Ženevjēva satrūkusies paraudzījās uz viņu. Roberts pietvīka. Viņa tāpat. Un tad viņi abi sāka smieties.
– Mierā, puika! – viņa iesaucās.
– Tu izskaties fantastiski, – Roberts sacīja. – Uz kurieni tu iesi?
Un tad Ženevjēva sāka čivināt par kurpju pielaikošanu, un ar katru izteikto vārdu viņas pašapziņa pieauga aizvien vairāk, un viņa saprata, ka abu starpā viss būs kārtībā. Roberts nemūžam neuzminēs, ko viņa izdarījusi. Viņa nekad nejutīs vajadzību to atklāt. Vīra svilpiens bija viņu izglābis.
– Atkal esat atgriezusies, madame? – Palīdze, Ženevjēvai atverot durvis, izskatījās tikpat barga kā vienmēr. Viņa sāka vērt ciet durvis Ženevjēvai deguna priekšā, un viņas sejā parādījās kluss prieks par to, ka var to izdarīt.
Taču šoreiz no iekšpuses atskanēja kāda skaņa. Zakarija balss uzsauca: – Olga? – Un sieviete sastinga pie puspavērtajām durvīm un pagrieza galvu, gaidot norādījumus.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.