Ideja ienāca Robertam prātā kārtējā pokera vakara beigās. Tie notika katru mēnesi kopā ar Hariju Mortimeru un viņa draugiem nelielā Monmartras klubā. Viņi paēda vakariņas, iedzēra dažus mēriņus un mazliet uzspēlēja pokeru. Roberts nebija nekāds lielais kāršu spēlmanis: viņš nekad nebija spēlējis pirms ierašanās Parīzē un iepazīšanās ar Hariju. Klubā pavadītie vakari – visa tā dzeršana, biezā dūmu migla, žetoni, kas tika bīdīti šurpu turpu uz zaļā kāršu galda, un zināmās sarunas – tas viss, viņaprāt, piederēja pie brīvdienu dekadences. Tas bija pieļaujams ieilgušas pagaidu uzturēšanās laikā Parīzē, taču tam vajadzēja beigties līdz ar neizbēgamo (lai arī vēl neieplānoto) atgriešanos mājās pie ģimenes un fabrikas, un sava Bostonas dzīvesveida.
Harijs bija krietnus desmit gadus vecāks par Robertu – drukns, plikpaurains avīžnieks ar asu prātu, straujiem dusmu uzplūdiem un pietiekamu pieredzi, kas gluži kā nospriegota bikšu siksna visu saturēja kopā un attaisnoja viņa dzelžainos uzskatus. Viņš bija Roberta tēva līdzinieks, tikai izlaidīgāks, kas padarīja viņu par vēlamu sabiedroto.
Pokers bija izaicinājums. Roberts spēlēja pārāk piesardzīgi un pats to apzinājās. Dažreiz, kad Roberts atmeta kārtis atkal un atkal, viņš manīja, kā Harijs viegli sarauc uzacis, mudinādams viņu riskēt. Aiziet, Robert! Iesaisties spēlē. Ļaujies azartam! Taču izskatījās, ka Robertam nepiemīt ne mazākā azarta dzirksts. Galdā tika likta īsta nauda. Ja abas viņa kārtis nebija acīmredzami labas, viņš gluži vienkārši nespēlēja. Dažreiz kārtis tika atklātas, un viņš redzēja, ka galu galā būtu varējis uzvarēt. Taču citkārt viņa kārtis izrādījās nekam nederīgas, un viņš turpināja malkot dzērienu klusā gandarījumā par to, ka ir rīkojies pareizi, atteikdamies no spēles.
Ženevjēva zināja par pokeru, taču nezināja, ko vēl Harijs un pārējie dara Monmartras klubā. Pirmkārt, meitenes ienesa dzērienus kāršu telpā, aizdedzināja cigārus un apmainīja pelnu traukus, visu laiku jauki smaidot. Taču vēlāk, kad dūmi sabiezēja, Harija balss kļuva skaļāka un žetoni ceļoja šurpu turpu lielākās kaudzītēs, viņas aizkavējās, gaidīdamas aicinājumu iesēsties kāda lielajā klēpī, apvīt roku ap pamatīgo kaklu un sākt čukstēt un ķiķināt, lai vestu puišus pa vienam vien augšā pa mazajām kāpnītēm kluba dibentelpās uz otrā stāva istabiņām.
Un tad pienāca Roberta iecienītākais brīdis. Brīdis, kad viņš piecēlās no kāršu galda un izgāja ārā vēsajā, tumšajā, nepiedūmotajā nakts gaisā vai ieraudzīja rītausmas violeto apsolījumu. Viņš devās no kalna lejup, lai sameklētu taksometru uz mājām, – viens pats šajā lielajā pilsētā, ja neskaita retos automobiļus vai vīterojošos putnus. Viņa nauda bija droši noglabāta kabatā (jo Roberts allaž zināja, kad iemainīt savus žetonus pret skanošo) un būtībā neskarta (meitenes ātri vien saprata, ka velti šķiež savu laiku, trīdamās viņam pa klēpi vai čukstēdamas ausī). Dažreiz Roberts nogāja visu mājupceļu svilpodams.
– Kā iet tavai spožajai ķēvītei? – Harijs šovakar bija apvaicājies, dalīdams kārtis. – Jācer, ka tu cieši turi viņu grožos, ko? – Viņš jau bija piedzēries un nolūkojās uz Robertu ar šķību skatienu, taču tādā veidā viņš mēdza izrādīt draudzīgumu.
– Nav iespējams turēt grožos tādu meiteni kā Ženevjēva, – sacīja Roberts. – Tas ir pēdējais, ko varētu ar viņu iesākt.
Harijs paraustīja plecus un izdalīja kārtis visiem pieciem spēlētājiem. – Nu, es tev ieteiktu, manu zēn, kārtīgi uzmanīt savu dāmīti. Tie mākslinieki, ar kuriem viņa biedrojas… Nu, es pilnīgi noteikti neuzticētos vīrietim, kurš valkā bereti vai apmetni. – To sakot, viņš pacēla galvu un pamirkšķināja glītai rudmatei, kura kavējās durvīs.
– Man nav viņiem jāuzticas, – Roberts sacīja. – Es uzticos viņai.
– Esmu pārliecināts, ka tas ir apbrīnas vērts. Klau, varbūt tu kādu reizi varētu atvest viņu uz manu māju? Mēs paēstu nelielas vakariņas, un meitenes varētu papļāpāt par bērniem vai ziedu kārtošanu, vai ko nu viņas tur runā.
– Protams. Tas būtu jauki. – Roberts ļoti labi spēja iedomāties, ko Ženevjēva teiktu par ierosinājumu pavadīt vakaru Modas Mortimeras sabiedrībā. Moda bija aizrāvusies ar labdarības komitejām un gobelēniem. Mortimeri gluži vienkārši nepiederēja pie tiem cilvēkiem, kādi patika Ženevjēvai. Neviens no Roberta draugiem pie tādiem nepiederēja. Tas uzreiz kļuva skaidrs, kad viņš iepazīstināja sievu ar tiem drīz pēc viņu ierašanās Parīzē. Galu galā – ko gan viņš bija gaidījis, apprecot tādas kārtas sievieti? Viņš ne reizi nebija iemīlējies meitenē, kura varētu sadraudzēties ar Modu Mortimeru un, ļoti iespējams, ar kādu no viņa aprindu meitenēm mājās.
– Stingra roka, Robert. – Harijs paņēma abas savas kārtis. – Tas viņām ir vajadzīgs, tām sievietēm. – Viņš vēlreiz pamirkšķināja rudmatei. – Paklau, es rīt tev piezvanīšu un iedošu kāda mana drauga numuru.
– Kāda drauga? – Roberts sadzirdēja piesardzību pats savā balsī.
Harijs pabungoja sev pa degunu un pieliecās tuvāk, lai pārējie pie galda sēdošie nedzirdētu viņu sarunu. – To es tev paskaidrošu, kad būšu piezvanījis.
Roberts pacēla augšā savas kārtis un sarauca pieri.
– Aprunāsimies rīt. – Harijs ielūkojās savējās. – Tu spēlē?
– Nē, šai reizei pietiks.
Ārā uz ielas īsi pirms pulksten četriem, kad naksnīgajās debesīs pletās tik blīvs mākonis, ka tās atgādināja virs māju jumtiem, skursteņiem un torņiem pārklātu smagu samta pārsegu, Roberts devās uz priekšu pa netīrajām, bordeļu pilnajām Pigala laukuma ielām aptuveni māju virzienā, domādams par to, kā Harijs bija izteicies par Ženevjēvu.
Harijs gluži vienkārši nesaprot, viņš nosprieda. Tā nav viņa vaina – ne gluži. Viņš tāds vienkārši ir.
Roberts pacēla roku, lai apstādinātu taksometru, un atļāvās pasmaidīt. Viņai ir paveicies, izvēloties tādu vīru kā es.
Taksometrs piebrauca ietves malā – viens no tiem zirga pajūgiem, kādi jau bija tikpat kā izzuduši.
Vai viņa zina, kā viņai paveicies, Roberts domāja, atverot durvis.
Un tad viņam radās ideja.
Nākamajā dienā pēc grāfienes de Fremonas viesībām Roberta ideja sāka realizēties.
Ženevjēva atgriezās mājās vēlā pēcpusdienā, pēc tam kad bija noklausījusies, kā Lulū izmēģina vairākus jaunus numurus ar savu pianistu “Koijotā” Delambra ielā. Viņa izkāpa no lifta un ieraudzīja sava dzīvokļa durvis atveramies nelielā spraudziņā. Ārā paraudzījās sīka sejiņa – jādomā, ka tā bija kalpone Selīna, – un tad durvis atkal aizcirtās tik ātri, ka Ženevjēva netika gudra, vai kaut kas tiešām ir noticis.
– Selīna? – Ženevjēva enerģiski pabungoja pa durvīm. – Selīna!
Taču tas bija Roberts, kurš atvēra durvis un iznāca ārā, aizvērdams tās sev aiz muguras. Viņš izskatījās neparasti.
– Tu esi slims vai kā?
– Aizver acis, – sacīja Roberts, satverdams sievu aiz rokas. – Man tev ir pārsteigums.
– Kāds pārsteigums?
– Aizver acis.
Viņa izdzirdēja čīkstoņu, durvīm atkal atveroties, un vīra pieklusinātos soļus uz priekšnama paklāja. Viņš elpoja caur muti, tāpat kā vienmēr, kad jutās nervozs. Bija arī citas reizes,