Un te nu bija Ženevjēva, kura žņaudzīja viņa rokas tik spēcīgi, ka tas, godīgi sakot, raisīja izbrīnu. – Es nomiršu, ja man nāksies te palikt vēl kaut mēnesi, Robert. Es gribu dzīvot Parīzē un rakstīt dzeju, un atrasties starp rakstniekiem un māksliniekiem, un dizaineriem. Mēs abi varētu kļūt par bohēmiešiem.
Robertam nebija īpašu iebildumu pret Parīzes valdzinājumu. Pirmkārt, tā bija lēta. Pēckara franks bija praktiski bezvērtīgs salīdzinājumā ar dolāru, un līdz ar to pilsēta bija pilna ar amerikāņiem. Mājas ārpus mājām. Turklāt viņam patika vecā Eiropa. Viņš bija ieradies kontinentā tūkstoš deviņi simti astoņpadsmitajā gadā, kad bija vadījis sanitāro automašīnu pie Itālijas frontes līnijas Austrijas uzbrukuma laikā pie Pjaves, un pirmoreiz iemīlējies angļu medmāsā, vārdā Agnese, kurai bija eņģeļa seja un ap kuru vēdīja vieglu, izsmalcinātu skumju ēna. Skumjas saistījās ar līgavaini, kurš kaujā bija pazudis bez vēsts. Roberts izvirzīja sev mērķi uzmundrināt meiteni un pierādīt, ka iespējama arī dzīve pēc Edvarda. Pamazām Agneses vaigos atgriezās sārtums, un viņas smiekli skanēja jau daudz brīvāk. Viņš bija apņēmies pēc kara beigām viņu bildināt. Taču vēl pirms tam viņa saņēma telegrammu. Edvards bija dzīvs. Viņš bija pavadījis gada lielāko daļu Vācijas ieslodzīto nometnē un tagad bija atbrīvots. Viņš pavēstīja, ka “nav savā labākajā formā”, tomēr bija gatavs “atsākt no tās pašas vietas, kur mēs palikām, dārgā”.
Agnese tik tikko spēja izrunāt vārdus. Kad Roberts jautāja, ko viņa grasās darīt, viņa tikai nokāra galvu un ļāva asarām ritēt pār vaigiem. Tikai vēlāk, kad bija jau krietni par vēlu, Roberts iedomājās, vai viņa patiesībā nav gaidījusi, lai viņš kaut ko teiktu… kaut ko darītu. Atzītos mīlestībā reizi par visām reizēm un pārliecinātu viņu, ka jā, dzīve ir iespējama arī pēc Edvarda. Skaidrs, ka Roberts to nedarīja. Viņa godaprāts un pienākuma apziņa to nepieļāva. Un tā bija pēdējā reize, kad viņš redzēja Agnesi.
Patiešām, visprātīgākā rīcība šajā situācijā būtu taisnā ceļā doties atpakaļ uz Bostonu. Taču kaut kas lika Robertam palikt Eiropā, ceļot, apskatīt, klejot no valsts uz valsti kā melanholiskam domātājam. Kāds instinkts lika viņam noticēt, ka tad, ja viņam ir lemts vēlreiz atrast tādu mīlestību, tas notiks šeit, kara drupās, kādā no šīm savādajām vecajām valstīm. Pamazām, turpinot ceļot un lasīt, un gremdēties apcerēs, Robertu sāka mocīt doma, ka viņš neviļus ir izturējies absolūti negodprātīgi pret Agnesi – ka viņam vajadzēja uzņemties atbildību par meiteni, nevis par šo nepazīstamo Edvardu. Ka viņš to pametis visnekrietnākajā kārtā tieši tajā brīdī, kad viņš tai bijis visvairāk vajadzīgs. Roberts sev nosolījās vairs nekad nepieļaut tādu kļūdu, tas nu bija skaidrs. Nākamajā reizē, kad viņš iemīlēsies, nebūs nekādas vilcināšanās, nekādas gaidīšanas. Viņš izmantos izdevību un parūpēsies par savu laimi. Ar šo jauno apņēmību un labākā noskaņojumā viņš aizkuģoja uz Angliju, kur tika iepazīstināts ar vikontu Tikstedu un kādu vakaru uzaicināts uz vakariņām viņa mājā Safolkas pelēcīgajos tīreļos.
Un tur viņa bija.
Atskatoties atpakaļ, Roberts iedomājās, ka pat šajā pašā pirmajā vakarā, skatoties, kā divdesmitgadīgā meitene pieklājīgi smaida un klusējot akurāti ēd cepto fazānu, viņš bija spējis saskatīt īsto Ženevjēvu aiz liekuļoti kautrīgās ārienes. Viņam ciemojoties atkal un atkal trīs mēnešus ilgajā aplidošanas laikā, viņa paša jūtas uzplauka strauji. Meitenei nebija nekā kopīga ar trauslo, nenoteikto Agnesi. Šī skaistā meitene ar visām sev piemītošajām kaislībām un straujo dabu – godājamā Ženevjēva Semjuela, kā viņa tolaik saucās, – nu, tā bija viņa īstā meitene. Uz mūžu. Viņš bija gatavs tai dot jebko, ko vien viņa vēlēsies, ja vien Ženevjēva piekritīs kļūt par viņa sievu.
– Man jābūt brīvai, – viņa sacīja tajā zīmīgajā dienā viesistabā un sažņaudza viņa plaukstas tik cieši, ka Robertam likās – viņa tās salauzīs. – Es nekad nespēšu būt brīva šeit. – Un tad viņa tam pavēstīja savu stāstu. Saraustītu, satraucošu stāstu par zirgu, kas viņai piederējis bērnībā. – Es jāju stundām ilgi neskaitāmas jūdzes, – viņa sacīja. – Nekad savā mūžā neesmu jutusies tik brīva. – Kādu dienu, viņa sacīja, atskanējis šāviens. Iespējams, malu mednieks. Zirgs sabijies un nometis Ženevjēvu. Viņa netika stipri savainota, taču vairs nekad neredzēja savu zirgu.
– Tev jāved mani prom no šejienes. – (Tagad viņš iedomājās, vai tikai meitenei nav drudzis.) – Kā tu domā, cik ātri to iespējams sarīkot? – Visbeidzot viņa palaida vaļā Roberta plaukstas, un viņas acis bija kļuvušas sapņainas un valgas. – Kad mēs precēsimies, es uzaušu savas krēmkrāsas zīda kurpes ar kalnu kristāliem, kuras darinājis Alfrēds Viktorija Ardžense. Parīze ir īstā pilsēta, Robert. Tu redzēsi.
Roberts vēroja Ženevjēvu ar acs kaktiņu, viņiem bentlijā braucot mājās no viesībām. Šovakar viņa likās nemierīga. Viņa visu laiku bužināja savus īsos, mirdzošos matus. Kad Roberts bija iepazinies ar viņu Safolkā, Ženevjēvas mati bija gari un krāšņi, bet, iespējams, mazliet meitenīgi. Tagad tie bija īsi apgriezti un šiki, moderni ieveidoti Līnas Kavaljēri salonā Lapaza ielā. Tie atklāja viņas garo kaklu.
Viņas kreisā roka kavējās pie šī garā kakla – pie tās daļas, kuru kairināja kaklarota (lielas stikla pērlītes, kas bija ietīstītas no dzejas žurnāliem izplēstās papīra strēmelēs). Tieši tāpat mēdza darīt arī viņa māte – neviļus pieskarties savam kaklam. Ženevjēva nejustos iepriecināta, ja viņš to pieminētu.
– Vai tu redzējis Violetas de Fremonas kurpes? – viņa piepeši iejautājās, nepagriezdamās pret Robertu. Viņi brauca garām Hôtel de Ville Rivolī ielā, un lija lietus. Laternu gaismas izplūda un šķita lēkājam.
– Nevarētu teikt, ka būtu tās ievērojis.
Viņa izdvesa skaņu, kas bija kas vidējs starp mēles klakšķināšanu un nopūtu, un Roberts uzreiz saprata, ka ir sievu pievīlis. Pirms iepazīšanās ar Ženevjēvu viņš nekad nemēdza ievērot apavus. Kleitas – jā. Dārglietas – jā. Skaistu augumu vai daiļu seju – jā, protams. Galu galā viņš bija vīrietis. Divdesmitā gadsimta divdesmito gadu vidus bija pieredzējis kleitu apakšmalu pacelšanos līdz ceļgaliem, piesaistot skatienu potītēm, to slaidajam veidojumam un smalkajiem kauliem. Taču Ženevjēva bija viņam iemācījusi skatīties arī uz pašām kurpēm. Skaisti pašūtas uzkrītošas kurpes, kas bija darinātas no dārgiem, košiem materiāliem, bija valkātājas jutekliskuma apsolījums. Augsti papēži bija tik izaicinoši; tas, kā tie uzsvēra pēdas izliekumu, glaimoja ikru daļas līnijām. Ženevjēva lepojās ar to, ka ir viena no pirmajām sievietēm, kura sapratusi, ka kurpes var būt tērpa centrālais punkts. Viņa apsteidza vairākumu.
– Vai tās bija kādā ziņā īpašas? – Roberts beigās iejautājās.
– Tās bija visādā ziņā īpašas. – Ženevjēva tik strauji parāva savu kaklarotu, ka diegs satrūka un pērlītes izkaisījās. – Nevajag! – viņa noteica, ka Roberts pieliecās, lai tās salasītu. Tomēr viņš tik un tā to izdarīja.
– Robert, kā tu domā, kas ir svarīgāk: būt skaistai vai būt talantīgai?
– Nu… – Viņš iemeta dažas pērlītes sava mēteļa kabatā un noliecās, lai salasītu pārējās.
– Ar skaistumu pietiek, lai vīrietis vēlētos tevi precēt, taču ar to nevar iegūt cieņu, vai ne? Tas neliek