieksme.
– Man jāpabeidz mājas apskate. – Djūpejs iegāja visās pirmā stāva istabās, turēdams pistoli gatavībā un sagaidīdams nepatikšanas aiz katrām durvīm.
Vai Penelope varēja palikt šeit, šķietami normālu cilvēku sabiedrībā, kuri nēsāja ieročus un nažus un apgājās ar tiem kā profesionāļi?
– Brūka!
Brūka pievērsās Penelopei. Viņa nolasīja sievietes sejā šaubas un izmisumā teica:
– Tu aizbēgsi projām, pirms esam ķērušās pie darba, vai ne?
Penelope patiešām gribēja atteikties no piedāvājuma. Tomēr Brūkas lūdzošais skatiens atgādināja par kopā labi pavadīto laiku.
Brūka ar žestu norādīja uz telpām.
– Palūkojies apkārt! Mēs šai mājai esam vajadzīgas. Tu esi tai vajadzīga. Mēs kopā esam pavadījušas tikai dažas stundas, bet es jau zinu, cik ļoti tev patiktu redzēt šo namu atplaukstam. Viss nav tik ļauni, kā izskatās… – Brūka vilcinājās, bet turpināja. – Nu labi, viss ir diezgan slikti, bet tam nav nekāda sakara ar tevi. Mūsu nedienas tevi neskars.
Mēs tevi aizsargāsim.
– Es labprāt strādātu mājā kopā ar tevi, – Penelope atzina. – Bet…
Joprojām modrais Djūpejs atkal šķērsoja vestibilu un uzkāpa augšup pa kāpnēm.
Penelope sekoja vīrietim ar skatienu, līdz viņš pazuda vāji apgaismotajās telpās. Bija jāpatur prātā, ka viņa nav di Luku ģimenes pārstāve un tāpēc neatbild par viņu dzīvi. Sieviete piespieda sevi atcerēties pagātnes notikumus Beltērā un būt piesardzīgai.
Un tomēr… Penelopei bija šeit jāpaliek līdz brīdim, kad izdosies satikt Džozefu Bjankini, un viņai nebija ne jausmas, kad tas notiks.
Vai tikšanās ar Bjankini bija tā vērta, lai strādātu kopā ar ģimeni, kas pagātnē sagādājusi tik daudz sāpju? Vai tikšanās ar Džozefu Bjankini bija tā vērta, lai sastaptu Noa?
Penelope iztaisnoja muguru.
Viņa jau bija pieņēmusi lēmumu. Jā, viņa spēja izturēt di Luku ģimenes un Noa klātbūtni savā dzīvē. Negaidīta bija tikai slepkavība.
– Ļauj man par to padomāt, pirms pieņemu lēmumu.
12. NODAĻA
Mājas pagalma puses durvis atvērās un atkal aizvērās.
Brūka pasniedzās pēc pistoles.
Rafe sauca:
– Tie esam mēs!
Penelope aptvēra, ka ir aizturējusi elpu, un atviegloti izelpoja.
Vīrieši izsteidzās no virtuves, nolikuši ieročus. Tie gan droši vien tik un tā bija rokas stiepiena attālumā.
Brūka pievērsa Rafem drūmu skatienu.
– Nu?
– Pagalmā zemē nav pēdu nospiedumu, bet lievenis ir noslaucīts, – Noa paziņoja.
– Es to nedarīju, – Brūka atbildēja.
– Es to viņam jau teicu, – Noa turpināja. – Es teicu: “Brūka neveic telpu uzkopšanas darbus. Kad viņa uzsāka strādāt kūrortā, viņa to paziņoja