– Ko tev vajag, Hendrik?
Hendriks atbildēja balsī ar skanīgu nīderlandieša akcentu:
– Šī ir ļoti jauka guļamistaba. Es gribētu to savākt sev.
Džozefs ierūcās kā vientuļš vilks, kas izaicināts cīņā.
– Un ko tu šeit darīsi? Apspļaudīsi grīdu?
Radās iespaids, ka Hendriks ir Lizbetes netīro darbu veicējs. Viņš bija liela auguma, neglīts un ļauns. Viņš bija rupjš un apveltīja Džozefa īpašumu ar iekāres pilnu skatienu. Viņam gribējās puisi iepļaukāt no visa spēka.
– Es šeit, protams, gulēšu. – Hendriks piegāja pie Džozefa septiņpadsmitā gadsimta antīkās itāļu baroka laikmeta gultas un noglāstīja koku ar alkatīgiem pirkstiem. – Tu droši vien iztēlojies sevi par karali, vāļājoties pa tik dārgām mēbelēm.
– Es nevāļājos, – Džozefs atcirta. Viņa interjera dekorators iekārtoja šo istabu kā bijīgu veltījumu Džozefa svarīgajai vietai pasaulē. Istabā bija kamīns, atpūtas zona un uz paaugstinājuma novietota gulta ar samta aizkariem. Džozefam bija grūti paciest savu stāvokli – būt apvainotam un nonievātam, atrautam no apkārtējās pasaules. Bandīti atņēma viņam privāto dzīvi, jo gribēja vietu, kur apmesties, un vīna pudeli, kas pienācās Džozefam.
– Hendrik, pietiek, – Lizbete noskaldīja. – Ko tev vajag?
– Gribu uzzināt, kādu picu tu vēlies. – Hendriks pasmaidīja kā muļķis un paberzēja vēderu, izlikdamies par izsalkušu.
Džozefs rūgti atcirta:
– Es negribu atkal ēst picu. Ak Dievs, cik reižu pēc kārtas jūs varat to draņķi ēst?
Hendrika smaids kļuva vēl platāks.
– Kāpēc lai es to nedarītu, večuk? Un kāpēc lai tu to nedarītu? Tu esi itālis. Vai tad itāļiem negaršo pica?
Džozefu pārņēma bezpalīdzīgas dusmas.
– Nebrīnos, ka tu esi viņas pakalpiņš. – Viņš ar drebošu pirkstu norādīja uz Lizbeti. – Tu esi tik stulbs!
Milzīgais Hendriks neticamā ātrumā metās Džozefam virsū.
Lizbete spēcīgi ietrieca elkoni viņa krūtīs. Atskanēja tāds troksnis, it kā tiktu pāršķelts nogatavojies arbūzs.
– Nē, Hendrik. Viņš ir mums vajadzīgs.
Hendriks atkal metās uzbrukumā, pūlēdamies tikt garām Lizbetei kā satrakojies sargsuns.
Viņa vīrieti pagrūda, un viņš atsitās pret sienu. Viens no labākajiem Džozefam piederošajiem mākslas darbiem – Klimta gleznas oriģināls – nodrebēja un pagriezās slīpi uz āķa.
Džozefs šausmās ieelsās un sauca:
– Piesardzīgāk, muļķi!
Lizbete sastinga.
Džozefs bija vienīgais bērns ģimenē, Beltēras turīgās Bjankini ģimenes pārstāvis, un viņš teica, ko gribēja un kad gribēja, un nekad neuztraucās par sekām.
Bet tagad Hendriks atstūmās no sienas un, savilcis rokas dūrēs un pacēlis zodu, skatījās uz Džozefu, līdzinādamies uzbrukumam gatavam bullim. Vecais vīrs saprata, ka muļķis ir viņš. Šoreiz būtu prātīgāk turēt mēli aiz zobiem.
Lizbete atkāpās.
– Viņš ir vecs vīrs, – viņa teica. – Nedari viņam pāri.
Hendriks samiedza acis. Viņš iztaisnoja muguru un plati uzsmaidīja Džozefam.
Viņš pirmo reizi ieraudzīja vīrietī viltības un gudrības atblāzmu.
Hendriks nesteidzīgi pagriezās pret sienu. Viņš pielieca galvu vienā līmenī ar gleznu.
Kā ledusauksta šautra Džozefa prātā parādījās atklāsme par to, kas tūlīt notiks. Viņš pūlējās uzlikt mezglainās rokas uz krēsla roku balstiem, piecelties un apturēt Hendriku, pirms viņš…
Hendriks pacēla savu lielo dūri.
– Nē! – Džozefs pacēla ar baiļu sviedriem klāto plaukstu no ādas roku balsta. – Nē!
Hendriks trieca pirkstu kauliņus pret audeklu, un glezna pārplīsa no augšas līdz apakšai. Mākslas darbs tika iznīcināts un atņemts Džozefam ar vienu rokas kustību. Pēc tam Hendriks noplēsa gleznu no sienas un trieca to pret zemi.
Džozefs cīnījās pēc elpas, piespiedis roku pie krūtīm, un Hendriks pagriezās pret viņu. No sasistajiem pirkstu kauliņiem pilēja asinis, bet vīrieša sejā vīdēja vardarbīgs smaids. Viņš ierunājās labsirdīgā balsī:
– Es pasūtīšu picu ar šķiņķi, ananasiem un biezo maliņu. Ceru, ka tev tā patiks, večuk. Tā ir mana iecienītākā pica. – Viņš lepni izgāja no istabas, dimdinādams melnos ādas zābakos apautās, milzīgās pēdas.
Lizbete noraudzījās viņam pakaļ, un viņas seja pauda uztraukumu un mīlestību.
Vērodams abus noziedzniekus, Džozefs kaut ko saprata. Vārdi izlauzās pāri lūpām:
– Viņš ir tavs dēls!
Lizbete ilgi un skaļi smējās, līdz Džozefs apkaunojumā sarāvās.
– Nē, viņš ir mans brāļadēls. – Viņa ar žestu norādīja uz mājas iekšpusi, kur trīs vīrieši un divas sievietes atpūtās, saslējuši kājas uz Džozefa mēbelēm, ēda un bārstīja drupačas, dzēra un lika dzērienu kārbas uz viņa nopulētā koka galdiem, kasījās un smējās par nama īpašnieku. – Viņi visi ir mani brālēni, māsīcas, brāļadēli vai brāļameitas.
– Tava banda ir vienas ģimenes locekļi?
– Protams. Es uzticos tikai viņiem.
– Viņi ir noziedznieki!
– Nerunā niekus, – Lizbete atvairīja Džozefa apvainojumu. – Mēs neesam noziedznieki. Mēs piekrītam paveikt darbus un visu paveicam kārtīgi. Katram no mums ir sava specialitāte. Mēs visi esam labi apguvuši savu arodu.
Informācija. Džozefam bija nepieciešama informācija.
– Kurš jūs nolīga?
Smaids Lizbetes sejā pagaisa.
– Tas ir personisks jautājums.
– Personisks? Ko tu ar to gribi teikt? Kāpēc tev rūp vīna pudele?
– Tu ļoti labi zini, kāpēc. Neizliecies, ka tā nav. – Lizbete atkal pasmaidīja. – Man pudele rūp tā paša iemesla dēļ, kādēļ tā rūp tev.
Džozefs negribēja apspriest to, ko zināja un kāpēc viņam bija svarīga vīna pudele. Viņi ar Lizbeti nebija partneri. Pudele piederēja tikai viņam.
– Tātad tev ir banda, un katram no jums ir sava specialitāte. Kādas prasmes piemīt tev?
– Es esmu vadītāja. Es pieņemu lēmumus. Es izstrādāju plānus.
– Tavi plāni nekam neder.
– Manuprāt, pašreizējais plāns ir izvērties ļoti veiksmīgi. Bridžeta ir mūsu munīcijas speciāliste, viņas lauciņš ir ieroči. Grieta ir mūsu programmētāja, viņa spēj uzlauzt jebkuru apsardzes sistēmu piecu vai mazāk minūšu laikā. Klāsa specialitāte ir maskēšanās. – Lizbete iesmējās. – Viņš pārveido sevi un mūs, un pat seju atpazīšanas programmatūra mūs nespēj notvert. Ratdžers zina visu pasaules mākslas darbu un dārgakmeņu vērtību un spēj atpazīt viltojumu no simt jardu attāluma.
Lizbete