– Es mīlēšu viņu līdz mūža beigām. – Brūka izrunāja šo dramatisko frāzi ar neparastu vieglumu, tāpēc Penelopei iesāpējās sirds.
Viņa cieta no vientulības un bailēm no tā, ka būs jāpavada ilgs laiks vienatnē, bez cilvēka, ar kuru dalīties priekos un bēdās. Penelope plānoja strādāt un iegūt draugus, bet viņa nekad vairs nevarēs sarunāties ar māti, atgriezties mājās pie mīļotā vīrieša, turēt rokās savu bērnu…
Varbūt tā nebija skaudība, bet skumjas.
Acīs sariesās asaras. Penelope padzērās ūdeni, pūlēdamās samitrināt piepeši izkaltušo muti. Viņa drudžaini pietrausās kājās un iegāja viesistabā. Tā bija tukša telpa, vēl tumšāka par vestibilu. Te prasījās izklāt bārkstainu persiešu paklāju, nolikt senlaicīgu, mākslinieciski veidotu dīvānu un tam blakus – atpūtas krēslu. Galvenais objekts telpā bija ar rokām veidots marmora kamīns, un tas bija jāiekur. Penelope ierunājās draudzīgā un uzstājīgā balsī:
– Jā, šī būs laba telpa viesu izklaidēšanai. Mēs nojauksim sienu starp viesistabu un ēdamistabu, uzcelsim balsta arku un varbūt pat uzstādīsim slīdošās durvis, lai tu varētu paēdināt viesus un atstāt netīros traukus aiz aizvērtajām ēdamistabas durvīm…
Viņai neizdevās izklausīties pārliecinoši, jo Brūka piecēlās kājās un maigā balsī ierunājās:
– Penelope…
Viņu pārņēma emociju vilnis – tā joprojām mēdza gadīties vairākus mēnešus pēc mātes nāves un piecpadsmit mēnešus pēc telefona zvana, kurā viņai pavēstīja par Kītu. Penelope saprata, ka nav izdevies apmuļķot ne Brūku, ne pašai sevi. Viņa ievilka trīsošu elpu un pacēla roku, lai Brūku apturētu. Tas nozīmēja, ka viņa nevēlas līdzjūtību.
Brūka saprotoši palocīja galvu.
Penelope saprata, ka ir atradusi ko vairāk par darbu. Viņa bija atradusi draudzeni.
Paldies Dievam! Tā bija pirmā zīme, ka Penelope sāk atkopties no sāpēm un skumjām. Tagad viņa beidzot varēja sākt būvēt dzīvi no jauna.
Kamēr Penelope pūlējās apvaldīt emocijas, ieejas durvis ar klikšķi atvērās.
Abas sievietes pagriezās.
Aiz iestiklotajām durvīm vīdēja divu plecīgu vīriešu silueti.
Durvju rokturis pagriezās. Durvis atvērās.
Brūkas seja iemirdzējās, un viņa ar prieku iesaucās:
– Rafe!
Penelopes prātā uzausa senas atmiņas un nelāga priekšnojauta.
Rafe? Tas bija neparasts vārds. Tas bija savdabīgs vārds. Viņa to dzirdēja pirms daudziem gadiem…
Visas dienas gaitā Brūka ne reizi nenosauca savu vīru vārdā. Kāpēc? Ko viņa slēpa?
Abi glītie tumšmatainie vīrieši ienāca vestibilā. Bija skaidri redzams, ka viņi ir brāļi.
Brūka lūkojās pārmaiņus uz vīriešiem un Penelopi un saplaka kā balons. Telpā valdošais klusums padarīja viņas čukstu skaļu:
– Ak, nē!
Penelopes sirdi cauršāva patiesība un šausmas vienlaikus.
Bija ieradies Brūkas vīrs – Rafe di Luka. Un otrais vīrietis…
Otrais vīrietis bija Rafes brālis.
Tas bija Noa di Luka.
Viņas Noa di Luka.
9. NODAĻA
Laiks sāka ritēt lēnāk. Penelope redzēja notiekošo kā gleznu, kurā katrs tēls bija atveidots tik precīzi kā figūra prasmīgi apgaismotā vaska muzejā.
Rafe, tērpies tumšā uzvalkā, baltā kreklā un kaklasaitē, tuvojās savai sievai, izstiepis rokas, un jautāja:
– Dārgā, kas noticis?
Brūka skatījās uz Penelopi ar šausmās ieplestām acīm.
Noa, tērpies zilos džinsos, zilā T kreklā un lina žaketē, aplūkoja nama iekšpusi un visbeidzot paraudzījās uz Penelopi.
Kad abi saskatījās, viņa jutās kā izlidojusi ārpus zemes atmosfēras.
Penelopei trūka gaisa. Viņa neko nedzirdēja. Visa uzmanība tika veltīta tikai Noa sejai, viņa zodam, lūpām, lūpām, lūpām. Un viņa zaļo acu skatienam, kas bija dziļš kā okeāns un tikpat nejūtīgs un neuzticams…
Viņa jutās kā sasalusi un nespēja ne pakustēties, ne just…
Piepeši Noa sakustējās, un ledus salūza.
Penelope atgriezās realitātē, ar pēdām pie priežu kodola grīdas… un viņa atkal juta. Sievietes āda bija auksta kā ledus, pirksti drebēja, un no kamola krūtīs nāca ģībonis kā deviņpadsmitā gadsimta lēdijai.
Noa paspēra soli uz viņas pusi.
Viņa sastinga. Penelope nebija Viktorijas laikmeta jaunava. Viņa nebija gļēvule. Viņa bija piedzīvojusi arī ļaunākas situācijas, tāpēc tiks galā pieklājīgi un saglabājot pašlepnumu.
Noa izstiepa roku.
Labi. Tā būs kā lietišķa tikšanās.
Penelope pastiepa pretī savu roku.
– Noa, priecājos tevi atkal satikt! – tie bija meli, tomēr nepieciešami meli.
– Penelope! Es nezināju, ka esi ieradusies pilsētā. – Šī balss ietina viņu senās atmiņās par kaisli. Viņš satvēra sievietes plaukstu.
Penelope atkal aizlidoja Visumā. Šajā pieskārienā bija ielikts viss: pirmās mīlestības radītais prieks, atraidījuma sāpes, atsvešinātības gadi…
Šoreiz Penelope neļāvās emociju uzplūdam. Viņa pārņēma vadību un piespieda sevi koncentrēties.
Viņa ieelpoja. Viņa smaidīja.
Viņa pavēlēja sev izskatīties laipnai un normālai.
Penelope paskaidroja:
– Es ierados vakar, nevienu nebrīdinājusi, bet mēs ar Brūku satikāmies ēstuvē. Izrādās, ka mūs vieno siltas jūtas pret gadsimtu mijas arhitektūru.
– Tev vienmēr patikuši veci nami, – Noa piebilda.
Penelope pūlējās atcerēties, kā cilvēkiem jāizturas lietišķas tikšanās laikā. Viņai tas bija jāzina. Viņa to zināja.
Vispirms pārtrauc rokasspiedienu.
Viņa atvirzīja roku.
Noa to palaida vaļā.
Penelope paberzēja plaukstu pret džinsiem, pūlēdamās atbrīvoties no vīrieša pieskāriena radītās sajūtas.
Tas neizdevās. Noa stāvēja viņas acu priekšā, izstarodams Kalifornijas saules siltumu, viņa āda smaržoja pēc bergamota, viņa seja, kā vienmēr, bija skaista, bet tagad tajā bija manāms arī briedums… Pēc deviņiem gariem gadiem, vienas laulības un pārāk daudziem smagiem zaudējumiem Penelopei neizdevās atbrīvoties no atmiņām par Noa pieskārieniem. Kāpēc lai tas izdotos tagad?
Kad Brūka turpināja sarunu, Penelope piespieda sevi lūkoties uz viņu, nevis uz Noa.
Satrauktā, spalgā balsī Brūka teica:
– Rafe, dārgais, es nezinu, vai tu satiki Penelopi, kad viņa šeit agrāk dzīvoja…
– Satiku. Es viņu atceros. – Rafe piekala sievietei skatienu. – Penelope Alonso. Tu esi mainījusies.
Ierunājās