Viņai ārkārtīgi gribējās, lai šīs mežģīņu kurpītes būtu uzautas viņas kājās, tomēr…
Tomēr tās rotāja viņu namamātes Violetas de Fremonas kājas.
Grāfiene bija ģērbusies melnā kleitā ar papīra salvetēm, un viena apaļa salvete bija iesprausta viņas matos. Viņa bija izskatīga sieviete, taču vaibsti bija mazliet par maigiem, lai tos varētu uzskatīt par klasiski skaistiem. Deguns bija drīzāk uzrauts. Tomēr viņai piemita kas īpašs. Visi grāfieni gleznoja un atveidoja, un ne tikai viņas naudas dēļ. Viņas potītes bija ideālas, pēdas maziņas. Kurpes viņai kājās izskatījās dievišķīgi.
– Ženevjēva, es ļoti priecājos, ka tu varēji ierasties. – Violeta, turēdama rokā šampanieša glāzi, tuvojās viešņai.
– Ak, un Lulū, mīļā, dziedāšana bija brīnišķīga. Cik žēl, ka man nav tādas balss kā tev.
– Fantastiskas viesības, – sacīja Ženevjēva. – Un man jāteic, ka šīs kurpes ir burvīgas.
Violeta gandrīz vai iemurrājās no prieka. – Vai ne? – Visas trīs palūkojās lejup, un viņa pagrozīja pēdu uz visām pusēm, lai pārējās to varētu apbrīnot vēl labāk. – Zināt, pagājušajā naktī man nācās izkāpt no gultas galīgi nepiemērotā stundā, lai izņemtu tās no kastes, uzautu un aplūkotu mēness gaismā. Etjēns pamodās un ieraudzīja mani dejojam pa istabu rītakleitā pie atvērtiem aizkariem, nolūkojoties pašai uz savām kājām. Vai spējat iztēloties? Viņš nodomāja, ka esmu pavisam zaudējusi prātu!
– Nezināju, ka tu esi tāda kurpju pazinēja, Violeta, – sacīja Ženevjēva.
– Tiešām? Tev vajadzētu kādu dienu atnākt un apskatīt manu kolekciju. A-ak! – Šajā brīdī viņa saķēra Ženevjēvas roku. – Skat, tur jau nāk to radītājs! Ženevjēva, Lulū, tas ir Paolo Zakarijs.
Viņu priekšā nostājās tumsnējs vīrietis. Aptuveni trīsdesmit piecus gadus vecs. Ar maigām melnām acīm. Ar melniem, izspūrušiem matiem, kas bija mazliet par garu – tā vien gribējās tos noglāstīt un nogludināt. Viņa neparastais uzvalks bija ļoti tumšs, gandrīz melns, taču ar vieglu mirdzumu, kas deva drīzāk zilu atspīdumu. Viņš nebija tērpies lupatās vai makulatūrā. Viņa seja bija nopietna, taču ap lūpām rotājās neuzkrītošs vaibsts, kas nebija īsti smaids. Viņa seja likās neskaidri pazīstama.
Kad viņš pieliecās, lai noskūpstītu Ženevjēvas roku, viņa gandrīz vai sajuta vīrieša mēles galiņu uz saviem pirkstu kauliņiem. Gandrīz.
– Vai mēs esam jau tikušies? – viņa apjautājās, kad viņš izslējās.
– Esam gan, patiesi.
Viņa sarauca pieri. Vīrietis cēla pie lūpām Lulū plaukstu. Izteica komplimentu par viņas dziedāšanu. Viņš bija pārāk kalsns, lai tiktu uzskatīts par skaistuli, tomēr tik un tā pievilcīgs. Viens no tiem vīriešiem, kuri kļūst vēl pievilcīgāki, pateicoties ģērbšanās stilam un flirtēšanai. Jā, viņš labi prata flirtēt. Lai arī vīrietis sarunājās ar Lulū, Ženevjēva manīja, ka viņa skatiens aizslīd atpakaļ pie viņas. Vīrietis veltīja tai savu kārtējo gandrīz netveramo smaidu un nopētīja viņu no galvas līdz kājām. Neslēpti. Bezkaunīgi.
– Tas ir savādi, – viņa noteica pēc kāda brīža. – Zinu, ka mēs esam tikušies, taču nespēju atsaukt atmiņā pašu situāciju.
– Vai tiešām? – Vīrietis pievērsās Violetai un kaut ko iečukstēja viņai ausī. Ko tādu, kas viņai lika skaļi iesmieties.
Ženevjēva juta, ka nosarkst. Bet kāpēc lai viņa justos samulsusi?
Nu viņš pieliecās, lai kaut ko pačukstētu viņai, pietuvinot lūpas Ženevjēvas ausij. – Vai es esmu tik viegli aizmirstams? – Un viņa lūpas patiešām pieskārās Ženevjēvas auss ļipiņai.
– Protams, nē! – Vārdi izskanēja pārāk skaļi, taču tā vien likās, ka grāfiene tos nav dzirdējusi. Viņa bija iegrimusi sarunā ar Lulū. Un, kad Ženevjēva pieklusināja balsi, vārdi sāka plūst pār lūpām paši. Vārdi, kurus viņa nebija domājusi teikt. – Esmu par jums dzirdējusi, – skanēja vārdi.
– Ko jūs esat dzirdējusi?
– Ka jūs izvēloties savus klientus tieši tāpat kā augļa šķēli – tikai tāpēc, ka jums patīk, kā izskatās viņu kājas. Ka jūs gatavojat apavus tikai divdesmit sievietēm. Ka, tiklīdz sieviete ir kaut reizi uzāvusi Zakarija kurpju pāri, viņa vairs neatzīst citus apavus.
– Vai tiešām? – Viņš sarauca uzacis.
– Par jums daudz runā, Zakarija kungs. Daži cilvēki apgalvo, ka jūs esot no Itālijas. No Kalabrijas. Vai varbūt no Neapoles. Citi stāsta, ka jūs esot no Dienvidaustrumāzijas. Vai ka jūs esat indietis no Kalabrijas. Vai neapolietis no Dienvidaustrumāzijas. Esmu dzirdējusi par jums daudz nostāstu.
– Ak vai. Visas šīs baumas. – Zakarijs skumji pašūpoja galvu. – Es arī šo to par jums zinu, Šelbijas Kingas kundze.
– Un ko jūs zināt?
Viņš atkal sāka čukstēt Ženevjēvai ausī, un viņa sajuta vīrieša karsto elpu uz sava kakla.
– Tas vīrietis, Zakarijs. – Ženevjēva atbalstījās pret marmora pīlāru, juzdama, kā telpa sāk viegli griezties viņai apkārt.
Lulū iebāza viņai mutē kanapē maizīti. – Kas ir ar viņu?
– Ko tu par viņu domā?
– Tumšais zirdziņš. Varbūt mazliet par daudz uzsvērti. Cik zinu, viņam patīk pašam izvēlēties savus klientus. Acīmredzot viņš izbauda savu iedomāto izredzētību. Man viņa kritēriji liekas mazliet aizdomīgi.
– Nespēju noticēt, ka viņš gatavo kurpes Violetai de Fremonai, – Ženevjēva noteica. – Un man ne.
Zakarijs un grāfiene de Fremona bija sākuši dejot. Viņš turēja Violetu cieši piekļautu sev klāt, stingri uzlicis plaukstu viņai uz muguras.
– Esmu dzirdējusi, ka viņš guļ ar Violetu, – sacīja Lulū. Ženevjēva novaidējās. – Kā gan vīrietim, kurš ir pagatavojis šīs fantastiskās kurpes, var būt tik briesmīga gaume attiecībā uz sievietēm?
– Esi kļuvusi greizsirdīga, chérie?
– Man ir vajadzīgs kāds pāris. Vienkārši vajadzīgs.
Lulū paraustīja plecus. – Nu, pieej klāt un pasaki viņam. Dažreiz meitenei nākas norīt lepnumu un runāt atklāti. Tas gan var būt nogurdinoši.
Taču Ženevjēva purināja galvu. – Viņš nav mani izvēlējies. Un arī nekad neizvēlēsies. Šovakar pa ceļam uz šejieni es noturēju viņu par apkalpotāju. Atdevu viņam savu kažoku un palūdzu Robertam pasniegt viņam dzeramnaudu.
2
– Tev jāaizved mani prom no šejienes. – Tā Ženevjēva teica brīdī, kad Roberts nometās uz viena ceļgala viņas ģimenes mājas viesistabā Safolkā. Viņas elpa kļuva