– Nekā nebija!
– Skaidrs, ka bija. Visi šie pārdzīvojumi, šīs acis… Un viņš tevi atraidīja. Nepieejams vīrietis kļūst vēl pievilcīgāks.
– Es gribu kurpes, nevis viņu. Man ir jādabū tās kurpes. Un, tiklīdz es tās dabūšu, pateikšu tam uzpūtīgajam amatniekam visu, ko es par viņu domāju!
Taču Lulū neatlaidās. – Ja tā padomā, nepieejamībai vajadzētu būt vispievilcīgākajai īpašībai tādas sievietes acīs kā tu. Tu tikai rotaļājies ar domu par dēku, nevis apsver to visā nopietnībā. Visa tā bezcerīgā ilgošanās un nopūtas. Visas tās iedomas. Ak, Zakarijs tev ir ideāli piemērots.
– Pēdējo reizi, Lulū… – Taču Ženevjēvas balsij trūka noteiktības, un viņa pati to apzinājās. Viņa palūkojās lejup uz saviem roku nagiem, kas bija svaigi manikirēti Līnas Kavaljēri salonā īsi pirms pusdienām. Ženevjēva savilka plaukstas dūrēs.
– Vivī? Kas noticis?
– Kaut Roberts nebūtu iegādājies to zirgu. Es nespēju to izturēt! Tev vajadzētu to redzēt. Tev vajadzētu redzēt tā zirga acis. Katru reizi, kad es paskatos uz šo spocīgo veidojumu…
– Nu beidz. – Lulū pamāja, lai atnes rēķinu. – Labāk parādi man.
– Tas mainīja visu, – sacīja Ženevjēva. – Es nevaru izlikties, ka tā nav. Nezinu, ko lai es iesāku.
6
Nākamajā rītā Ženevjēva neēda brokastis un taisnā ceļā devās uz kabinetu, ģērbusies rītakleitā. Apsēdusies pie mākslinieciski veidota rakstāmgalda, viņa sāka rakstīt dzejoli par meiteni, kura nezina savu vārdu. Vārdi plūda strauji. Kad Ženevjēva apstājās, lai pārlasītu, viņa jau bija pierakstījusi vairāk nekā divdesmit rindas un palikusi bez elpas no šīs nodarbes intensitātes. Cik patīkami bija atrast iespēju, kā atbrīvoties no satraucošajām izjūtām! Turklāt šī atbrīvošanās piedevām pie visa bija arī radīšanas akts. Tas bija labākais, ko viņa jebkad uzrakstījusi, tā tam vajadzēja būt. Tas bija dzejolis, kas padarīs viņu par nozīmīgu figūru starp šejienes angloamerikāņu rakstniekiem, nevis tikai par daudzsološu talantu vai līdzskrējēju.
Ženevjēva centās panākt atzīšanu Parīzes mākslinieku elites sabiedrībā kopš pašas pirmās dienas, kad viņi ar Robertu bija te ieradušies. Pašā sākumā, kamēr viņa vēl aizvien nebija pilnībā aptvērusi savu vilšanos, ko sagādāja Roberta nožēlojamais nenozīmīgo paziņu loks, Ženevjēva jūdzēm tālu mēdza staigāt gar Sēnu, līdz kreisajam krastam un garām Vavāna metro stacijai līdz sestajam rajonam. Viņa ielūkojās pa “Selekta”, “Rotondas” vai “Doma” kafejnīcas logiem un nopētīja āra galdiņus, meklēdama pazīstamākos rakstniekus un māksliniekus, kas pavadīja savas dienas tur, rakstot un skicējot piezīmju grāmatiņās. Ženevjēva bija ņēmusi līdzi savu dzeju grāmatiņu uz visām kafejnīcām, kuras izraudzījās, pasūtīja kafiju ar pienu un iekārtojās ērtāk, lai rakstītu un noklausītos. Viņa atradās šeit, savā sapņu pilsētā, taču tikai kā skatītāja.
Pagāja četri mēneši – četri mēneši, kas bija vienlīdz jautri un vilšanās pilni, līdz Ženevjēva iepazinās ar Monparnasa Lulū “Rica” viesnīcas bārā. Lulū viņa uzreiz iepatikās, tāpēc viņa sāka iepazīstināt Ženevjēvu ar visiem un atdzīvināt Parīzi viņas acu priekšā. Tagad Ženevjēva pazina visus un visur iekļuva, pateicoties nevis Robertam – viņas cerību dzirkstelei, ar kuru bija apprecējusies, – bet gan Lulū. Nekur citur viņa nevēlējās būt – neviena cita pasaules pilsēta nespēja līdzināties šai. Un tomēr viņa vēl aizvien savā ziņā bija piespiedusi seju stiklam. Ženevjēva nebija kļuvusi par vienu no viņiem.
Lai tiktu atzīta par savējo starp rakstniekiem, kurus apbrīnoja visvairāk, lai viņai ļautu piedalīties to sarunās par nozīmīgām problēmām, gudriem jautājumiem, skaistām lietām, lai viņā ieklausītos Betersons, Fords un pārējie, viņai vajadzēja uzrakstīt patiesi izcilu dzejoli. Dzejoli, kas viņiem pierādītu, ka Ženevjēva nav vis kārtējā bagātā sieviete ar smieklīgiem centieniem, kuru vajadzēja izklaidēt un kurai vajadzēja pieglaimoties, lai iegūtu viņas labvēlību, ka viņa nav vis Lulū skaistā angļu pavadone, bet gan īsta dzejniece ar visām no tā izrietošajām tiesībām.
Šīsdienas dzejolim vajadzēja kļūt par īsto. Tas būs viņas talanta, viņas ģēnija rakstisks pierādījums.
Vai tā būs?
Pārlasot savu meistardarbu, Ženevjēvas aizrautība pamazām saruka. Dzejolis zaudēja formu, vēl pirms viņa bija to atradusi. Ap sesto rindiņu tas jau bija kļuvis par klīstošu, nesakarīgu domu savārstījumu, nevis dzejoli. Ap desmito rindiņu tas jau atgādināja gaušanos. Nonākot līdz trīspadsmitajai, Ženevjēva pārstāja lasīt, pārvilka svītru tam pāri un sāka zīmēt ķeburus gar malām. Viņa uzzīmēja karikatūru par Džozefu Lāzaru, Lulū pielūdzēju. Tajā Lāzars bija attēlots kā pingvīns ar zivi lielajā knābī, savilcis seju mulsuma pilnā izteiksmē, it kā nespētu saprast, ko viņš te dara.
– Kā tu teici, kad zirgs atgriezīsies? – Roberts bija parādījies durvīs.
– Īsti nezinu.
– Jādomā, ka viņi kaut ko pateica, Vivī. – Viņš iztaisnoja kaklasaiti, skatīdamies priekšnama spogulī. Ženevjēva to zināja pat neskatoties – tā viņš vienmēr rīkojās pa ceļam uz darbu.
– Man šķiet, viņš teica kaut ko par trim nedēļām. Vai četrām?
– Četras nedēļas! Veselas četras nedēļas, tikai lai notīrītu statuju?
– Drīzāk trīs. – Ženevjēva piezīmēja Lāzaram spārnus un atkal iemērca spalvu tintē, viegli pieliekusies, lai Roberts nevarētu redzēt viņas seju.
– Tas patiešām ir briesmīgi ilgs laiks. – Roberts notrauca drupačas no svārku piedurknēm. – Nesaprotu, kāpēc tai vispār bija vajadzīga tīrīšana. Manuprāt, tā izskatījās pavisam labi.
– Ak, tā bija gluži nosmulēta.
– Tad kāpēc Selīna nevarēja to vienkārši apslaucīt?
– Mīļais! – Ženevjēva iepleta acis, lai izrādītu savu šoku. – Es nevarēju pieļaut, lai kaut kāda nepraša pieskartos tik smalkam mākslas darbam kā tas zirgs! Galu galā es sev nemūžam nepiedotu, ja tam kaut kas notiktu. Tik rūpīgam darbam ir vajadzīgas prasmes, uzmanība, pieredze.
– Nu, jādomā, ka tu zini labāk.
Drīz vien viņš izies pa ārdurvīm ar visu cepuri un dokumentu mapi, un Ženevjēva varēs atviegloti uzelpot.
– Tad ko tu domā šodien darīt? – Roberts apjautājās.
– Man ir galīgi jāizlemj par viesību norises vietu. Drīz jāizsūta ielūgumi. Un tad pēcpusdienā es došos uz Natalī Bārnijas salonu. Pols Valerī tur sniegs lasījumus. Un tur būs Normens Betersons.
– Ak jā, tas puisis no žurnāla. – Nu viņš ienāca istabā un pieliecās, lai noskūpstītu sievas galvvidu.
– Viņš nav nekāds “puisis no žurnāla”, Robert. Viņš ir dzejas ģēnijs.
– Bez šaubām, mīļā. Kā teiksi.
Amerikāņu mākslas patronese Natalī Bārnija regulāri rīkoja dzejas lasījumus savā trīssimt gadu vecajā savrupmājā Žakoba ielā, taču šī bija pirmā reize, kad Ženevjēva gatavojās to apmeklēt. Vēlēdamās atstāt pareizo iespaidu, viņa ilgu laiku nevarēja izvēlēties