Pēc tam viņš vilka apļus uz Ženevjēvas kailā pleca un mēģināja sarunāties ar viņu, lai gan viņai prāts nepavisam nenesās uz runāšanu. Mazus apļus. Lielus apļus. Allaž apļus. Piedevām vēl viņš dungoja. Melodija allaž likās gandrīz vai atpazīstama, bet ne gluži.
– Tu man šķieti… – viņš iesāka iepriekšējā vakarā, vilkdams savus sasodītos apļus.
– Kāda?
– Izklaidīga. – Šīvakara melodija ļoti atgādināja čarlstonu – vienu no viesību deju melodijām.
– Es tikai domāju par vakaru. Prātoju.
– Par ko? – Apļošana turpinājās.
– Ne par ko īpašu.
– Bet es gribu zināt, par ko tu domā, – viņš sacīja. – Gribu atrasties tev tik tuvu, cik vien tuvu viens cilvēks var atrasties otram.
– Mēs taču esam pietiekoši tuvu, vai ne? Vai man tev jāizstāsta ikviena doma, kas ienāk man galvā? Vai es nevaru kaut ko paturēt pie sevis?
– Bet, mīļā! – Viņš turpināja dungot. Varbūt viņš pats neapzinājās, ka to dara. – Tu esi mana sieva.
Es cenšos tāda būt, viņa domāja. Patiešām cenšos.
Kad Roberts beidzot – beidzot – bija izgājis no istabas, Ženevjēva gulēja uz sāniem ar aizvērtām acīm, domādama par to, ko tagad varētu darīt Lulū un pārējie. Viņi devās uz “Selektu”, kad viņa atvadījās un iekāpa bentlijā kopā ar Robertu. Lulū pastāvīgais mīļākais Kambijs bija solījies tur būt, un viņa acīmredzami ilgojās to satikt, lai arī nemūžam nebūtu to atzinusi. Vispirms tur bija gaidāmi daži mēriņi un tad krietni daudz visa cita. Tur notika dejas un varbūt pat izcēlās kautiņš. Un tad jau bija pienācis rīts, un viņi devās uz Hallēm, lai paēstu sīpolu zupu kādā no tirgus kafejnīcām vai nopirktu piknika brokastis un ar taksometriem aizbrauktu uz mežu. Visbeidzot viņi atgrieztos Monparnasa bulvārī, lai iedzertu kafiju Doma kafejnīcā vai “Rotondā”. Viss atkal bija iegājis ierastajās sliedēs, un viņi sēdētu ar avīzēm un noskatītos, un mocītos ar galvassāpēm, līdz pa vienam vien dotos pie miera, atstājot vienu pašu Lulū, kura turpināja ballēties un kurai nekad nebija gana.
– Varu derēt, ka viņš ir kvēls mīlnieks, ko, Vivī? Tavs Roberts?
– Tavs grims sācis lobīties un krīt kafijā, – Ženevjēva atteica. – Paskaties uz tām mazajām plēksnītēm, kas tur peld.
– Patiesi nožēlojams mēģinājums mainīt tematu. – Tomēr Lulū ieskatījās savā kafijas tasē un tad tuvredzīgi piemiedza acis, uzlūkojot pašas attēlu spogulī ar apzeltīto ietvaru, kas karājās tieši aiz viņu galdiņa.
– Lulū, man šķiet, ka tev ir vajadzīgas brilles.
– Aizveries. – Lulū ieņurdējusies pieliecās un palūkojās zem galda.
– Kas tad nu?
– Es skatos uz šīsdienas kurpēm.
Ženevjēva, sajuzdamās atvieglota, pagrozīja pēdu uz visām pusēm. Laiviņas ar slēgtu augšpusi, rotātas ar pērlēm, akmentiņiem un zeltu un neierastiem papēžiem korķu viļķa formā.
– Šīs ir patiesi vienreizējas.
– Salvatores Ferragamo darbs. Pasūtīju tās no Kalifornijas. Viņš tās darināja Glorijai Svensonei, un viņa nezina, ka otrs pāris tika izgatavots man.
– Nekad neesmu neko tādu redzējusi.
– Ferragamo ir ģēnijs. Viņš atklāja, ka sievietes ķermeņa svars balstās nevis tikai uz purngala un papēža, bet gan uz visa pēdas izliekuma. Viņš nostiprina savu kurpju zoli ar plānu metāla plātnīti, lai tā balstītu pēdu. Ja zole ir stingrāka, papēdis netiek pārāk noslogots, tāpēc ir iespējams rotaļāties ar formu – padarīt papēdi tievāku, pārveidot to par korķu viļķi vai ko citu.
– Tikpat labi tu varētu runāt par ēkām, chérie. Nostiprināt pamatus, lai tās var uzcelt augstākas. Tavs Ferragamo atgādina arhitektu vai inženieri.
– Tikai daudz seksīgāks. Visas Holivudas zvaigznes grib tikt pie viņa kurpēm.
– Nu, – sacīja Lulū, – kam gan vajadzīgs Zakarijs, ja tev ir Glorijas Svensones korķu viļķa papēži? Izdzirdot šo vārdu, smaids Ženevjēvas sejā mazliet sašķobījās.
– Kas tad nu? – Lulū jautāja.
– Nu, – Ženevjēva atbildēja, – mana pirmā doma, šorīt pamostoties, bija par tām Violetas kurpēm. Man ir vajadzīgs Zakarija kurpju pāris, Lulū. Un es jutos gatava cīņai. Nolēmu doties uz viņa veikalu, lai aprunātos.
Izkārtne aizņēma pusi no veikala fasādes. Ženevjēva ielūkojās pa logu. Tas bija tumšs un rotāts ar samtu piesātināti violetā tonī. Tur nebija nekādu vitrīnu. Un nekādu skaidru norāžu par to, vai veikals ir atvērts vai slēgts. Tas izskatījās pavisam pamests. Nekas cits neatlika kā mēģināt atvērt durvis.
Juzdamās nervoza un niknodamās pati uz sevi par šo nervozitāti, viņa pasniedzās pēc misiņa roktura.
Durvis viegli atvērās, un Ženevjēva iegāja kvadrātveida telpā, kura bija piekarināta ar to pašu violeto samtu, kas klāja skatloga iekšpusi. Dienas gaisma telpā netika ielaista, un apkārt mirgoja vien zibošās liesmiņas no daudzajām svecēm, kas bija izvietotas uz melnkoka galdiņiem starp žurnāla Vogue eksemplāriem. Ženevjēva sarauca degunu, sajutusi karsto, saldeno kūstoša vaska smaržu. Gaisma nāca arī no piecu vai sešu savītu sveču veidojuma greznā sudraba būrī, kas bija ķēdēs iekarināts griestos. Cik gleznaini, gluži kā no iepriekšējā gadsimta.
Baltais vasks lēni pilēja lejup, izveidodams peļķītes uz melnkoka galdiņiem un tumšās koka grīdas – iespējams, ozolkoka; tā bija nelīdzena un soļu nopulēta. Zebras ādas paklājs telpas centrā atstāja labāku iespaidu. Tas izskatījās daudz modernāks. Vēl tur bija pāris Napoleona III laika dīvānu, kas arī bija pārvilkti ar violeto samtu, un Ženevjēva iedomājās, vai viņai vajadzētu uz viena no tiem apsēsties un gaidīt kādu ienākam. Bet vai kāds maz zināja, ka viņa ir te? Durvis nebija radījušas nekādu troksni. Nebija arī zvaniņa, ko paskandināt.
Un tur nebija kurpju. Nevienas pašas.
– Hallo? – Ženevjēvas balss izklausījās pārmērīgi skaļa klusumā. – Bonjour? – Viņa ieraudzīja savu atspīdumu garajā sudraba spogulī telpas tālākajā galā. Sasodīts, viņa šķita acīmredzami saspringta, lai gan nevēlējās tāda būt. Tomēr Ženevjēva izskatījās ļoti labi. Zem garā kažoka ar vāverādas apkakli un aprocēm viņa bija pavilkusi Kantonas krepdešīna kleitu “Kopenhāgenas zilā” tonī ar krēmkrāsas mežģīņu apkaklīti un žoržeta ielaidumu, kas mīkstināja izaicinošo V veida kakla izgriezumu, bet pazemināto jostasvietu uzsvēra gofrēta josta. Tērpu papildināja zvanveida cepure ar viegli uzliektām malām, un viņai kājās bija Glorijas Svensones kurpes ar revolucionārajiem korķu viļķa papēžiem. Jādomā, ka pat tāds avangardists kā Zakarijs jutīsies pienācīgi iespaidots.
– Jā?
Ženevjēva pagriezās, juzdamās satriekta par to, ka tikusi pieķerta apbrīnojam sevi spogulī, kā aizstāvēdamās piešāva vienu roku pie kakla un ieraudzīja savā priekšā stāvam kalsnu, elegantu sievieti vecumā ap četrdesmit, ar dzidri zilām acīm un gariem matiem, kas aizmugurē bija saņemti kopā. Mati izcēlās ar