– Labi. – Roberts atkal bija tepat līdzās. Viņa rokas smagnēji nolaidās sievai uz pleciem, un viņš to viegli pastūma pāri slieksnim. – Atver acis.
Pārsteigums slējās viņai pāri, tāpēc uz brīdi Ženevjēvai likās, ka tas uzgāzīsies viņai virsū. Viņa iespiedzās un mēģināja paspert soli atpakaļ, taču smagas rokas neļāva viņai izkustēties, un Roberts stāvēja aiz muguras kā siena.
– Neesmu varējis aizmirst tavu stāstu, – viņš nočukstēja. – Par tavu zirgu. Tas mani aizkustināja gluži neizskaidrojamā veidā. Iztēlojos tevi kā mazu meiteni, kas jāj pa laukiem, brīva kā putns. Esmu daudz par to domājis.
Tas patiešām bija te, vestibila vidū, saslējies viņas priekšā uz marmora pjedestāla. Tas droši vien bija kādas astoņas pēdas augsts un izliets bronzā.
– Redzi? – Un viņš piespieda lūpas Ženevjēvas skaustam no aizmugures. – Tev ir vīrs, kurš tevi saprot visā pilnībā. Vai tu to zināji?
Sastingušas, neprātīgas acis, milzīgi zobi, baisi izplestas nāsis.
Kā gan viņš varējis iedomāties…
Tovakar, kad Ženevjēva pirmoreiz ieraudzīja Robertu kā tēva vakariņu viesi, viņa tam uzsmaidīja pāri galdam un uzreiz saprata, ka viņš ieradies to izglābt.
Viņai ārkārtīgi bija vajadzīgs glābējs. Vēl pirms savas baisās vasaras Ženevjēva bija sākusi ilgoties pēc bēgšanas. Nebeidzami garo dienu virteni viņa aizvadīja lasot, sapņojot par dzīvi, kāda būs nākotnē, un ierakstot savas iedomas piezīmju grāmatiņā poēmu formā. Un tad ieradās Roberts ar saviem bezrūpīgajiem smiekliem, galanto izturēšanos un laipno smaidu. Cik atbrīvots viņš izskatījās līdzās Ženevjēvas neirotiskajai mātei! Cik tiešs līdzās viņas liekulīgajam tēvam! Ženevjēva bija uzaugusi noslēpumu pilnā mājā, kur neviens nekad neteica, ko domā. Un te nu beidzot bija vīrietis, ar kuru viņa patiešām varēja aprunāties.
Trīs mēnešus ilgās cerēšanās laikā viņa bija pārdomājusi abu sarunas, cenzdamās Robertu nopietni izvērtēt, lai neļautu savus spriedumus ietekmēt vēlmei aizbēgt no vecākiem. Viņa nebija Robertā iemīlējusies – katrā ziņā tā nebija nekāda sprādzienbīstamā mīlestība, kas spēja satricināt visu pasauli. Tomēr Ženevjēvai viņš ārkārtīgi patika, un viņa patiesi ticēja, ka spēs padarīt šīs jūtas par īsto mīlestību. Kad Roberts izteica bildinājumu, viņai likās, ka pusceļš jau ir noiets.
Zirgs bija dabiskā lielumā, taču viņam nepiemita nekas dabisks.
– Man šķiet, ka nesaprotu neko daudz no mākslas, – Roberts sacīja, – taču es apjautājos gudriem cilvēkiem, un varu tev teikt, ka tas ir saprātīgs ieguldījums. Labāks par tiem literārajiem žurnāliem, kurus tu man liec finansēt.
Kādu pēcpusdienu viņu cerēšanās laikā Roberts un Ženevjēva pastaigājās lēdijas Tikstedas rožu dārzā. Debesis satumsa aizvien vairāk, un virs galvas sāka ducināt pērkons.
Ženevjēva pavērsa seju pret debesīm. Vētra solījās būt pamatīga. – Vai zini, cik ļoti es esmu izslāpusi? – viņa nočukstēja. – Es gribu teikt, pēc dzīves. Pēc pasaules.
– Labāk iesim atpakaļ, – Roberts sacīja. – Drīz sāksies lietus.
– Nu tad samirksim. – Viņa cieši satvēra Roberta roku.
– Tava māte nejutīsies apmierināta ar mani. Ko tad, ja tu dabūsi iesnas?
– Ak, Robert, neesi nu tik garlaicīgs.
Lietus sākās pēkšņi.
– Ātri, – viņš sacīja. – Mēs salīsim.
– Man vienalga. – Un tad viņa piespieda plaukstu Roberta vaigam. – Es smoku šajā mājā. Mana dzīve aizvien vairāk attālinās no manis.
Viņš sarauca pieri un uzmeta Ženevjēvai skatienu. Noklīduša suņa skatienu. Tas liecināja: “Par ko tu runā?” Tas vēstīja: “Ak, es nabadziņš.” Tā bija pirmā reize, kad Ženevjēva bija to redzējusi.
Viņa apstājās pussolī. Viens vienīgs vārds skanēja viņas prātā. Vārds bija NĒ, skaļš un nepārprotams.
– Ženevjēva?
Dažu sekunžu laikā viņa bija saņēmusies. Ar grūtībām norijusi siekalas. Aizstūmusi vārdu projām. Likusi sev to aizmirst.
Roberts bija vīrietis, kurš vedīs viņu prom no šīs vietas uz visiem laikiem un parādīs viņai pasauli.
Roberts sažņaudza viņas plaukstu.
Un Ženevjēva paklausīgi kopā ar viņu devās uz māju.
– Ženevjēva? Vai tu kaut ko teiksi?
Viņa nespēja turpināt izlikties savā priekšā.
Roberts viņu nepazina. Nekad neiepazīs.
5
Ženevjēva bija gatavojusies satikties ar Lulū rīta pusē, lai iebruktu Zakarija veikalā, taču galu galā atradās pie tā viena pati, vēl pirms vārgā marta saule bija kārtīgi uzlēkusi. Naktī viņa bija slikti gulējusi. Katru reizi, aizverot acis, viņa redzēja sev virs galvas draudīgi izslietos pakavus. Galva dunēja no zviegšanas un sprauslāšanas. Tā vien likās, ka priekšnamā esošais bieds smejas par viņu. Nespēdama izturēt domu par gulēšanu nomodā vēl vairākas stundas, kam sekotu brokastis ar Robertu (Ko lai viņam saka pie brokastu galda? Ko lai dara?), viņa bija nomazgājusies, saģērbusies un izgājusi no dzīvokļa.
Lampa dega pagrabstāva logā zem veikala. Vai tā bija viņa darbnīca? Varbūt viņš tur atradās viens pats. Ženevjēva iedomājās, vai nevajadzētu piezvanīt, taču plāksnīte ar uzrakstu “Slēgts” laupīja viņai drosmi. Viņa nevēlējās sakaitināt Zakariju vēl vairāk. Pāris reižu apstaigājusi nelielo pagalmiņu, viņa devās atpakaļ pa šauro eju.
Lapaza iela bija klusāka nekā jebkad agrāk. Visu lielo modes namu logu aizvirtņi bija aizvilkti, gaiss sastindzis. Ženevjēva kādu brīdi nostāvēja, nolūkodamās uz Vandoma laukumu. Slavenā kolonna šorīt izskatījās strupa. Mīksta. Gluži kā auduma blāķis, kas uzstutēts vertikāli astoņstūrainā laukuma centrā. Droši vien to panāca gaisma.
Kamēr viņa tur stāvēja, iegrimusi sapņainās pārdomās, garām pabrauca liels, melns Lea Francis auto, pārāk tuvu ietvei, un apšļāca viņas kājas ar netīro ūdeni no peļķes. Ženevjēvas unikālās kurpes, kuras bija darinājis Andrē Perudža, izcilais Parīzes apavu meistars – neiedomājami augsti spāņu tipa papēži un spici purngali, vismīkstākā āda, ko klāja žilbinoši izkrāsoti un smalki savīti zīda, samta un brokāta trijstūrīši, kurus, kā apgalvoja Perudža, bija iedvesmojusi Matisa glezna, – kurpes, ko Ženevjēva bija uzāvusi, lai atstātu iespaidu uz Paolo Zakariju, izrādījās samirkušas un dubļainas. Sašutusī Ženevjēva paspēra soli uz priekšu un atvēra muti, lai kaut ko uzsauktu, taču automašīna jau nozuda sānieliņā. Tās aizmugurējā sēdeklī sēdēja sieviete. Viņu nevarēja skaidri saskatīt, taču Ženevjēva nosprieda, ka viņa tāpat zina, kas tā ir.
Pēc divām spēcinošām kafijas tasēm un croissant beurre, kas tika notiesāts, sēžot pie galdiņa netālu no loga vienā no tuvējām kafejnīcām ar bāli zaļi krāsotām sienām, Ženevjēva varēja pietiekoši saņemties, lai pieliektos un aplūkotu savas cietušās kurpes. Viņas ļaunākās nojautas apstiprinājās. Tās bija sabojātas. Viņa saslapināja mutautiņu ūdens glāzē, lai tās apslaucītu, bet kāda jēga?
– Labāk