Skatiens uzdzina neomulību. Izskatījās, ka sieviete redz Ženevjēvai cauri.
– Vai ir kādas problēmas? – Ženevjēva kļuva īgna. – Vai es neizteicos pietiekoši skaidri?
– Pilnīgi skaidri. Bet vai jums ir sarunāta tikšanās? – Sieviete runāja ar izteiktu akcentu. Krievu? Poļu?
– Bez šaubām. – Ženevjēva sajutās muļķīgi jau tajā pašā mirklī, kad vārdi pārnāca pār lūpām, taču nespēja laikus apstāties. Šai sievietei piemita kas tāds, kas viņai uzdzina vēlēšanos strīdēties, pat ja nebija nekāda iemesla to darīt.
– Nē. Jums nav vis. – Bālajā sejā parādījās smaids, taču sievietes acis bija aukstas kā kristāls.
Ženevjēva, cenzdamās savaldīt mulsumu pašas pieļautās muļķības dēļ, mēģināja uzplāt sejai pieklājīgu smaidu. – Vai jūs man, lūdzu, varētu pateikt, vai monsieur Zakarijs ir te?
– Tam nav nozīmes, vai viņš ir te vai nav. Jums nav sarunāta tikšanās.
– Kā jūs zināt, ka man nav sarunāta tikšanās? Jūs pat nemēģinājāt ieskatīties sarakstā vai aprunāties ar Zakarija kungu. Jūs pat nepajautājāt, kā mani sauc.
– Es zinu visu par sarunātajām tikšanās reizēm. Zinu, ka jūsu nav sarakstā. – Skarbums sievietes sejas izteiksmē. Kaut kas gandrīz robains. Ar saviem bezkrāsainajiem matiem, gaišajām acīm un vēsumu viņa lika Ženevjēvai iedomāties par stikla lausku.
Ženevjēva atvēra savu teļādas somiņu un izņēma vizītkarti, stīvi pasniegdama to sievietei.
– Lūdzu, nododiet to monsieur Zakarijam. Pasakiet viņam, ka esmu Koko Šaneles un Pola Puarē draudzene un kliente. Pasakiet viņam… – vārdi iestrēga viņai kaklā, – …pasakiet, ka esmu grāfienes de Fremonas tuva draudzene un ka jutīšos ļoti pateicīga, ja viņš man veltīs dažas minūtes laika. Es vēlos pasūtīt kurpju pāri.
Palīdze nepastiepa roku, lai paņemtu vizītkarti, un Ženevjēva sniedzās viņai tuvāk, turēdama papīra gabaliņu sievietei gandrīz zem deguna.
– Vai jūs, lūdzu, nodosiet manu vizītkarti Zakarija kungam?
Sieviete pacēla roku, un likās, ka viņa varētu paņemt vizītkarti, taču tā vietā viņa pieskārās saviem matiem, sakārtodama neredzamas nepaklausīgas šķipsnas. – Viņa te nav.
Ženevjēva nolaida roku. – Labi, kad viņš te būs? Vai es varu sarunāt tikšanos?
Kaut kur ēkā atskanēja kāda skaņa. Bija grūti noteikt, vai tā nāca no augšas vai no lejas, vai no blakus telpas. Klepus.
Ženevjēva sarauca pieri. – Vai jūs esat pārliecināta, ka viņa te nav?
– Te nav neviena.
Atkal klepus. Tas nepārprotami bija vīrieša klepus.
Ženevjēva paspēra soli sānis un mēģināja ielūkoties aiz šaurajām kāpnēm telpas dziļumā, it kā tad, ja viņa pietiekoši papūlētos, varētu kaut ko saskatīt cauri slēgtajām durvīm. Sieviete arī sakustējās, aizšķērsodama Ženevjēvai ceļu. Piepeši viņa likās nogurusi.
– Tas ir smieklīgi. Nesaprotu, kāpēc jūs man melojat, taču varat būt droša, ka jūs neizdarāt monsieur Zakarijam nekādu pakalpojumu. Es neaizmirsīšu šo nepieklājību. – Ženevjēva nometa savu vizītkarti uz augstākā no mazajiem galdiņiem. – Lūdzu, parādiet to monsieur Zakarijam un palūdziet, lai viņš ir tik laipns un man piezvana. Es vēlos pasūtīt viņam kurpju pāri. Tas ir mans nolūks. – Ašs skatiens spogulī pierādīja, ka viņa ir nobālējusi. Sieviete arī ielūkojās spogulī. Kādu brīdi viņas tā stāvēja, abas nolūkodamās Ženevjēvas atspulgā. Viņa bija mazāka augumā nekā šī sieviete un varbūt pirmoreiz mūžā sajutās patiesi sīka.
Viņa devās uz durvju pusi.
– Ja jūs vai monsieur Zakarijs papūlētos ievākt ziņas, jūs atklātu, ka es neesmu no tām sievietēm, ar kurām ieteicams jokoties. Ne mazākajā mērā.
Un viņa metās ārā, aizķerdamās aiz pakāpiena malas.
– Ak tu tētīt. – Lulū nolika savu kafijas tasi. – Tas neizklausās labi. Taču varbūt viņš piezvanīs.
– Nē, – sacīja Ženevjēva. – Šaubos, vai tā briesmīgā sieviete vispār viņam atdos manu vizītkarti.
– Tu domā, ka viņa ir tik ļoti nekaunīga? Ja viņa nenodos ziņas savam priekšniekam, tad var zaudēt darbu.
– Nezinu, vai tā ir nekaunība, taču kaut kas viņai bija. Es viņai uzreiz neiepatikos. – Ženevjēva noknibināja vēl karotīti Lulū šokolādes putu. – Un viņa man. Nē, viņa nenodos Zakarijam manu vizītkarti, par to es nešaubos. Man vajadzēs atrast iespēju, kā viņu apiet.
Lulū pacēla savu tasi kā salutējot. – Es iešu tev līdzi, chérie. Rīt. Tā sieviete nespēs stāties pretī mums abām. Iedzersim kaut ko. Runāšana par cīņu uzdzen man slāpes.
– Vai nav mazliet par agru alkoholam? Pat tev?
– Tu aizmirsti, ka es vēl neesmu likusies gulēt. Man joprojām turpinās vakardiena. Ja kas, ir pat ļoti vēls.
Ženevjēva sarauca pieri. Draudzenes balsī skanēja mazliet par daudz bravūras. – Vai kas noticis?
Lulū savilka seju grimasē. – Ak, tu jau zini. Kā parasti.
– Kambijs? Ko viņš šoreiz izdarīja?
Taču draudzene tikai nošūpoja galvu, it kā Ženevjēvai būtu par grūtu to saprast. – Kā man gribētos būt vienaldzīgai pret to cilvēku! Tipiski, vai ne? Gandrīz visi vīrieši Parīzē ir iemīlējušies manī, un es gribu to vienīgo, kurš nav!
– Viņš ir gan tevī iemīlējies. – Ženevjēva pasniedzās, lai saspiestu draudzenes plaukstu. – Godīgi sakot, jūs abi esat vienlīdz neciešami. Neviens no jums nevar izturēt, ja attiecības ir drošas. Jums patīk būt noslēpumainiem un neprognozējamiem. Un jūs sāpināt viens otru tāpēc, ka labprātāk jūtat sāpes nekā nejūtat neko.
– Varbūt tev taisnība, chérie. – Lulū pasmaidīja. – Kā tu mani tik dziļi esi iepazinusi?
– Tā vienkārši ir noticis, – Ženevjēva atbildēja. – Un tu pazīsti mani – labāk par visiem citiem.
Lulū viņu uzlūkoja. – Ja mēs nebūtu tik labas draudzenes, mums nāktos kļūt par ienaidniecēm. – Un tad jau viņa atkal pievērsās savam iemīļotajam tematam par Kambiju un to, kāds viņš ir nelietis. – Esmu tā noskaitusies uz viņu, Vivī. Nezinu, ko lai iesāk. Ko tu darītu manā vietā?
Ženevjēva paraustīja plecus. – Es nezinu. Varbūt uzrakstītu dzejoli.
– Es neprotu rakstīt dzejoļus. Kaut kas notiek, un visi vārdi sagriežas otrādi. Burti no manis vairās.
– Nu tad dziedi par to. Ieliec visas savas izjūtas savā mākslā. Galu galā Kambijs tieši tā dara.
– Jā. Sivēns tāds.
Ženevjēva vēlreiz sažņaudza draudzenes plaukstu. – Saņemies, mīļā. Esmu nolēmusi sarīkot viesības. Lielu masku balli, tāpat kā Violetai, tikai lielāku un labāku. Tēma būs kubisms. – Viņa bija par to iedomājusies tikai šajā brīdī, taču ideja likās aizvien pievilcīgāka. – Ko tu par to teiksi?
Lulū priekā sasita plaukstas. – Cik jautri!
– Protams, man nāksies izvēlēties piemērotu