Pagalmā augošo ozolu biezā ēna piešķīra īpašumam vēl drūmāku iespaidu. No attāluma Penelope saskatīja vienu garu, kalsnu, gados vecu aziātiskas izcelsmes dārznieku, kurš apgrieza nokaltušos rododendru ziedus, bet kopumā savrupmāja izskatījās pamesta.
Džozefa Bjankini nebija mājās. Izskatījās, ka viņš ir projām jau krietnu laiku.
Savas dzīves laikā Penelope bija atraidīta tik daudzas reizes… Viņa nokļuva tik tālu, stāvēja pie Bjankini vārtiem un tagad bija spiesta doties projām, nepateikusi savu sakāmo…
Prātā ienāca šaušalīga doma.
Ak, Dievs! Ja nu viņš ir miris? Penelope sakravāja automašīnā mantas un devās ceļā no Oregonas, neļaudama sev domāt par to, ko grasās darīt: viņa baidījās, ka nobīsies un atkāpsies no plāna.
Tomēr šis tas viņai bija skaidri zināms. Džozefs Bjankini bija astoņdesmit vienu gadu vecs. Iespējams, viņš nomiris vakar vai aizvakar, vai laikā, kad Penelope apmeklēja mātes kapu un centās paust savas dusmas un skumjas vienlaikus cieņpilni un nelokāmi. Viņa zināja, ka māte klausās.
Penelope paņēma mobilo telefonu un aplūkoja vietējos nekrologus.
Nē. Ziņas par Džozefa Bjankini nāvi nebija. Iespējams, ka viņa nav šeit. Tomēr Bjankini bija dzīvs.
Penelope atviegloti nopūtās un noslaucīja mitrās acis. Par nepatīkamo domu gājienu nebija jābrīnās. Viņas dzīvē jau ilgu laiku bija daudz nāves.
Bija grūti būt vienai.
Viņa izslēja muguru un izdomāja jaunu plānu.
Pirms daudziem gadiem, kad Penelope devās projām no Beltēras, viņa vēl īsti nesaprata, kāpēc tur atradās. Tagad viss bija skaidrs.
Tagad Penelope šaubījās, vai spēs mātei piedot jebko no nodarītā.
Beltēra bija neliela pilsēta. Tajā dzīvoja aptuveni četrdesmit tūkstoši cilvēku, un vīnogu audzēšanas laikā to apmeklēja neskaitāmi tūristi. Penelopei bija nopietnas izredzes atrast kādu, kurš atklās Džozefa Bjankini slēptuvi.
Penelope pagriezās un uzmeta pēdējo ilgpilno un nožēlas pilno skatienu savrupmājai, un pamanīja kustību otrā stāva logā.
Viņa pagriezās atpakaļ un skatījās uz logu.
Vai sievieti kāds vēroja?
Tomēr īpašumā nemanīja kustību. Nekustējās pat ozolu lapas.
Iespējams, Penelope redzēja putna baltā spārna atspulgu logā.
Iespējams, tas bija viņas iztēles auglis.
Iespējams, Džozefs Bjankini slēpās mājā un atteicās ar viņu runāt.
Tas šķita neloģiski. Bjankini nezināja, kas Penelope ir. Kāpēc viņš neatbild uz namruņa zvanu, kaut vai tikai tāpēc, lai liktu viņai doties projām?
Penelope negribīgi pagriezās, iekāpa automašīnā un devās uz Beltēru.
6. NODAĻA
– Kas bija tā meitene pie vārtiem?
Džozefs Bjankini sēdēja savā ādas klubkrēslā galvenajā guļamistabā un ar aizvainotu skatienu apveltīja savu nolaupītāju – cietsirdīgo, gaišmataino milzi.
Viņš neuzdrošinājās skaļi nosaukt sievieti par milzi, jo baidījās no viņas.
Sieviete apgalvoja, ka viņas vārds ir Lizbete Smita. Kad abi stāvēja kājās, viņa bija pietiekami gara, lai ielūkotos Bjankini acīs. Viņa augums kopš septiņdesmit piecu gadu vecuma sasniegšanas bija sarucis par divām collām, tomēr joprojām bija sešas pēdas garš. Lizbetes atlētiskais stāvs, garie, gaišie mati un skaistās, zaļās acis radīja ziemeļniecisku iespaidu.
Pēc tikšanās ar iznireli Noa di Luku Džozefs nolēma atgriezties iecienītajās Eiropas vietās. Amsterdamā viņš satika Lizbeti, bet bija pārliecināts, ka viņa nav ziemeļniece. Sievietes mati nebija dabiskā krāsā. Spriežot pēc viņas vecuma, tie visdrīzāk bija sirmi. Džozefs apšaubīja pat viņas patieso acu krāsu un to, vai Lizbete Smita ir sievietes īstais vārds. Itin viss viņā bija mākslīgs.
Džozefs ticēja tam, ka sieviete ir atlētiska. Kad parādījās aizdomas par Lizbetes patiesajiem nolūkiem – viņš uzskatīja sievieti par parastu padauzu, līdz saprata, ka viņa Džozefu izsekojusi –, un viņš atteicās sekot sievietei uz viesnīcu, Lizbete Džozefu pieveica kā vāju, vecu vīru.
Viņš bija spēcīgs un pie labas veselības.
– Kas viņa ir? – Lizbete draudīgi slējās pār Džozefu un viņu iztaujāja. Viņa nemitīgi uzdeva bezkaunīgi daudz jautājumu.
Džozefs sievieti ienīda. Viņu saniknoja Lizbetes fiziskais pārspēks.
– Nezinu.
– Viņa zvanīja pie vārtiem desmit minūtes.
– Es viņu nepazīstu.
– Viņa ļoti gribēja tevi satikt.
Lizbete bija jaunāka par Džozefu, tomēr viņas jaunība bija pagājusi. Viņš nezināja precīzu sievietes vecumu, bet pieļāva, ka viņai ir vismaz sešdesmit pieci. Tomēr Lizbete ar kaut kādiem sasodītiem karatē paņēmieniem nolika Džozefu pie vietas. Viņš bija pārliecināts, ka sieviete likusi lietā zināšanas par jutīgajiem punktiem ķermenī. Arī Džozefam tie bija nekavējoties jāapgūst.
– Viņa droši vien meklēja apkopējas darbu. – Džozefam meitene pie vārtiem bija pilnīgi vienaldzīga. Viņa nevarēja palīdzēt, tāpēc no viņas nebija nekāda labuma.
– Meitene bija pārāk labi ģērbusies, lai interesētos par apkopējas darbu.
Kad Džozefs satika Lizbeti, viņa runāja ar britu akcentu. Līdzko viņa privātā lidmašīna nosēdās Amerikas lidlaukā, sieviete sāka runāt kā amerikāniete.
Džozefs nezināja, kā viņa to panāca, bet bija neomulīgi redzēt sievieti tik vienkārši pielāgojamies jaunai videi, ka visi apkārtējie uzskatīja viņu par vietējo.
– Auduma bikses un pogājams krekls? – Viņš Lizbeti nopētīja. – Tev ir zemi standarti.
Nelikdamās ne zinis par Džozefa nosodošo attieksmi pret viņas džinsiem un piegulošo T kreklu, Lizbete jautāja:
– Vai viņa ir tava pašreizējā mīļākā?
– Nē. Es tev jau teicu, ka redzu viņu pirmo reizi dzīvē. – Kaut gan meitene šķita savādi pazīstama…
Džozefs pūlējās atcerēties. Kam meitene līdzinājās? Biznesa partnerim? Kādam no sasodītajiem di Lukām? Varbūt kādai aktrisei, kuras attēlu viņš redzējis internetā?
Lizbete rūpīgi pētīja viņa mīmiku.
– Tu meiteni pazīsti.
– Iedod man telefonu, un es piezvanīšu dažiem cilvēkiem un mēģināšu noskaidrot, kas viņa ir.
– Ja es to darīšu, un tu piezvanīsi nepareizajam cilvēkam, man nāksies tevi nogalināt. – Lizbete apveltīja Džozefu ar smaidu, kurā nebija ne kripatas līdzjūtības.
Viņš tam noticēja.
– Paklau, mūsu vecumā ir nācies redzēt daudzas un dažādas sejas. Visi cilvēki līdzinās citiem, iepriekš satiktiem.
Lizbete piekrītoši palocīja galvu.
– Es nesaprotu, ko tu no manis gribi. Kāpēc tu izvēlējies mani? – Džozefs jautāja