Tagad Ženevjēva ieķiķinājās un pieliecās, lai viegli noskūpstītu viņu uz lūpām. – Tieši tā, mīļais. Tu esi tik prātīgs. Mans klintij līdzīgais vīrs. – Viņa piespiedās Robertam cieši klāt, uzlikdama galvu viņam uz pleca. – Ko gan es bez tevis iesāktu?
– Tev vajadzētu sameklēt kādu, kas sagādātu tev kurpes, tas nu ir droši.
– Lulū ir viss, – Ženevjēva nomurmināja, piekļāvusies vīra plecam. – Skaistums, talants, slava, pieredze… Viņa nav daudz vecāka par mani, taču es jūtos kā bērns salīdzinājumā ar viņu. Viņa tik daudz zina.
Uz pērlītes viņa rokā bija uzrakstīts viens vienīgs vārds – “Maigums”.
Dzīvokli Lota ielā bija iekārtojusi Eilīna Greja. Tā bija Ženevjēvas ideja, lai gan arī Lulū tajā tika nospēlējusi savu lomu. Pārkārtošanās prasīja vairāk nekā gadu, kad viņi bija dzīvojuši “Rica” viesnīcā par bargu naudu, un krietni pārsniedza ieplānoto budžetu. Rezultāts bija nolakota simfonija. Salona mirdzoši melnās sienas ar sudrabainu ģeometrisku ainavu, kabinets ar pergamenta pārklātiem griestiem un glītu grāmatu skapi, slavenais kanoe formas “Pirogas” dīvāns ar bruņrupuča ādas rakstiem. Tikpat slavenie, mākslinieciski izliektie “Bibendum” ādas krēsli, lampu abažūri strausa olu formā… Dzīvoklis bija daudzkārt fotografēts vairākiem interjera žurnāliem un dzīvesstila lapām, laimīgajam pārim pozējot roku rokā priekšplānā.
Klusībā Roberts sprieda, ka viņam tas labāk paticis agrāk. Šobrīd dzīvoklis nelikās pārlieku mājīgs. Tomēr viņi gatavojās tajā nodzīvot pietiekoši ilgi, lai attaisnotu tam izšķiesto laiku un naudu. Tikmēr Robertam nācās vadīt savu šujmašīnu ražošanas uzņēmumu no Atlantijas okeāna nepareizās puses, paļaujoties uz Bremu Fērliju un dažiem citiem svarīgākajiem darbiniekiem un krakšķošām sakaru sistēmām vairāk, nekā viņam būtu paticis. Telefoni mēdza apklust svarīgas sarunas vidū, un elektrība, šķiet, plūda cauri vadiem viļņveidīgi, tā ka neradās vēlēšanās nekam pieskarties. Viss bija tālu no ideāla, taču Roberts to vēlējās, jo to vēlējās viņa. Nekas cits viņam nesagādāja tādu gandarījumu kā sievas prieks.
– Vai tu esi laimīga, mīļā? – Viņi stāvēja pie ārdurvīm un skūpstījās. Roberts bija cieši apskāvis sievu un satvēris viņas pakausi ar plaukstām tā, it kā viņa būtu dārga, trausla ola. Viņa kabatas bija piebāztas ar papīrā ietīstītām stikla pērlītēm.
– Būšu laimīga, kad tikšu pie Paolo Zakarija kurpju pāra. – Runādama viņa atrāvās no vīra un devās uz savu istabu. – Izskatās, ka viņš pilnībā ir tās cūcīgās Violetas de Fremonas rīcībā.
– Ak. Atkal kurpes. – Viņi abi miglaini atspoguļojās mazajās, zeltainajās flīzēs, kas klāja sienas. Divi neskaidri stāvi zināmā attālumā viens no otra. Roberts noskatījās, kā viņa atveids pietuvojas sievas ēnai.
– Ir jau vēls. – Viņa bija uzlikusi plaukstu uz durvju roktura. – Laiks doties pie miera.
Viņš jutās skumjš un nomākts. Pat viņa attēls izskatījās noskumis. Roberts iedomājās par to, kā sieva pirmīt bija ķiķinājusi kopā ar savu neciešamo draudzeni. Viņš atcerējās nicinājumu, ko bija saskatījis Lulū melnajās acīs, smīnu viņas sarkano lūpu kaktiņos. Lulū bija viņa ienaidniece. Tagad viņš to apzinājās pilnīgi skaidri. Un viņa bija visur, vai vismaz tā likās. Roberts gandrīz vai saskatīja viņas atveidu uz zeltainajām sienu flīzēm līdzās savam un Ženevjēvas attēlam.
– Taču tu vari man pievienoties, – viņa sacīja. – Ja vien vēlies.
3
Nākamajā pēcpusdienā pēc grāfienes de Fremonas viesībām Ženevjēva devās uz Rumpelmeijera kafejnīcu, austriešu salon de thé Rivolī ielā, kur viņas ar Lulū mēdza regulāri satikties – bieži vien tad, kad Lulū tikko bija beidzies kāds mīlas sakars un viņa vēlējās to nosvinēt vai mierināt sevi ar desertu.
Viņa apsēdās pie sava iemīļotā galdiņa stūrī zem arkas, no kurienes varēja lieliski pārskatīt visus ienācējus, un jau bija līdz pusei tikusi galā ar savu chocolat l’Africain (Parīzes labāko karsto šokolādi, kas tika gatavota pēc slepenas receptes un pasniegta tasē) un mandeļkūku, kad ieradās Lulū, vēl aizvien ģērbusies iepriekšējā vakara kleitā. Daļa konfekšu papīriņu bija pazuduši, atstājot tikai diegu galus. Viņas grims izskatījās biezs un nevīžīgs, matu cirtas bija saplacinātas.
– Es ņemšu šokolādes putas, – Lulū uzsauca viesmīlei. – Un café noisette. – Tad viņa jau klusāk apvaicājās Ženevjēvai: – Vai man kāds seko?
Ženevjēva neuzkrītoši paraudzījās uz durvīm. – Kas man ir jāmeklē? Žandarms? Pielūdzējs? Greizsirdīga sieva?
Lulū paraustīja plecus. – Tas var būt ikviens no viņiem. Taču jo īpaši Džo Lāzars.
– Ak kungs. Vai kas noticis?
– Viņš gluži vienkārši nespēj samierināties ar atteikumu. – Lulū noņēma apmetni un apsēdās. – Viņš man seko gluži kā ēna. Man nevajadzēja ar viņu pārgulēt, Vivī. Nesaprotu, par ko es domāju. Viņam ir tik īsas kājas. Un viņš izvērš pēdas. Staigā kā pingvīns. Nebiju to īsti ievērojusi, kamēr nebiju viņu redzējusi bez biksēm, taču, kad esi to redzējusi, tu vairs tam nespēj nepievērst uzmanību. Un viņam piemīt tas paradums. Viņš… – Taču viesmīle pienāca ar ēdamrīkiem un servjetēm, lai uzklātu tās uz galda, un Lulū apklusa.
– Tad šokolādes putas ir par godu nabaga vecajam Lāzaram.
Lulū novēcināja roku. – Viņš ir ļoti neveiksmīga persona, un pie tā arī paliksim. Tagad parunāsim par ko citu.
– Par vakarvakaru?
Jauns rokas vēziens. – Ak, tu jau zini. Kā parasti.
– Pastāsti man visu! Gribu zināt, ko esmu palaidusi garām.
– Nē. – Neapmierināti uzmesta lūpa. – Tev vajadzēja tur būt kopā ar mani. Nepietiek tikai ar klausīšanos nostāstos. Tev ir jākļūst par daļu no tiem.
Viesmīle atnesa kafiju un šokolādes putas.
– Nerunā tā, Lulū.
– Kā? Tu visu laiku apgalvo, ka tev pietiek ar savu vīru. Ja tā ir, tad tev nav vajadzīgi mani stāsti, lai tu būtu apmierināta. – Viņa iedūra karotīti desertā.
Ženevjēva nopūtās. – Kāpēc abiem šiem jautājumiem jābūt saistītiem? Vai es nevaru interesēties par tavu vakaru?
– Beidz, Vivī. Tu zini, ka negribēji doties mājās tad, kad ballīte beidzās. Atzīsti to.
Ženevjēva iztukšoja savu karstās šokolādes tasi. – Man jau sāka nākt miegs. – Skaustā bija iemeties stīvums, kas uzdzina vēlēšanos sapurināt plecus un paapļot galvu. Viņa vēl aizvien sajuta Roberta rokas uz sava pakauša brīdī, kad viņi skūpstījās gaitenī. Kāpēc viņam vajadzēja tā darīt? Tas atgādināja iesprostošanu tādā kā krātiņā.
– Un laulības gultā tas bija varen aizraujoši, ko?
Robertam bija daži rituāli, ko vajadzēja izpildīt “pirms tam”. Īpašs klauvējiens pie viņas durvīm – viens viegls klauvējiens, viens stiprs, gluži kā sirdspuksts. Allaž viens un tas pats. Tad, it kā būtu vajadzīgi kādi sīkāki paskaidrojumi, viņš uzsauca: “Tikai es!” – pirms ienākt iekšā. Viņš iekāpa gultā kreisajā pusē, vienmēr tikai kreisajā, un piespieda savas aukstās